Jānis Brolišs

Jānis Brolišs (1930–1985) bija latviešu komunists, PSRS diplomāts, VDK darbinieks, Latvijas PSR iekšlietu ministrs (1972–1978), LPSR Augstākās Padomes deputāts (1973–1980), LKP CK loceklis (1976–1981), Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības vadītājs (1978–1983).

Dzīvesgājums

Dzimis 1930. gada 22. aprīlī Kaunatas pagasta Kaipu sādžā zemnieka Viktora Broliša ģimenē. Mācījās Rēznas pagasta Kalnāju sešu klašu pamatskolā, pēc Otrā pasaules kara mācījās Rēzeknes 1. (latviešu) vidusskolā. 1948. gadā sāka strādāt Rīgas 14. nepilnajā vidusskolā kā vecākais pionieru vadītājs, no 1949. līdz 1951. gadam mācījās PSRS Valsts drošības ministrijas Rīgas milicijas komandējošā sastāva skolā un kļuva par PSKP briedru.

No 1952. gada līdz 1953. gadam Jānis Brolišs bija Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Milicijas pārvaldes politiskās nodaļas instruktors, Preiļu rajona milicijas nodaļas priekšnieks, tad LPSR Iekšlietu ministrijas politiskās nodaļas vecākais instruktors un priekšnieka palīgs komjaunatnes darbā. No 1955. līdz 1958. gadam Jānis Brolišs mācījās LKP CK Republikāniskajā partijas skolā, tad bija LKP Limbažu rajona komitejas otrais sekretārs (1958-1961). Līdztekus mācījās PSKP CK Neklātienes augstākās partijas skolas žurnālistikas nodaļā.

Pēc stažēšanās Latvijas PSR Ārlietu ministrijā viņš no 1962. līdz 1964. gadam bija PSRS vēstniecības atašejs Stokholmā. PSRS ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Zviedrijas Karalistē Nikolaja Belohvostikova parakstītajā raksturojumā minēts, ka

Galvenais viņa darbības apcirknis bija darbs ar latviešu emigrāciju. Brolišs savas darbības laikā vēstniecībā nodibināja daudzus noderīgus sakarus emigrantu aprindās un bija labi informēts par procesiem, kas notika latviešu emigrācijā, par noskaņojumu šajās aprindās. Viņš uzrakstīja virkni noderīgu informatīvu materiālu un uzziņu par latviešu emigrācijas stāvokli Zviedrijā.

Pēc atgriešanās Rīgā bija LKP CK propagandas nodaļas lektoru grupas vadītājs (1964-1966). No 1966. līdz 1969. gadam Jānis Brolišs Maskavā studēja PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas Zinātniskā komunisma katedras aspirantūrā, 1969. gadā aizstāvot zinātņu kandidāta disertāciju "Antikomunistisko koncepciju par nacionālo jautājumu Padomju Baltijas republikās kritika". No 1969. līdz 1971. gadam bija PSKP CK propagandas nodaļas instruktors Maskavā, tad LKP CK ārzemju sakaru nodaļas vadītājs Rīgā. 1972. gadā viņu iecēla par Latvijas PSR iekšlietu ministru.

1978. gadā viņu iecēla par Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības prezidija priekšēdētāju.

Miris 1985. gada 26. jūlijā Rīgā.