Latvijas PSR

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas PSR
Латвийская Советская Социалистическая Республика
Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika

Flag of Latvia.svg
19401990 Flag of Latvia.svg
Flag of Latvian SSR.svg COA Latvian SSR.png
Karogs Ģerbonis
SovietUnionLatvia.png
Pamatinformācija
Galvaspilsēta Rīga
Oficiālā valoda LPSR Konstitūcijas papildinājums 1988. gadā: valsts valoda - latviešu
Izveidota
PSRS sastāvā:
 - No
 - Līdz
1940. gada 21. jūlijs

1940. gada 17. jūnijs
1990. gada 4. maijs
Platība
 - Kopā
 - Ūdens (%)
Pēc platības 12. PSRS
64 589 km²
1,5
Iedzīvotāji
 - Kopā 
 - Blīvums
Pēc iedz. 14. PSRS
2 666 567 (1989)
41,3cilv./km²
Laika josla UTC +3
Oficiālā himna Padomju Savienības himna
LPSR himna Latvijas PSR himna
Oficiālā valūta PSRS rublis
Apbalvojumi Ļeņina ordenis
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika jeb Latvijas PSR bija Latvijas teritorijā izveidota PSRS teritoriāli administratīva vienība laikā no 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1990. gadam. 1990. gada 4. maijā vispārējās vēlēšanās ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome ar balsu vairākumu pieņēma suverenitātes deklarāciju un pārdēvēja Latvijas PSR par Latvijas Republiku.[1] 1991. gada 21. augustā pēc Augusta puča sakāves Maskavā Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja pārejas perioda beigšanos un pilnas Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, ko drīz vien atzina gandrīz visas pasaules valstis, ieskaitot PSRS.

Izveidošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas tanks Rīgā 1940. gada 17. jūnijā

1940. gada 16. jūnijā PSRS izvirzīja Latvijas Republikai ultimātu, prasot ielaist valstī padomju karaspēka papildu kontingentu un izveidot pret PSRS lojālu valdību. Latvijas autoritārais vadonis Kārlis Ulmanis 17. jūnijā pakļāvās šīm prasībām. Tika izveidota tā saucamā Tautas valdība Augusta Kirhenšteina vadībā, kas 14.—15. jūlijā organizēja Saeimas vēlēšanas. Nesagaidot vēlēšanu iecirkņu slēgšanu, tika oficiāli paziņots, ka ar 97,6% pārsvaru Latvijas pilsoņi ir nobalsojuši par izvirzītiem kandidātiem.[2] 1940. gada 21. jūlijā jaunievēlētā Tautas Saeima, pompozā sēdē Latvijas Nacionālajā teātrī, pieaicinot uz "izrādi" arī Latvijā akreditētos ārvalstu vēstniekus, pasludināja padomju varas atjaunošanu Latvijā, valsts nosaukuma maiņu un nolēma lūgt Latvijas uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā. 1940. gada 5. augustā, PSRS Augstākās padomes 7. sesijas ietvaros, Latvijas PSR tika iekļauta PSRS sastāvā kā viena no padomju republikām.

1940. gada 25. augustā Latvijas PSR Tautas saeima vienbalsīgi pieņēma jau 1940.gada 13. augustā VK(b)P CK un PSRS TKP lēmumā “Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Savienoto PSR jautājumi” iepriekš apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju un sevi pasludināja par Latvijas PSR pagaidu Augstāko Padomi.[3]

Vairums Latvijas pārstāvniecību ārzemēs atteicās pakļauties LPSR valdības izsūtītajām likvidācijas pavēlēm un turpināja pārstāvēt Latvijas Republiku kā de iure neatkarīgu valsti un tās pēdējo pirmsokupācijas laika likumīgo valdību. 1940. gada 23. jūlijā parakstītā ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Vellesa deklarācija noteica ASV Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku līdz pat 1991. gadam. Latvijas Republikas ārkārtējo pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš 1940. gada rudenī un vēlāk centās ierosināt starptautiski atzītas Latvijas trimdas valdības izveidošanu Londonā.[4] 1943. gada augustā parakstītajā "Latvijas tautas deklarācijā Sabiedroto nācijām" bija teikts, ka 1940. gada 14. un 15. jūlijā ievēlētā Saeima ir nekonstitucionāla un nelikumīga un tās 1940. gada 20. jūlija lēmums par pievienošanos PSRS ir nenozīmīgs, jo saskaņā ar Satversmi lēmumu par Latvijas neatkarības izbeigšanu vajadzēja nodot tautas nobalsošanā.[5]

LPSR valstiskie simboli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR bija savs ģerbonis, karogs un himna. 1940. gada 6. septembrī Latvijas Republikas Valsts karogs tika nomainīts ar Latvijas PSR karogu: sarkans ar sirpi un āmuru un abreviatūru "LPSR" augšējā stūrī pie kāta. 1945. gada jūlijā tika apstiprināta LPSR himna (Friča Rokpeļņa un Jūlija Vanaga vārdi, Anatola Liepiņa mūzika). 1953. gada janvārī apstiprināja jaunu karogu, kura augšējā stūrī pie kāta bija attēlots sirpis, veseris un piecstaru zvaigzne, apakšā bija 2 baltas un 2 zilas viļņveida joslas.

Platība un apdzīvotība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jūras krasta garums bija ap 500 km, sauszemes robežas — 1300 km, platība — 64 600 km², 2 666 600 iedzīvotāju (1989.g.), 26 administratīvie rajoni, 49 rajonu pakļautības pilsētas un 34 pilsētciemati (1968. gada 1. janvāris). Industrializācijas gaitā izveidojās jaunas pilsētas — Stučka, Olaine, kā arī jauni pilsētciemati — Seda, Zilaiskalns, Brocēni, Kalnciems u.c.

Dabiskais iedzīvotāju pieaugums 1951.—1966. gados nepārsniedza 0,6% gadā. Pēc nodarbes 1967. gadā 80,7% bija strādnieki un kalpotāji, bet 19,3% — lauksaimniecībā nodarbinātie. No tiem 38% strādāja celtnecībā, 38% — lauksaimniecībā un mežsaimniecībā — 27%, transportā un sakaru sistēmā — 9%, tirdzniecībā un materiāli tehniskajā apgādē — 7%, izglītībā, veselības aizsardzībā un zinātnē — 13%, valsts pārvaldes aparātā — 2%, citur — 4%.[6]

Pārvalde[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar 1940. gada 25. augusta Latvijas PSR Konstitūciju tās augstākais valsts varas orgāns bija LPSR Augstākā Padome — vienpalātas likumdevēja institūcija, kas darbojās sesiju režīmā (gadā notika 2 kārtējās sesijas). Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja AP prezidijs (APP). Pēc konstitūcijas politiskās varas struktūras pamatā bija Darbaļaužu deputātu padomes, kuras 1978. gada konstitūcijā tika pārdēvētas par Tautas deputātu padomēm. Izpildvaru īstenoja Ministru padome, tai pakļautās iestādes un teritoriālo padomju izpildkomitejas.

