Jersika (valsts)

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Jersika)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ķēniņvalsti. Par citām jēdziena Jersika nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jersikas ķēniņvalsts (Letija)
latīņu: Terra Gercike, quae Lettia dicitur
vācu: Königreich Gercike
krievu: Лотыголa
pirms 11. gadsimta – 1239
Location of ķēniņvalsts (kņaziste)
Jersikas (Letijas, Lotgolas) teritorijas variācijas 12.-13.gs. pēc dažādām vēstures kartēm
Pārvaldes centrs Jersika
Reliģija pareizticība/baltu pagānisms
Valdība monarhija
ķēniņš (rex de Gercike)
 - pirms 1203. - pēc 1239. Visvaldis
Vēsture
 - Polockas Rurikoviči iecēla savu vietvaldi latgaļu zemē pirms 11. gadsimta
 - Sadalīja Rīgas bīskapija un Livonijas ordenis 1239

Jersika, arī Letija vai Lotgola (latīņu: Gerzika, Gercike, Gerceke; vācu: Zargrad; krievu: Ерсика, Герцике), bija seno latgaļu ķēniņvalsts[1] līdz 13. gadsimtam, kas pirmo reizi vēsturiskos dokumentos pieminēta kā zeme, saukta "Latvija" jeb "Letija" (latīņu: terram, quae Lettia dicitur).

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersikai pakļautā letu zeme jeb Letija aizņēma Dienvidlatgales, Dienvidaustrumu Vidzemes teritoriju un teritoriju uz Dienvidiem no Daugavas. Jersika aptvēra latgaļu novadus Centrālvidzemē, kā arī lielu daļu Rietumlatgales zemju, Preiļu, Līvānu, Varakļānu un Rēzeknes apkārtnē. Jersika ziemeļos robežojās ar Tālavu un Atzeli, austrumos - ar Polockas kņazisti, dienvidos - ar Lietuvu un Sēliju, rietumos - ar Daugavas lībiešu novadiem un Kokneses valsti.

Pilsnovadi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmeta apmetnes Latvijā
Bronzas laikmeta apmetnes Latvijā
Dzelzs laikmeta apmetnes Latvijā
Senlatvijas valstis un zemes
Kuršu zemes, Līvu zemes, Jersikas valsts
Zemgaļu valsts, Kokneses valsts
Sēļu zemes, Tālavas un Atzeles valstis
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija
Kurzemes bīskapija, Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis
Zemgales bīskapija
Sēlijas bīskapija
Livonijas karš
Livonijas karaliste
Ārvalstu atkarībā
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals
Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Inflantijas vaivadija
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Modernās Latvijas izveide
Jaunlatvieši, Jaunā strāva
1905. gada revolūcija
Oberosts, Latviešu strēlnieki
Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Republika (1918-1940)
Latvijas okupācija (1940), Latvijas okupācija 1941-1945
Latvijas PSR
Latvijas Tautas fronte
Dziesmotā revolūcija
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana
Latvijas Republika (no 1990)
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Galvaspilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Letijas galvaspilsēta atradās Jersikas pilskalnā Līvānu pagasta Pilskalnu māju zemē, Daugavas labā krastā starp divām nelielām upītēm ar dziļām gravām. Jersikas pilskalns Daugavas krasta pusē ir 18 m augsts, bet ziemeļu pusē mākslīgi nocietināts ar 2 m augstu uzbērumu, skaitot no 100 m gaŗā un 75 m platā plakuma. Tam pretim kreisā krastā atrodas Dignājas pilskalns. Arheoloģiskie izrakumi liecina par desmit apdzīvotības slāņiem (1.g.t. pr. Kr. - 14.gs. p. Kr.), taču visintensīvākā seno latgaļu kultūrai raksturīgā dzīve te norisinājusies tieši no 10.gs. līdz 13.gs. sākumam.[2] Pilskalna tuvumā atklāts kapulauks, kas daļēji pētīts; atsegti 32 seno latgaļu apbedījumi (10.-14.gs.); pēc arheoloģiskā materiāla vērojami sakari gan ar senkrieviem (kakla rotas, piekariņi), gan lietuvjiem (kaps ar zirga apbedījumu). No Polockas Jersikā ieviesās kristīgā ticība, pilsētā bijušas divas pareizticīgo baznīcas.

