Intelektuālais īpašums

Vikipēdijas lapa

Ar jēdzienu "intelektuālais īpašums" izplatīti, bet neprecīzi apzīmē dažādas tiesības — nemateriālus labumus, zināšanas, pieredzi un citus līdzīgus objektus, kurus raksturo to nemateriālā daba un fakts, ka tos var izteikt un novērtēt naudā vai citos mantiska rakstura ekvivalentos.

Uzmanība vairāk tiek pievērsta tā apjomam, nevis saturam. Likumdošanas ceļā tiek noteikts, ka uz atsevišķu veidu nemateriāliem objektiem ekskluzīvas to izmantošanas tiesības ir šo objektu radītājiem vai citām likumā paredzētām personām.

19. gadsimta beigās beļģis Edmons Pikārs (Edmond Picard) izstrādāja teoriju par intelektuālajām tiesībām (droits intellectuels), vācietis Džozefs Kotlers (Joseph Kothler) teoriju par tiesībām un nemateriāliem labumiem (Immaterialguterrecht). 20. gs. sākumā francūzis Pols Rubjē (Paul Roubier) piedāvāja teoriju par tiesībām uz klientūru (droits de clientele).

Kā galvenās autortiesību atšķirības no īpašuma tiesībām visās teorijās tiek uzsvērts tiesību terminētais raksturs, nemantiskās tiesības, objektu pavairošanas neierobežotā iespēja un to lietošanas (usus) specifika.

1967. gada 14. jūlijā tika dibināta Pasaules intelektuālā īpašuma organizācija — World Intellectual Property organisation (WIPO). Tās dibināšanas konvencijas 2. pantā teikts, ka tiesības uz intelektuālo īpašumu attiecas uz:

  • literārajiem, mākslinieciskajiem un zinātniskajiem darbiem;
  • mākslinieku interpretētāju interpretācijām un aktieru izpildītāju izpildījumiem, fonogrammām un radioraidījumiem;
  • izgudrojumiem jebkurā cilvēku darbības jomā;
  • zinātniskajiem atklājumiem;
  • dizainparaugiem un industriālajiem modeļiem;
  • preču, tirdzniecības un pakalpojumu zīmēm, kā arī komercnosaukumiem un firmas zīmēm;
  • aizsardzību pret negodīgu konkurenci;

un visām citām tiesībām, kas attiecas uz intelektuālo darbību industriālajā, zinātniskajā, literārajā un mākslinieciskajā jomā.

Savukārt saskaņā ar Pasaules tirdzniecības organizācijas līguma par intelektuālā īpašuma aspektiem, kas saistīti ar tirdzniecību (Trade-Related Aspects of Intellectual Property Rights), 1.2. panta redakciju ar intelektuālo īpašumu saprot autortiesības un blakustiesības, preču un tirdzniecības zīmes, ģeogrāfiskos nosaukumus, rūpnieciskos dizainparaugus un modeļus, patentētus izgudrojumus, pusvadītāju izstrādājumu shēmu topogrāfijas un neizziņotu informāciju.

Starptautiskajos līgumos, kur ir atrunāts intelektuālais īpašums, tā jēdzienu precizē līguma puses.

Likuma uzdevums ir aizsargāt tādus objektus, kas ir intelektuālās darbības rezultāts, nevis vienkārša mehāniska, tehniska vai cita tamlīdzīga darba gaitā izveidots produkts.

Izņēmums ir atšķirības zīmes, jo tiesības uz tām rodas nevis uz jaunrades akta īstenošanas pamata, bet balstoties uz vienkāršu zīmes reģistrācijas aktu.

Izņēmums ir arī blakustiesības, kur par radošo darbību faktiski var runāt tikai attiecībā pret izpildītājiem. Diskutējams ir arī jautājums par konkurenci reglamentējošu normu un komercnoslēpuma aizsardzības pasākumu iekļaušanu intelektuālā īpašuma tiesībās.

Atšķirībā no ķermeniskas lietas intelektuālā īpašuma pastāvēšanai un aizsardzībai nepieciešama stabila juridiskā vide un augsta sabiedrības tiesiskā kultūra. Ķermenisku lietu vienkārši var noslēpt, aizsargāt pašaizstāvības ceļā, taču to ir grūti darīt ar bezķermenisku lietu, kura nav aprobežota ar vienu materiālu ķermeni, kas fiziski atrodas tikai vienā vietā. Intelektuālā īpašuma objekts (darbs, izpildījums, izgudrojums, u. c.) vienlaikus var būt neskaitāmos eksemplāros un neskaitāmās vietās, tas var pārvietoties ar gaismas ātrumu un, to iznīcinot, tas ne vienmēr iet bojā.

Jau senatnē franču filozofs Voltērs ir salīdzinājis grāmatu ar uguni pavardā, kuru paņem no kaimiņa, lai iekurtu savu pavardu, nodod to tālāk citiem, un visbeidzot tā pieder visiem.

Informācija ņemta no: Māris Grudulis "Ievads autortiesībās"

  • Starptautisko biroju intelektuālā īpašuma aizsardzībai (BIRPI)
  • Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (OMPI - WIPO)