Tomēr praksē varas monopols piederēja vienīgajai atļautajai partijai — Latvijas Komunistiskajai partijai, kurai bija vietējās organizācijas visās pašvaldībās, iestādēs un uzņēmumos, un kuras vara bija koncentrēta augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs. Latvijas PSR suverenitāte bija nodota PSRS institūcijām, saglabājot ierobežotas pašpārvaldes tiesības.

Ārpolitika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

LPSR gan bija sava Ārlietu ministrija, taču tā bija tieši pakļauta PSRS centrālās pārvaldes orgāniem un tās darbība bija ierobežota ar kultūras sakaru dibināšanu un veicināšanu.

Tieslietu sistēma[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš inkorporācijas brīža spēkā stājās PSRS likumi, kuri tika pakāpeniski papildināti. Spēkā stājās 1926. gada Krievijas PFSR kriminālkodekss. Ar tā ieviešanu tika atjaunots nāvessods. Līdz 50. gadu otrajai pusei varai nevēlamie iedzīvotāji tika represēti bez tiesas sprieduma vai notiesāti pēc ārpustiesu instanču lēmumiem.

Padomju procesuālās tiesības paredzēja divus tiesas spriedumu pārskatīšanas veidus — kasācijas un uzraudzības kārtībā, bet apelāciju neatzina. Lietu tiesībās Civilkodekss noteica 3 īpašuma veidus: valsts, kooperatīvo un privātīpašumu. Dominējošā loma tautsaimniecībā tika piešķirta valsts īpašumam, ko nodrošināja ar uzņēmumu un zemes nacionalizācijas likumdošanu. Tika normēts mazumtirdzniecībā iegādājamo preču apjoms, ieviestas fiksētas cenas. Zemes tiesības regulēja PSRS 1928. gada likums "Zemes lietošanas un ierīcības vispārējie pamati", kā arī "Tautas Saeimas" 22. jūlijā pieņemtā deklarācija "Par zemes pasludināšanu tautas īpašumā" un 29. jūlija likums "Par zemi". Ģimenes tiesības kopš 26. novembra regulēja 1926. gada 19. novembra KPFSR Laulības, ģimenes un aizbildnības likumu kodekss, kas atzina laulības reģistrāciju tikai valsts dzimtsarakstu iestādēs un līdzās reģistrētajai laulībai atzina arī "faktisko laulību".

Padomju krimināltiesībās tolaik tika atzīta arī likuma piemērošana pēc analoģijas. PSRS tiesu iekārta paredzēja arī speciālās tiesas: kara tribunālus, dzelzceļa un ūdens transporta līnijtiesas. Atbilstoši PSRS likumdošanai LPSR notika prokuratūras un advokatūras reorganizācija.

Nauda un finanses[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 25. novembrī padomju rubli pasludināja par oficiālu maksāšanas līdzekli līdzās Latvijas latam. Tā maiņas kurss tika noteikts 1:1, izejot no tā laika valūtas kursa - 1 ASV dolārs ir 5,30 rubļi un 5,40 lati, attiecīgi, kaut faktiski dzīvē tas bija - 1 lats = 3 PSRS rubļi. 1941. gada 25. martā nelielā 3 cm platā slejā laikraksta Cīņa beidzamajā 6. lappusē tika paziņots, ka Latvijas latu pilnīgi izņem no apgrozības, pretēji iepriekš solītajam, un par vienīgo maksāšanas līdzekli kļūst padomju rublis. Netika dota iespēja samainīt latus pret rubļiem, līdz ar to visi naudas uzkrājumi latos tika zaudēti. Sākot ar 1940. gada 1. augustu tika ieviesti stingri ierobežojumi uzkrājumiem Latvijas kredītiestādēs, t.i. izņemt drīkstēja ne vairāk kā 100 latus nedēļā, bet, izņemot latus no apgrozības, privātpersonu kontos atstāja tikai 1000 padomju rubļus, visa pārējā nauda gluži vienkārši tika konfiscēta. No 1944-1945. gada līdz 1992. gada 7. maijam PSRS rublis bija vienīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā, kad to nomainīja pagaidu maksāšanas līdzeklis pārejai uz latu - Latvijas rublis. 1944.-1945. gadi bija laiks, kad pastāvēja pārejas periods no vācu okupācijas laika reihsmarkām (RM) uz padomju rubļiem. Tās tika mainītas pēc kursa 10 RM = 1 PSRS rublis.

LPSR piedzīvoja vairākas PSRS naudas reformas. 1947. gada 14. decembrī no apgrozības tika izņemti pirmskara rubļi (valsts kases zīmes) un červonci (banknotes), kurus, savukārt, pret jaunajām naudas zīmēm apmainīja attiecībā 10:1. Otra PSRS naudas reforma sekoja 1961. gada 1. janvārī, kad no apgrozības atkal izņēma vecās naudas zīmes un laida apgrozībā jaunās, maiņas attiecībā 10:1. Kā beidzamā naudas reforma, kas skāra Latvijas PSR bija tā sauktā V. Pavlova (PSRS finanšu ministrs) naudas reforma, kad triju dienu laikā, no 23.-25. janvārim, vajadzēja apmainīt 50 un 100 rubļu naudas zīmes pret jaunām. Visi šie finanšu "uzlabojumi", kas bija raksturīgi ar savu pēkšņumu (izņemot 1961. gada reformu), atstāja negatīvu ietekmi uz LPSR iedzīvotāju naudas makiem.

Vņešposiltorg čeks

1940. gada 25. jūlijā marionešu Ministru kabinets pieņēma likumu par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju, ko līdz kara sākumam ar Vāciju lielos vilcienos izdevās paveikt, izņemot sīkus amatniecības un tirdzniecības uzņēmumus, uz kuriem arī netika likts akcents. Kā pirmie un nozīmīgākie tika nacionalizēti 804 uzņēmumi, t. sk. visas privātās bankas.