Nosaukuma izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersika, senākos latviešu tekstos, "Ģerzika" ir daudzas reizes pieminēta 13.-14. gadsimta vāciski un latīniski rakstītajās hronikās un lietvedības dokumentos kā "Gerzike". Tiek uzskatīts, ka šis nosaukums ir cēlies no varjagu vārda gardar (pilskalns), islandiešu sāgās sastopams ši vārda variants gerzkr, kam ir līdzība ar krievu vārdu городище. To apliecina arī tas, ka ap 1229. gadu par Gerceke Livonijas tekstos nosaukts arī pilskalns Novgorodas tuvumā, kam krievu avotos atbilst nosaukums "Gorodišče".[3] Tātad ar šo vārdu vikingi varēja apzīmēt jebkuru valdnieka pilskalnu senajā Garderīkē.

Turpretī līdz Pirmajam pasaules karam lietotais nosaukums "Cargrada" (poļu: Carogrod, krievu: Царь’радъ, vācu: Zargrad) visticamāk cēlies no Poļu Vidzemes laikiem. Pēc Augusta Bīlenšteina domām ķēniņa (rex) Visvalža bijušās pils vārds 16. gadsimtā latinizēts kā Arx Regia, no kā vēlāk slāviskots uz "Cargrada".[4]

Savukārt A. Veselovskis 1896. gadā izteica hipotēzi, ka Polockas hronikā pieminētā Cargrada, uz kuru Kijevas lielkņazs Mstislavs Vladimirovičs 1129. gadā "trīs laivās aizveda" nepakļāvīgos Polockas kņazus,[5] ir 13. gadsimta sākumā minētā Gerzike. Citi vēsturnieki uzskata, ka senkrievu hronikā domāta Bizantijas Konstantinopole - mūsdienu Stambula, kaut arī krievu kņazu izsūtīšana uz turieni ir dīvaina.[6]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējams, ka vissenākais Jersikas valdnieks bija Eimunda sagā minētais norvēģu vikings Eimunds, kas pēc sāgas ziņām ap 1041. gadu kļuva par Polockas valdnieku,[7] tomēr ticamāk, ka viņš saņēma valdīšanā tās kaimiņos esošo zemi Daugavas lejtecē.[8] [9] 1107. gadā milzīgs Polockas un Vitebskas kņazu karaspēks cauri Jersikai devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali. Pēc hronikas ziņām viņi šajā karā zaudēja 9 000 vīru.

Pēc 1200. gada Livonijas bīskaps Alberts centās atbrīvoties no Polockas kņazu meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu pa Daugavu. Lai to panāktu, viņam bija jāpakļauj Kokneses un Jersikas valstis. 1203. gadā Polockas kņazs Valdemārs kopā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi un viņa lietuviešu sabiedrotajiem iebruka Daugavas līvu zemē, lai ar varu piedzītu meslus. Polockieši uzbruka Ikšķilei un Salaspilij, bet Jersikas ķēniņš kopā ar leišiem uzbruka Rīgai. 1206. gadā pēc līvu nemiernieku aicinājuma Polockas kņazs atkārtoti kopā ar Jersikas Visvaldi un citiem sabiedrotajiem uzbruka Ikšķilei un Salaspilij. Viņiem piebiedrojušies Turaidas līvi, bet ne letgaļi. Krustnešu karaspēks apsprieda Salaspils valdnieka Ako vadīto līvu sacelšanos, kopā ar Tērvetes Viesturu ieņēma Turaidas līvu pili. Līvzeme tika sadalīta starp bīskapu un zobenbrāļiem. 1207. gadā krustneši ieņēma Kokneses valsti un tās ķēniņš Vesceka bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams pusi no saviem bijušajiem īpašumiem kā lēni. 1208. gadā kristītie letgaļu valdnieki Beverīnas Tālivaldis, Satekles Rūsiņš un Autines Varidots izveidoja militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni. 1209. gadā, izmantotams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai.

