Dzeltenbrūnā makstsēne
| Dzeltenbrūnā makstsēne Amanita fulva | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Mušmiru dzimta (Amanitaceae) |
| Ģints | Mušmires (Amanita) |
| Apakšģints | Makstsēnes (Vaginatae) |
| Suga | Dzeltenbrūnā makstsēne (A. fulva) |
 Dzeltenbrūnā makstsēne Vikikrātuvē | |
Dzeltenbrūnā makstsēne (Amanita fulva, agrāk arī Amanitopsis fulva) ir Latvijā ļoti bieža mušmiru ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.[1]
Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Starp mikologiem pastāv dažādi uzskati par to, vai makstsēnes ir atsevišķa ģints (Amanitopsis), mušmiru ģints atsevišķa apakšģints vai tikai mušmiru ģints un mušmiru apakšģints atsevišķa apakšsekcija (Vaginatae). Pēdējais uzskats pašlaik ir valdošais. Visumā makstsēnēm latīniski ir nostiprinājies mušmiru ģints nosaukums Amanita kā pirmais vārds, tomēr latviešu nosaukumi tām uz mušmirēm netiek mainīti.
Pastāv iespējamība, ka ar šo nosaukumu Ziemeļamerikā tiek apzīmētas vairākas ārēji līdzīgas sugas,[2] un vairākas varietātes ir aprakstītas kā atsevišķas sugas Ziemeļamerikā un Austrumāzijā.[3]
Morfoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
- Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes, vidēja lieluma, lietojami pārtikā.
- Cepurīte: sākumā olveida un pusapaļa, vēlāk izpletusies, ar tumšāku pauguru vidū. Vecumā var būt saplaisājusi. Krāsa dzeltenīgi brūna, reizēm ar sarkanīgu nokrāsu. Platums 3—8 (12) cm, plānajās rievotajās malās izteikts svītrojums uz centru. Virsmiziņa gluda, spīdīga, mitrumā lipīga. Dažkārt ar lielām baltām plēksnēm — plīvura atliekām. Ļoti reti sastopama albīnā varietāte ar baltu cepurīti.
- Lapiņas: brīvas (nav pieaugušas kātiņam), ciešas, baltas vai krēmkrāsas, mīkstas, platas.[4][5] Lapiņu šķautnes gludas, gaišas.[6]
- Kātiņš: Netīri balts vai brūngans, pie pamata bumbuļveidā paresnināts, dobs, ar sīkām zvīņām cepurītes krāsā. Viegli atdalāms no cepurītes. Garš, salīdzinot ar cepurīti, 8—18 cm garš un 1—2 cm resns. Bez gredzena. Pamatne ietverta vaļīgā iekšpusē baltā, ārpusē baltā vai brūnganā maisveida makstī — kopējā plīvura atliekā.
- Mīkstums: plāns un trausls, balts, nemaina krāsu ievainojumu vietās, ar vāju patīkamu smaržu un garšu.[7]
- Sporas: ieapaļas, bezkrāsainas, gludas, masā baltas, 9—14x9—13 μm diametrā.[8] Joda šķīdumā nekrāsojas.[9]
- Bazīdijas: ar 4 sporām.[10]
Ekoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mikorizas sēnes, sastopamas visu tipu mežos ar gan skuju, gan lapu kokiem, parasti pie bērziem,[5] bieži mitros priežu mežos starp mellenājiem un purvu malās, skābās augsnēs.[9] Latvijā parasti no jūlija līdz augustam, Britu salās līdz oktobrim.[2] Aug pa vienai vai nelielās grupās.[5] Sastopamas galvenokārt Ziemeļu puslodes mērenajā joslā.
Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gandrīz visi autori iesaka dzeltenbrūnās makstsēnes pirms ēšanas labi novārīt, jo vārīšana sadalot tās toksīnus,[1][2][5][11] daudz retāk tiek apgalvots, ka sēni var cept bez novārīšanas.[12] Svaigā veidā bez termiskās apstrādes vismaz 70—80°C temperatūrā visas makstsēnes pārtikā nav lietojamas.[13]
Tāpat kā citas makstsēnes, bieži netiek lasīta plānā un trauslā mīkstuma dēļ, kā arī līdzības dēļ ar mušmirēm.
Līdzīgas sēnes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Visas makstsēnes nezinātājs var sajaukt ar bieži sastopamajām tām radnieciskajām sugām — citām mušmirēm. Tomēr makstsēnēm uz kātiņa nav citām mušmirēm raksturīgā gredzena, un makstsēņu cepurīšu malās virsmiziņa ir bieži strīpota centra virzienā un rievota, jo tai cauri redzamas lapiņas, kamēr mušmiru cepurītes malās mīkstums ir biezāks un svītrojums nav vai gandrīz nav redzams.
Dzeltenbrūno makstsēni var sajaukt ar citām pēc krāsas līdzīgajām makstsēnēm, kā oranžo, divkrāsu un čūskādas makstsēni. Visas tās ir ēdamas pēc novārīšanas un medicīniskas nozīmes kulinārai sajaukšanai nav.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dzeltenbrūnā makstsēne |
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 Fungi.lv: Dzeltenbrūnā makstsēne
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Nature First: Amanita fulva (Schaeff.) Fr. - Tawny Grisette
- ↑ Amanitaceae.org: Amanita fulva—Eurasian
- ↑ Музей природы Латвийской ССР, “Грибы. Каталог выставки”, Avots, 1988., 54. lpp.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 100. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ Агеев Д. В., Бульонкова Т. М. Поплавок жёлто-коричневый (Amanita fulva) – Грибы Сибири
- ↑ Mycoweb.ru: Поплавок желто-коричневый Amanita fulva
- ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 223. lpp.
- ↑ 9,0 9,1 Sugu enciklopēdija: Dzeltenbrūnā makstsēne - Amanita fulva (Schaeff.) Pers.
- ↑ Kuo, M. (2013, April). Amanita fulva. MushroomExpert.Com
- ↑ A.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003., 137. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ А.В.Фертиков. «Практический справочник грибника», Премьера, Ижевск, 1992., 65. lpp.
- ↑ Monaco Nature Encyclopedia: Amanita vaginata