1940. gada 8. augustā ar LPSR Ministru kabineta lēmumu "Par vērtspapīru pirkšanas un pārdošanas pārtraukšanu" aizliedza vērtspapīru brīvu apgrozījumu. Tika ieviesti PSRS nodokļi un nodevas. 1940. gada 10. oktobrī Latvijas Banku pievienoja PSRS Valsts bankai un tā kļuva par tās republikānisko filiāli, kas 1941. gadā pārgāja uz norēķinu, kreditēšanas un uzskaites kārtību pēc PSRS sistēmas. Tika reorganizēta Zemes banka, kas kļuva par Lauksaimniecības bankas iestādi un Hipotēku banka - kā Komunālās bankas iestāde, attiecīgi. Pasta krājkases tiek pārveidotas par darba krājkasēm. No 1944. gada līdz 80. gadu nogalei Latvijas PSR, kā visā PSRS, nekāda oficiāla privāta uzņēmējdarbības forma nebija atļauta, kas zināmā mērā noveda pie situācijas, ka LPSR darbaļaudīm tika izmaksāta nauda, par kuru tik ļoti nepieciešamās plaša patēriņa preces nav iespējams iegādāties oficiālā ceļā par stingri noteiktu valsts cenu. Jebkura veida preču tirdzniecība "no rokas" virs valsts noteiktās valsts cenas tika klasificēta kā spekulācija un bargi sodīta. Jebkurus darījumus ar ārvalstu valūtām veica tikai PSRS Valsts banka. Iedzīvotājiem jebkura veida finanšu darījumi ar ārvalstu valūtu vai vienkārši īpašumā esoša ārvalstu valūta nebija atļauta, personas par to tika bargi krimināli sodītas. Tādēļ, ja kādam LPSR (PSRS) pilsonim bija privātā lietošanā nonākusi ārvalstu valūta, piemēram, pēc ārvalstu komandējuma, tā bija obligāti jāapmaina pret PSRS rubļiem pēc tā laika oficiālā valūtas maiņas kursa (0,55 - 0,9 rubļi par 1 ASV dolāru), kas bija tālu no reālā, vai "Vņešposiltorg" čekiem, kurus, savukārt, varēja apmainīt pret precēm īpašos tam nolūkam paredzētos veikalos, piemēram, "Dzintarkrasts". Latvijas PSR tika plaši praktizēta brīvprātīga - piespiedu kārtā iekšējā aizņēmuma valsts obligāciju iegāde.

Ekonomika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 1. oktobrī LPSR tautsaimniecība sāka strādāt pēc valsts plāna un tika iedibināta centralizētā ekonomikas plānošanas sistēma.

2. Pasaules kara gados tautsaimniecība bija ievērojami cietusi: bija sagrautas 3/4 rūpniecības uzņēmumu, visa enerģētika, uzspridzināti tilti, aptuveni 300 km dzelzceļa līniju, lauksaimniecības sējumu platības samazinājušās par 35%, mājlopu skaits - par 50%. 1945. gadā rūpniecība deva tikai 50% no produkcijas apjoma, kāds bija 1941. gadā. Privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem tika likvidēts, lauksaimniecībā īstenota plaša piespiedu lauku saimniecību kooperācija, veidojot t.s. kolhozus un sovhozus (lauksaimnieki, kuri neiesaistījās kooperācija, tika represēti, kā rezultātā pēc laika LPSR vairs nebija neviena individuālā zemnieka). Ekonomisko attīstību var dalīt 3 pamatposmos, periodizējot tos pēc PSKP ģenerālsekretāru "valdīšanas" laika: 1945.-1953., 1954.-1964., 1965.-1985., kur pirmajam posmam raksturīgs izteikta nabadzība un iedzīvotāju beztiesiskums, otrajā posmā strauja industrializācija un ekonomikas attīstība, bet trešajā posmā iestājās relatīvs sadzīviskās labklājības uzplaukums (salīdzinot ar iepriekšējo laiku). Pēc tam aizvien jūtamāka kļuva valsts ekonomiskā stagnācija, ko nesekmīgi mēģināja pārvarēt ar dažādiem sociāliem un ekonomiskiem eksperimentiem.

Elektroenerģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pļaviņu HES

Elektroenerģijas apgādei tika uzbūvētas Rīgas TEC un Rīgas VRES, Pļaviņu HES, atjaunota un rekonstruēta Ķeguma HES (palielinot tās jaudu), termoelektrostacijas Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī. Pusi nepieciešamās elektroenerģijas deva PSRS Ziemeļrietumu apvienotā energosistēma. 1966. gadā 53% elektroenerģijas izmantoja rūpniecībā, 5,4% - transportā, 7,6% - lauksaimniecībā. Vairāk nekā 90% siltumenerģijas patērēja rūpniecībā. Aptuveni 50% sausā kurināmā ieveda (kurināmā bilances struktūrā 60. gados 1/3 deva dabasgāze un nafta, ko piegādāja pa jaunuzbūvēto naftas vadu no Polockas un Ventspili, un pa 1962. gadā uzbūvēto gāzes vadu no Dašavas). Tika gazificētas 64 pilsētas un pilsētciemati.

Transports un sakari[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz 1000 km² LPSR teritorijas 1967. gadā bija izbūvēti 43 km dzelzceļa, 348 km autoceļu (t.sk. 138 km ar cieto segumu). Bija izveidotas 466 starppilsētu pasažieru autobusu līnijas. Tika izveidotas 5 vietējās aviolīnijas, izbūvētas lidostas Rīgā, Liepājā, Rēzeknē. No 317 000 vieglajiem automobiļiem 261 000 piederēja privātpersonām.

Rūpniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautsaimniecība tika attīstīta centralizēti, atbilstoši piecgades plānam, iesaistot to visas PSRS teritoriālajā darba dalīšanā. Tika attīstītas elektrotehnika, radioelektronika, aparātu būve, transporta mašīnbūve, ķīmijas un farmaceitiskā rūpniecība, trikotāžas, pārtikas pusfabrikātu ražošana. Lauksaimniecībā: zvejniecība, piena govkopība, bekona cūkkopība. Jūras un dzelzceļa transports. Visas valsts (PSRS) mēroga nozīme bija jūras ostām un kūrortu izveidošanai, pārējām nozarēm ražojot galvenokārt iekšējam patēriņam. 1946.-1967. gados tika uzcelti 183 lieli rūpniecības uzņēmumi, pārējie rekonstruēti (lielie uzņēmumi nu atradās ne tikai Rīgā, bet arī citās pilsētās).