Jersika kā Livonijas bīskapa vasaļvalsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīne un Cesvaine pavalstis palika bīskapa rīcībā. 1211. gada rudenī bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes, pie kam Zobenbrāļu ordenis ieguva Cesvaini, Negesti, Zerdeni un Aleni, bet bīskaps Autīni, Asoti, Lepeni un daļu Bebernines (Beverīnas?). 1212. gadā Jersikas pilī notika Livonijas bīskapa Alberta un Polockas kņaza Valdemāra tikšanās par turpmāko sadarbību. Tika noslēgts Jersikas miera līgums, kurā Polockas kņazs atteicās no pretenzijām uz Livonijas līvu zemēm. 1213. gadā daļa Jersikas zemju tika apmainītas un ordenim palika tikai Alene un Autīne. 1213. gadā zobenbrāļi sagūstīja ķēniņa sievastēvu Daugeruti, kas bija devies pie Novgorodas kņaza slēgt savienību pret Livoniju. 1214. gadā bīskapa Kokneses vācu vasalis Harmūts uzbruka Jersikas pilij un to izlaupīja.

1224. gadā Jersikas Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās karaļvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņniekam Konrādam. Ikskilu dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu. 1225. gadā vecais Jersikas ķēniņš ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu. 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju. 1239. gadā Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim Jersikas pusi no saviem īpašumiem, noprotams, ka saglabājusies tikai Jersikas pils vieta (locum castri). 1253. gada 6. jūlijā tika kronēts Lietuvas karalis Mindaugs (iespējams, tas notika Aglonā). Mindaugs saņēma no Livonijas mestra Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Livonijas ordenim daļu sēļu, žemaišu un jātvingu teritorijas. 1255. gadā Rīgas arhibīskapijai piederēja tikai Asotes, Lepenes un Jersikas novadi, pārējās zemes piederēja Livonijas ordenim. Ir ziņas, ka 1270. gadā Jersikas pilsētā dzīvojuši pareizticīgo mūki. 1281. gadā Lietuvas ķēniņš Traidenis iekaroja Jersikas pili un apmainīja to pret Livonijas ordenim piederošo Dinaburgas pili.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Balodis F. Jersika un tanī 1939.gadā izdarītie izrakumi. - R., 1940. - 103 lpp., 22 tab.
  • Vilcāne A. Senā Jersika. - R., 2004. - 115 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. "... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas - kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb "zeme", jeb valsts. [..] Atsevišķu karadraudžu vadoņiem jeb kungiem bija izdevies apvienot daudzas kara draudzes vairākās ciltīs (kā Lamekinam un Visvaldim) vai tikai savā ciltī (kā Viestartam) un izveidot militārvalstisku organismu, ko hronisti dēvē par karaļvalsti."
  2. Balodis F. Jersika un tanī 1939.gadā izdarītie izrakumi. - Rīga, 1940. - 103 lpp.
  3. A.Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volksstammes, 99-100, 472. St.Petersburg 1892.
  4. A.Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volksstammes, S. 100 St.Petersburg 1892.
  5. Се же лето 6638 (1130) поточи Мьстислав полотьскии князе съ женами и с детми въ Грекы, же преступиша хрестьное челование. ... В то же время [6648] (1140) взидоста княжича два ис Царягорода. ... И усажа у три лодьи и поточи и Царюграду за неслушание их. А мужи свои посажа по городом их. - Skat. БЕЛАРУСКАЯ ЛІТАРАТУРА X – XV стст. / Укладанне, прадмова, каментарыі, пераклад на беларускую мову і адаптацыя І.В.Саверчанкі. – Мінск: Беларус. навука, 2010. – 410 с. (citāts no 47-48 lpp.) (baltkrieviski)
  6. А.И.Веселовсий МЕЛКІЯ ЗАМТКИ КЪ БЫЛИНАМЪ. Журнал министерства народног’о просвещения 1896, №58. С. 43, 71.
  7. Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон.
  8. Эймундова сага. Перевод и примечания О. И. Сенковского в книге: Сенковский О. И. Собр. соч. СПб., 1858, т. 5. (Skat. 44. komentāru)
  9. Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон. (Skat. 48. komentāru)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]