1960.-90. gados norisa intensīva industrializācija, saskaņā ar administratīvās komandu ekonomikas principiem. Tipiski, ka uzņēmumi tika veidoti gigantiski. 1989. gadā rūpniecības īpatsvars sasniedza 37% no bruto IKP (šis rādītājs nav precīzi nosakāms lielo slēpto militāro pasūtījumu dēļ; reālais īpatsvars tiek vērtēts apmēram 50%; pēc ekspertu vērtējuma, militārais komplekss LPSR nodarbināja līdz 15% no rūpniecībā nodarbinātajiem, galvenokārt kuģubūvē un elektronikā), rūpniecība deva trešdaļu visu darba vietu, bet vienā ražotnē vidējais nodarbināto skaits sasniedza 760 strādnieku. Galvenā rūpniecības produkcija bija mašīnbūves, elektronikas un enerģētikas nozaru starpprodukti. Lielie uzņēmumi bija cieši saistīti ar ražošanas ķēdes partneriem citās PSRS republikās. Īpaši smagajā rūpniecībā un inženierzinātņu nozarēs stratēģiskos lēmumus pieņēma attiecīgās ministrijas Maskavā. Par vietējās pakļautības varēja uzskatīt tikai 46% no rūpniecības uzņēmumiem. Inženiertehnoloģiju īpatsvars no maznozīmīgas rūpniecības apakšnozares 50. gados laika posmā līdz 1970. gadam pakāpeniski pieauga un sasniedza 21,3% no rūpniecības kopapjoma. 1985. gadā tā jau bija kļuvusi par lielāko nozari, bet 1990. gadā sasniedza 26,3% no kopapjoma, nodarbinot gandrīz 39% no rūpniecībā nodarbinātajiem. Komunikāciju iekārtu un elektronikas produktu īpatsvars rūpniecībā pieauga no 6% 1970. gadā līdz 9% 80. gadu beigās.[7] Uzņēmumiem bija raksturīga:

  • vertikālā integrācija, kad visu projektēja, ražoja, apkalpoja un transportēja pats uzņēmums, lai izvairītos no nedisciplinētiem piegādātājiem;
  • vienas apakšnozares uzņēmumu grupēšana un apvienošana vienā lielā uzņēmumā ar plašu administrāciju, lai veidotu monopolu un nodrošinātu lielāku plāna kontroli un izpildi;
  • pilnīga no neatkarības laika mantoto mazo uzņēmumu darbības likvidēšana, iekļaujot tos lielo uzņēmumu konglomerātos.

Lielajiem uzņēmumiem bija pašiem savi spēcīgi pētnieciskie centri jaunu tehnoloģiju un produkcijas izstrādei, piemēram, VEF zinātniski pētnieciskajā institūtā strādāja 1500 cilvēku.[7]

Rīgā tika uzceltas elektromašīnbūves, dīzeļu, elektroaparātu, mikroautobusu, elektrospuldžu, hidrometeoroloģiskās aparatatūras, metālizstrādājumu u.c. rūpnīcas. Daugavpilī uzbūvēja elektroinstrumentu, motoveloķēžu, Rēzeknē - slaukšanas aparātu un būvinstrumentu, Tukumā - celtniecības un ceļu būves mašīnu remonta rūpnīcu. Apvienojot uzņēmumus, kas ražoja radiouztvērējus, tika izveidots uzņēmums Radiotehnika. Rekonstruētas un paplašinātas VEF, mopēdu rūpnīca "Sarkanā zvaigzne", Bioķīmisko preparātu rūpnīca, Rīgas laku un krāsu rūpnīca, Rīgas ķīmiskais kombināts, gumijas izstrādājumu rūpnīca Kvadrāts, Polietilēna izstrādājumu rūpnīca, Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīca, Sintētiskās šķiedras kombināts Olaines ķīmisko reaktīvu rūpnīca u.c. Rīgā, Cēsīs un Daugavpilī uzbūvētas autoremonta rūpnīcas. Rekonstruētas un paplašinātas Rīgas kuģu remonta rūpnīca, Rīgas zvejas kuģu remonta rūpnīca, Mangaļu kuģu būvētava. Mēbeles ražoja specializēti mēbeļu ražošanas uzņēmumi, finiera fabriku cehi, kokapstrādes uzņēmumi Rīgā, Valmierā, Kuldīgā, Liepājā, Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē (aptuveni 50% mēbeļu izveda uz citām PSRS republikām). 1967. gadā LPSR ražoja 119 000 m3 finiera, 792 000 sērkociņu kārbiņu (ap 40% tika eksportēts). Paplašināti un rekonstruēti celulozes un papīra rūpniecības uzņēmumi - Slokas, Staiceles papīrfabrikas, Ogres un Rankas kartona fabrikas, uzcēla koksnes kompleksās pārstrādes kombinātu Bolderājā. Rekonstruēja Brocēnu šīfera un cementa fabriku uzcēla Saulkalnes kaļķu, Sauriešu ģipša izstrādājumu rūpnīcu, Lodes drenu cauruļu rūpnīcu, Bolderājas, Cēsu un Madonas būvmateriālu rūpnīcas, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu u.c. Sāka ražot saliekamās dzelzsbetona konstrukcijas.

Kā 100% monopols visā PSRS, Latvijas PSR rūpniecībā bija: mikroautobusi, slaukšanas iekārtas, pievadķēdes, metālciršanas iekārtu rezerves daļas, elektrovilcienu elektroaprīkojums, telefonu automātisko komutatoru iekārtas, baltais cinka pigments.

70. gados saražotās produkcijas apjoms rūpniecībā pieauga par 5-6% gadā, 80. gados – attiecīgi 3-4% gadā. 1990. gadā Latvijas ekonomikas pamatu veidoja lauksaimniecība un rūpniecība: 56,5% (21,9% + 34,6%) no visas Latvijā radītās pievienotās vērtības. Šajās nozarēs bija nodarbināti 44,3% (17,6% + 26,7%) Latvijas strādājošo iedzīvotāju. 1991. gadā rūpniecībā tika radīti 35,9% no visas pievienotās vērtības.

Vieglā rūpniecība: Vieglajā rūpniecībā tika attīstīta audumu rūpniecība: jau 1950. gada sākumā Rīgā darbojās vairākas virsdrēbju un kleitu šūšanas fabrikas: "Rosme", "Avangards", "Brīvība", "22. jūlijs", "Spartaks", "Latvija" u.c. 1948. gadā sāka izdot modes žurnālu "Rīgas Modes", kas iznāca līdz 1992. gadam. 1949. gadā tika dibināts Rīgas Modeļu nams, kurā strādāja labākie modes mākslinieki, bet 1953. gadā nodibināja lielāko individuālās šūšanas modes ateljē Baltijas modes, kas bija vienīgais, kur bez tradicionālā apģērba šuva arī frakas un smokingus. 1963. gadā apģērbu ražošana galvenokārt koncentrējās jaunizveidotajās ražošanas apvienībās "Latvija" (specializējās mēteļu, lietusmēteļu, vīriešu uzvalku šūšanā) un "Rīgas apģērbs" (šuva galvenokārt sieviešu kleitas, veļu). 1980. gadā apģērbu ražošanā bija nodarbināti 23% no visiem vieglās rūpniecības nozarē strādājošajiem. 23,3% Latvijā ražoto apģērbu eksportēja uz PSRS.[8] Kokvilnas audumu ražošanai izveidoti uzņēmumi "Rīgas manufaktūra", "Zasulauka manufaktūra", "Boļševička", "Sarkanā tekstilniece", "Juglas manufaktūra", vilnas audumu ražošanai - kombināts "Parīzes komūna", "Rīgas tekstils", fabrikas Kuldīgā un Limbažos. Linu pirmapstrādei tika uzceltas 6 linu fabrikas. Linu audumus izgatavoja Jelgavas linu kombinātā, tekstilkombinātā "Boļševička" un Mazsalacas tekstilfabrikā, zīda audumus - kombinātā "Rīgas audums". Triko veļu un apģērbus ražoja fabrikās "Māra", "Rīgas adītājs", "Sarkanais rīts", "Aurora", Ogres trikotāžas kombinātā (vairāk nekā 60% produkcijas izveda uz PSRS vai eksportēja). Apavus ražoja fabrikā "Pirmais maijs", "Rekords", "Ērglis", Liepājas apavu fabrikā, Daugavpils ādu un apavu kombinātā. Ādas apstrādāja fabrikā "Kosmoss", bet kažokādas - fabrikā "Elektra". Plaša patēriņa priekšmetus un suvenīrus ražoja kombinātā "Māksla", "Suvenīrs", "Somdaris". Apģērbu ražošanas, kažokādu izstrādāšanas un krāsošanas nozares īpatsvars rūpniecībā 1985. gadā bija 4,2%, tajā bija nodarbināti 4,8% no kopējā strādājošo skaita.

Lauksaimniecība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada 22. jūlijā Tautas saeima pasludināja visu zemi par valsts īpašumu. Tika izveidots valsts zemes fonds, kurā ieskaitīja visas agrākās valsts un Baznīcas zemes, un zemnieku zemes, kas pārsniedza 30 ha platību. Zemi piešķīra bezzemniekiem un sīkzemniekiem, izveidojot 51 760 jaunsaimniecības (līdz 10 ha), 23 000 sīkzemnieku saņēma zemes piegriezumus. Zemnieku saimniecību kopskaits sasniedza 250 000. Sākot ar 1944. gadu agrārreforma turpinājās. Līdz 1946. gadam tika izveidotas 49 000 jaunsaimniecības, kuru izveidošanai izmantoja 606 000 ha zemes.

1946. gadā Latvijā sākās kolhozu dibināšana. Sākotnēji tā notika ļoti lēnām, jo zemnieki nevēlējās stāties kolhozos. Taču zemnieku saimniecības tika apliktas ar nesamērīgi augstiem nodokļiem, kā arī zemnieki, kas neiesaistījās kolektivizācijā, tika represēti. Pēc 1949. gada marta deportācijām kolhozu skaits strauji pieauga. Ja 1948. gada decembrī Latvijā bija 893 kolhozi (10.2% zemnieku saimniecību), tad 1949. gada jūlijā - 3857 kolhozi (76.7% zemnieku saimniecību) un 1950. gada decembrī jau 1776 (96.5 % zemnieku saimniecību). 1950. gada jūnijā tika pieņemts lēmums par mazo kolhozu apvienošanu.

Lauksaimniecība LPSR nebija prioritāšu vidū, jo PSRS vadība uzskatīja, ka sekmīgu un konkurētspējīgu lauksaimniecību šajā teritorijā nevarēs attīstīt: aptuveni 70% lauksaimnieciski izmantojamās zemes ir pārāk mitra vai pat pārpurvojusies, augsnē maz organisko vielu, daļa velēnu podzolēto augšņu pārāk skāba, tīrumu augšņu novērtējums pēc 100 ballu sistēmas ir vidēji 37 balles (ar amplitūdu no 19 līdz 70 ballēm), lauki akmeņaini, sadrumstaloti, īss veģetācijas periods vēlo pavasara salnu un lietaino rudeņu dēļ. Lauksaimniecības īpatsvars kopproduktā 1946.-1966. gados samazinājās līdz 18,1% un nacionālajā ienākumā līdz 23,8%.[9]

1946.-1967. gados tika nosusināti 861 3000 ha mitro augšņu, t.sk. ar segto drenāžu 516 000 ha. Tika intensīvi ieviesta lauksaimniecības tehnika (1967. gadā jau bija 24 000 traktoru, 4 500 labības kombainu, 13 000 kravas automobiļu, 77 000 elektrodzinēju), mehanizējot augsnes apstrādes procesu. 1952.-1967. gados uzceltas kūtis 481 000 govīm un telēm, 716 000 cūkām, 57 000 aitām, 439 4000 putniem. Govju fermās šajā laikā ūdens apgāde bija mehanizēta par 75%, slaukšana par 70%.[10]

1967. gada pavasarī visā LPSR bija 296 9000 ha lauksaimniecībai izmantojamās zemes, t.sk. 164 1000 ha tīrumu, 44 000 ha ilggadīgo stādījumu, 93 000 ha atmatu, 701 000 ha pļavu, 490 000 ha ganību. Kopā bija 152 6000 ha sējumu. 1967. gadā bija 769 kolhozi, 753 lauksaimniecības arteļi un 197 padomju saimniecības.[10]

Pārtikas ražošana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecība tika šauri specializēta piena un bekona ražošanā, kā arī šķirnes jaunlopu audzēšanā. 1966. gadā PSRS mērogā LPSR (0,3% PSRS teritorijas, 1% iedzīvotāju) saražoja 2,3% piena un 1,7% gaļas. No LPSR saražotā lauksaimniecības produkcijas daudzuma 60% sviesta, 34% treknā siera, 78% piena konservu un aptuveni 25% gaļas produktu tika izvests uz PSRS vai eksportēts.

Piensaimniecība: 80. gados piensaimniecība salīdzinājumā ar neatkarības laiku bija tikai dubultojusies. 60% piena pārstrādāja sviestā, un 1982. gadā Latvijā kopumā saražoja 33 100 t sviesta. Vismaz pusi no šā daudzuma eksportēja. PSRS mēroga nozīme bija piena konservu ražošanai - pēc 1974. gadā veiktās modernizācijas Rēzeknes piena konservu kombināts kļuva par milzu uzņēmumu, kas 1976. gadā izlaida 85 miljonus kārbu konservu jeb vismaz 6% no PSRS kopprodukcijas. Piena konservi bija otrs pasaulē atpazīstams Latvijā ražots produkts, ko tāpat kā sviestu izmantoja starpvalstu darījumos ar VDR un Čehoslovākiju kā apmaiņas piegādes par šo valstu rūpniecības precēm.

Gaļas ražošana: Gaļas un gaļas konservu rūpniecība bija trešā svarīgākā Latvijas PSR pārtikas eksporta nozare. Atšķirībā no neatkarības gadiem, kad par nozares svarīgāko preci kļuva bekona cūkgaļa, padomju varas apstākļos īpašu uzmanību pievērsa pārstrādātu gaļas produktu - desu un gaļas konservu ražošanai. Tika uzcelti 12 gaļas pārstrādes kombināti (1967. gadā tajos pārstrādāja 114 000 t gaļas). Saldētu gaļu no Latvijas eksportēja uz Bulgāriju, Dienvidslāviju un Spāniju. Latvijas gaļas konservu rūpniecību vismaz no 70. gadiem izmantoja, lai apgādātu Maskavu un Ļeņingradu.

Zvejniecība: Sākot ar 1947. gadu, zvejniecība no piekrastes iedzīvotāju rūpala pārvērtās par rūpniecības nozari, no 1954. gada nosūtot traleru flotiles uz Atlantijas okeānu. Līdz 60. gadu beigām galvenokārt zvejoja un pārstrādāja Atlantijas siļķi, taču tās izzušanas un jaunu starptautisko zvejas ierobežojumu ieviešanas dēļ padomju zvejas flotiles bija spiestas pāriet uz vairāku citu, līdz tam maz izmantotu zivju sugu ieguvi. 80. gados ar zvejniecību Latvijā nodarbojās 11 lieli kolhozi. Par nozīmīgāko zivju produkcijas pārstrādes centru kļuva Rīgas konservu fabrika "Kaija", taču vērā ņemamu ieguldījumu sniedza arī kombināti Liepājā, Ventspilī, Rojā un Salacgrīvā. Latvijas zivju konservus tirgoja gandrīz visos PSRS reģionos. Zivju produkciju izmantoja kā starptautiskās tirdzniecības apmaiņas līdzekli Padomju Savienības darījumos ar lielāko daļu sociālisma nometnes valstu. Atsevišķas konservu šķirnes iepirka arī Francija un Dānija. Uz Kubu un vairākām citām PSRS draudzīgām Āfrikas valstīm tos sūtīja kā humāno palīdzību.[11] Zivis pārstrādāja Liepājas un Ventspils zivju kombināti kā arī uzceltās 8 mazākas zivju pārstrādes fabrikas.

Konservu ražošana: Kā jauna nozare pārtikas rūpniecībā tika izvērsta augļu konservu ražošana. Kolhozos, kas specializējās augļkopībā, izveidoja produkcijas pārstrādes cehus, kur ražoja augļu un dārzeņu konservus, sulas. Plašākos apjomos augļus un dārzeņus pārstrādāja 4 konservu fabrikās, Sabiles un Jelgavas kombinātos. Ražošanas apvienības "Latvijas konservi" un "Latgales konservi" ražoja pietiekami kvalitatīvu produkciju un ābolu biezeni no Latvijas eksportēja uz Somiju.

Cukura ražošana: Cukuru ražoja Jēkabpils, Jelgavas un Liepājas cukurfabrikās. Par izejvielu kalpoja lētais jēlcukurs no Kubas (stratēģisku apsvērumu dēļ tika saglabāta arī dārgā vietējo cukurbiešu cukura ražošana). 1980. gadā Latvijas cukurfabrikas saražoja 303 000 t cukura, kas bija paredzēti patēriņam arī Igaunijas PSR un Ļeņingradas apgabalā. Cukurbiešu cukuru - 14 000 t.[12]

Konditorejas ražošana: Dominēja 2 lielas ražotnes - "Laima" un "17. jūnijs" – kas 1983. gadā saražoja katra 13 000 t produkcijas. Atšķirībā no citām nozarēm, saldumu fabrikām valsts bija uzlikusi ražošanas kvotas, neļaujot ražot vairāk, nekā noteikts plānos. Austrumu zemēs iecienīti saldumi veidoja ievērojamu daļu no Latvijas pārtikas eksporta uz Vidusāziju. Trešā lielākā konditorejas fabrika "Uzvara" 70. gadu beigās uzsāka sadarbību ar Austriju, eksportējot turp īpaši kvalitatīvas garšas esences. Saldumus no Latvijas eksportēja arī uz PSRS tirdzniecības partnervalstīm Dienvidamerikā.[13]

Imports un eksports[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietējo dabas resursu neesamība noteica visu izejvielu un energoresursu imports, transporta iekārtu, būvmateriālu un iepakojuma materiālu imports un, attiecīgi, augstu eksporta īpatsvaru.

  • Importēja akmeņogles, metālus, naftas produktus,, mašīnas un iekārtas, automobiļus, rezervers daļas, audumus, kokmateriālus, lauksaimniecības tehniku, ķīmiskās rūpniecības pamatproduktus, kombinēto spēkbarību, labību, vilnu, kokvilnu u.c.
  • Eksportēja galvenokārt vieglās rūpniecības produkciju: aptuveni 35% saražotos vilnas audumus, sintētisko šķiedru, ādu, kažokādu un trikotāžas izstrādājumus, gumijas apavus u.c.; aptuveni 25% pārtikas rūpniecības produkcijas (zivis un to izstrādājumus, bekonu, gaļu, piena un dārzeņu konservus, sviestu, sieru, vīnus, konditorejas izstrādājumus, alu u.c.); mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības produkciju (komunikāciju iekārtām – 98%; mopēdi 93%; mikroautobusi – 92%; veļas mašīnas – 89%; dzelzceļa vagoni – 88%; radioiekārtas – 79%; telefoni – 77%; dīzeļa ģeneratori – 71%[7]); lakas, krāsas, farmaceitiskās un parfimērijas rūpniecības izstrādājumus, papīru, mēbeles u.c.

Sadzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzīves līmenis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmajā desmitgadē kolhozos nodarbinātie par darbu algu nesaņēma, tās vietā saņemot lauksaimniecības produkciju iztikai. Nereti gan par darbu arī maksāja, bet ļoti simboliski, piemēram, 4 kapeikas dienā. 1967. gadā vidējā alga bija 103 rubļi, kas kopā ar izmaksām no sabiedriskajiem fondiem (pensijām, stipendijām, izmaksām, rēķinot uz 1 iedzīvotāju izglītības un medicīnisko iestāžu, bērnudārzu un sanatoriju utt.) - 138 rbļ. mēnesī.[14] Kolhoznieku darba alga sasniedza padomju saimniecībās strādājošo līmeni.

1966. gadā vidējais pārtikas produktu patēriņš gadā uz 1 iedzīvotāju bija: 69 kg gaļas un tauku, 432 kg piena un piena produktu (pārrēķinot pienā), 157 olas, 20,6 kg zivju un zivju produktu, 41,9 kg cukura, 5,9 kg augu eļlas, 165 kg kartupeļu, 78 kg dārzeņu, 128 kg maizes produktu (maize, milti, putraimi, makaroni).[14]

Veselības aizsardzība un sociālā nodrošināšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika ieviesta vispārēja bezmaksas veselības aizsardzība: visus medicīnas dienestu pakalpojumus un medikamentus apmaksāja valsts (aptiekās pirka bezrecepšu medikamentus pēc cilvēku pašu ieskatiem).

Vidējais dzīves ilgums 1967. gadā bija palielinājies līdz 71 gadam (58 gadi 1936. gadā).[14]

Tika ieviesta vecuma pensiju sistēma visiem iedzīvotājiem. 1967. gadā bija 410 000 pensionāru (no tiem 109 000 kolhoznieki).[14]

Izglītība un zinātne[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas ēka, projektēta kā Kolhoznieku nams ar viesnīcu (1950-1958).

Tika izveidots pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas iestāžu - bērnudārzu, - tīkls (1967. gadā bija jau 572 bērnudārzi, kurus apmeklēja 26% pirmsskolas vecuma bērnu). Pieprasījums pēc vietām bērnudārzos bija lielāks par piedāvājumu, kas veicināja koruptīvas darbības, vecākiem cenšoties iekārtot savus bērnus "dārziņā".

Tika ieviesta vispārēja bezmaksas izglītība (gan pamata, gan vidējā, gan augstākā). 60. gadu sākumā[nepieciešama atsauce] ieviesa obligāto vidējo izglītību.

Līdz 1967. gadam tika uzceltas 288 jaunas skolas ar 132 000 skolēnu vietām. Kopā 1967./68. mācību gadā darbojās 1302 vispārizglītojošās skolas, t.sk. 330 vidusskolas.[14] Papildus vispārējās izglītības iestādēm tika izveidots ārpusskolas izglītojošo iestāžu tīkls, ko veidoja pionieru nami (kuros bērni darbojās interešu un hobiju pulciņos: šaha, dambretes, modeļu gatavošanas, zīmēšanas, dziedāšanas, deju u.c. pulciņos), jauno tehniķu un naturālistu stacijas, vasarās darbojās pionieru nometnes. Jauniešu sportisko iemaņu attīstīšanai bija izveidotas īpašas sporta skolas (1967. gadā bija jau 35 sporta skolas), kurās paralēli vispārējai izglītībai jaunieši tika pastiprināti trenēti kādā sporta veidā.

Sakarā ar bezmaksas augstāko izglītību, ievērojami pieauga studentu skaits.

Tika izveidots plašs zinātniski pētniecisko iestāžu tīkls, izveidota LPSR Zinātņu akadēmija. Zinātnē, kas lielā mērā bija saistīta ar lielražošanu un jaunāko tehnoloģiju izstrādi militārajai rūpniecībai, bija iesaistīti aptuveni 17 000 pētnieku.[15]

Kultūras dzīve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tika ieviests kultūras finansējums no valsts budžeta. Kultūras dzīvi kontrolēja, vai tā atbilst oficiālajai ideoloģijai, īpaša cenzūras iestāde - Galvenā literatūras pārvalde, kā arī vietējo partijas komiteju pārstāvji.

Katrā apdzīvotā vietā un katrā mācību iestādē tika izveidotas bibliotēkas (publisko bibliotēku skaits līdz 1967. gadam bija pieaudzis no 174 līdz 1 600). Katrā lielākā rūpniecības uzņēmumā, kolhozā vai sovhozā tika izveidoti klubi (1967. gadā - 1100), kuros uzņēmuma un valsts finansēti darbojās dažādi interešu pulciņi, kori, tautas deju kolektīvi. 1967. gadā darbojās 1 300 kinoteātri. 1967. gadā mākslinieciskās pašdarbības dalībnieku skaits sasniedza 160 000. Tiem mākslinieciskās pašdarbības kolektīviem, kuru sniegums sasniedza profesionālu līmeni, tika piešķirts "tautas kolektīva" nosaukums un papildus finansējums (1967. gadā LPSR bija 22 tautas kori, 17 tautas deju ansambļi, 14 tautas teātri).

Tika izveidota Rīgas Kinostudija, kurā tika uzņemtas vidēji 15 spēlfilmas gadā, kas nodrošināja darbu aptuveni 1000 darbiniekiem.

Demogrāfiskie procesi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Straujā industrializācija prasīja lielu daudzumu kvalificēta darbaspēka, ko uz vietas varēja nodrošināt tikai daļēji. Tāpēc tika uzsākta ievērojama pilsētu dzīvojamo kvartālu paplašināšana, veidojot jaunus mikrorajonus, kuros izmitināja uz jaunuzceltajām un rekonstruētajām rūpnīcām strādāt aicināto darbaspēku no Krievijas PFSR, Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR un citiem PSRS reģioniem. Savukārt lauksaimniecības piespiedu kolektivizācijas dēļ uz pilsētciematiem kolhozu centros no viensētām līdz 1965. gadam tika pārvietotas 22 000 ģimenes, kas galīgi sagrāva karalaika emigrācijas un 1949. gada marta deportācijas iedragāto tradicionālo latvisko dzīvesveidu.

Tā rezultātā krasi izmainījās Latvijas iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Kaut arī kopējais iedzīvotāju skaits 1959. gadā pārsniedza 1935. gada iedzīvotāju skaitu, latviešu skaits Latvijā samazinājās no 1,5 miljoniem (77%) 1935. gadā līdz 1,3 miljoniem (62%) 1959. gadā un nekad vairs nesasniedza pirmskara līmeni. Pēc tautas skaitīšanu datiem 1959. gadā LPSR dzīvoja 62% latviešu, 27% krievu, 3% baltkrievu, 3% poļu, 2% ebreju, 1,5% lietuviešu, 1,5% ukraiņu, bet 1989. gadā 52% latviešu, 34% krievu, 4,5% baltkrievu, 3,5% ukraiņu, 2,5% poļu, 1% ebreju un 1% lietuviešu.

Politiskās pārmaiņas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1940. gada Latvijas PSR karte
Vagoni ar Latvijas pilsoņiem, kurus deportē uz austrumiem

1940—1941[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Notika straujas pārmaiņas, sevišķi ekonomikā. Pilsētās noritēja masveida uzņēmumu un namīpašumu nacionalizācija, laukos - agrārā reforma par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. 1941. gada jūnijā vidū aptuveni 15 tūkstoši iedzīvotāju bez tiesas no Latvijas tika deportēti uz PSRS austrumu apgabaliem - no deportētajiem kopā ieslodzījumā un izsūtījumā miris 5381 cilvēks - 34% no visu 1941. gadā deportēto kopskaita[16]).

1941—1944[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1941. gada jūnijā-jūlijā Vācijas karaspēks okupēja Latvijas teritoriju (skat. Latvijas okupācija 1941-1945) un LPSR valdība līdz 1944. gadam darbojās Krievijā, tās piekritēji Latvijas teritorijā pagrīdē un partizānu rindās cīnījās pret Vācijas varu. 1944. gada jūlijā - 1945. gada maijā, Sarkanajai armijai uzbrūkot, LPSR tika atjaunota.

1944—1953[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1944. gadā ievērojama daļa Latvijas iedzīvotāju - apmēram 200 000, nevēloties dzīvot PSRS, emigrēja uz Vāciju un vēlāk uz ASV, Kanādu, Dienviameriku, Austrāliju un citām zemēm. Daudzi no viņiem vēlāk kļuva pazīstami un ievērojami zinātnieki, ārsti, mākslinieki un citu profesiju pārstāvji savās jaunajās mītnes zemēs. Uzreiz pēc atkārtotās padomju okupācijas daudzviet sākās bruņota partizānu cīņa pret okupācijas varu, kura turpinājās līdz 50. gadu vidum. 1949. gada marta deportācijās Latvijā uz Sibīriju, Tālajiem Austrumiem un Ziemeļiem tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 cilvēku. Izsūtīto vietā tika veicināta iedzīvotāju imigrācija no PSRS.

1953—1959[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Atkušņa" periods, kas sākās ar Staļina nāvi, pēc Latvijā valdošajiem vēsturnieku uzskatiem, beidzās ar nacionālkomunistu sagrāvi LKP CK plēnumā 1959. gada jūlijā.

1988—1990[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1989. gada 23. augustā Baltijas ceļšLatvijas Tautas frontes, Igaunijas Tautas frontes Rahvarinne un Lietuvas tautas kustības Sajūdis organizētā demonstrācija pret Ribentropa — Molotova paktu un tā sekām. Latvijas PSR Augstākā Padome 1989. gada 28. jūlijā pieņēma «Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti», bet 1990. gada 15. februārī «Deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību», pēc kura par oficiālo valsts simboliku atzina sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto Valsts ģerboni un himnu "Dievs, svētī Latviju".[17]

1990. gada 18. martā notika pirmās daļēji demokrātiskās Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvarēja Tautas fronte.

Likvidācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tajā tika noteikts pārejas periods Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai, kurš noslēgtos ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Sarunām ar PSRS tika paredzēts izveidot Valdības komisiju.[18]

Pēc ilgstošām nesekmīgām sarunām 1991. gada 21. augustā Augusta puča laikā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma "Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu.

6. septembrī arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu atzīt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu"
  2. I. Feldmanis. Latvijas okupācija: vēsturiskie un starptautiski tiesiskie aspekti. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa www.mfa.gov.lv: Maskavā padomju ziņu aģentūra TASS sniedza informāciju par vēlēšanu minēto iznākumu jau divpadsmit stundas pirms balsu skaitīšanas uzsākšanas Latvijā.
  3. Heinrihs Strods. Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis. "Latvijas Vēstnesis", 26.04.2002. Nr. 64 (2639)
  4. Ieskats Latvijas ārlietu dienesta vēsturē. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa www.am.gov.lv
  5. Latvijas Centrālās Padomes pasludinātā "Latvijas tautas deklarācija Sabiedroto nācijām" (1943)
  6. Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 10. lpp.
  7. 7,0 7,1 7,2 Pētījums „Cilvēkresursu potenciāla noteikšana Latvijas mašīnbūves un metālapstrādes nozarē, un stratēģijas izstrāde jauno speciālistu piesaistei šajā nozarē, pielietojot reklāmas pasākumus un motivēšanas shēmas” - Rīga, 2005. gada oktobris. - 29. lpp.
  8. Aisma Orupe. Vai var apģērbties "Made in Latvia" drēbēs? // Nedēļa. 2007. g. 19. janvārī
  9. Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 13.-14. lpp.
  10. 10,0 10,1 Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 14. lpp.
  11. Latvijas preces pasaules ceļos. // Latvijas avīze. 29.08.2008.
  12. Kļūda atsaucē: Invalid <ref> tag; no text was provided for refs named autogenerated3
  13. Latvijas preces pasaules ceļos. // Latvijas avīze. 29.08.2008.
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 14,4 Lauksaimniecības enciklopēdija. - Liesma: Rīga, 1969., III sēj., 19. lpp.
  15. Vai Latvijas zinātniekiem jāpārkvalificējas par opermāksliniekiem? (intervija ar akadēmiķi Jāni Stradiņu) // Diena. Sestdiena. 5.11.2011.
  16. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijas PSR - Vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca
  17. Latvijas PSR no www.letonika.lv
  18. LPSR Augstākās padomes deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 1990. gada 4. maijā

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]