Pilskalns

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par pakalnu. Par citām jēdziena Pilskalns nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Pilskalns ir pakalns, kurā bijuši nocietinājumi. Tā bija novada centrālā vieta, kam bija ne tikai militāra un administratīva funkcija, bet arī ekonomiska un kultūras centra nozīme. Pilskalni ir sastopami arī visās Latvijas kaimiņzemēs, tā ir uzskatāma par visas Ziemeļaustrumeiropas kultūrvēsturisko tradīciju. Ne velti vikigi Baltijas jūras austrumu krasta zemes dēvēja par Garderike ("pilskalnu zeme"). Latviešu valodā ar šo vārdu apzīmē gan pakalnus, kuros atradās seno Latvijas iedzīvotāju būvētās koka pilis, gan vēlāko viduslaiku mūra cietokšņi.

Pilskalnu attīstība Baltijas reģionā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilskalnu un atklātu apmetņu attīstība Baltijas reģionā parāda sociālo un politisko struktūru evolūciju, proti, elites ambīcijas. Pilskalni sākotnēji parādījās Lietuvā agrīnā dzelzs laikmeta romiešu periodā, Latvijā tie veidojās dzelzs laikmeta romiešu periodā nogalē, visbeidzot Igaunijā - 6. gadsimta laikā. Sociālā un politiskā līmeņa atšķirības dzelzs laikmeta nogalē atspoguļo pilskalnu skaits: Lietuvā tika izmantoti ap 700 pilskalnu, Latvijā - gandrīz 200, bet Igaunijā - mazāk par simtu. Skaitļi arī norāda, ka sabiedrība lietuviešu apdzīvotajās teritorijās bija hierarhiskāka un lielāku nozīmi piešķīra karamākslai, kamēr tālāk uz ziemeļiem, jo īpaši igauņu apdzīvotajos apvidos, kopienas bija sociāli vienlīdzīgākas un sieviešu loma tajās joprojām bija nozīmīga. 12. gadsimtā atsevišķi pilskalni, piemēram, Jersika pie Daugavas, bija kļuvuši par pastāvīgas apmetnes vietām, kur dzīvoja virsaiši un viņu svīta. Kernave Lietuvā bija lielākais un pats nozīmīgākais pilskalns, un tiek uzskatīts, ka 13. gadsimtā tā tuvumā mita ap 3000 cilvēku. [1]

Pilskalni Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā nav augstu pilskalnu, plakums pilskalnam var sasniegt 1 ha, bet parasti mazāk. Pilskalni vairāk ir Kurzemes dienvidrietumos, Latgales centrālajā daļā un gar upēm. Latvijā ir apmēram 470 pilskalni, no kuriem arheoloģiski pētīti 79.[nepieciešama atsauce] Tie bijuši kādreiz lielāki vai mazāki centri, par kuriem vēlāk klīst teikas. Senākie zināmie Latvijas pilskalni ir saglabājušies no 1. gadu tūkstoša p.m.ē., dažus pilskalnus pamatiedzīvotāji izmantoja vēl 14. gadsimtā.

Pilskalniem raksturīgi, ka tie atrodas bieži vesela kompleksa sastāvā, piemēram, Tērvetes arheoloģisko pieminekļu koplekss — Cukurkalns — galā kauprs, Zviedru kalns (Svētkalns) — kulta vieta. Daugmales arheoloģijas pieminekļu komplekss — Daugmales pilskalns un senpilsētas teritorija, kā arī divi kapulauki (pārsvarā lībiešu).

Pilskalnu klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1866. gadā notika izrakumi Tērvetes pilskalnā, ko veica Augusts Bīlenšteins, kurš ir arī pirmais,[nepieciešama atsauce] kas klasificēja Latvijas pilskalnus:

  1. atsevišķi stāvošs kalns ar pastāvinātām nogāzēm, bet bez vaļņiem un grāvjiem (piemēram, Margas kalns);
  2. pilskalni ar vairākiem vaļņiem un grāvjiem (piem., Embūtes pilskalns);
  3. pilskalni ar valni visapkārt un muldas veida plakumu (Tukuma pilskalns);
  4. pilskalns — atsevišķi stāvošs kalns ar valni plakumā (Kandavas pilskalns);
  5. pilskalns, kas ierīkots kalnu kauprēs ar vaļņiem un grāvjiem abos galos (Ķentes pilskalns)
  6. pilskalni, kas ierīkoti augstienes galā, zemes mēlē, upju satekā, bet ieejas pusē nocietināti ar grāvjiem un vaļņiem (Daugmales, Tērvetes pilskalns).

Citu klasifikāciju vēlāk devis Francis Balodis:

  1. pilskalns bez grāvjiem, vaļņiem;
  2. pilskalns ar terasēm;
  3. pilskalns ar valni vienā galā;
  4. Gorodišķas tipa pilskalni kalna grēdas galā;
  5. vaļņi plakumam visapkārt.

20. gadsimta 20. gados pilskalnu pētniecībā darbojies Ernests Brastiņš. Viņš apzināja 282 pilskalnus, publicēja 4 grāmatas.[nepieciešama atsauce] Klasificēja pilskalnus grupās pēc to mērķa:

  1. nocietinātās vietas — sētas;
  2. kungu mājas (raksturīgas Dzelzs laikmetā);
  3. meža paslēptuves.


H. Moora ieviesa sociālekonomiskos kritērijus.

Juris Urtāns savukārt piedāvā savu tipoloģiju:

  1. pilskalni bez vaļņiem un grāvjiem ar izlīdzinātu plakumu;
  2. pilskalns ar vienu vai vairākiem grāvjiem vienā malā;
  3. pilskalns ar vienu vai vairākiem grāvjiem abos galos.


A. Stubava Latvijas pilskalnu tipoloģija pēc aizsardzības īpatnībām:

  1. pilskalns — savrups apaļs kalns ar apļveida nocietinājumu sistēmu;
  2. kaupres tipa pilskalni ar vienu vai vairākiem vaļņiem palkuma galos;
  3. pilskalni — savrupi iegareni kalni gar vaļņa galu;
  4. kraujas tipa pilskalni ar puslokveida nocietinājumie un dabisku kraujau aizmugurē;
  5. pilskalni — augstienes stūra nocietinājumi.

Pilskalnu hronoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnējie pilskalni 1.g.t.p.m.ē. Senākie pilskalni radušies pat 2.g.t.beigās p.m.ē., piemēram, Daugmales pilskalns, Padures pilskalns — 1200 — 900 g pr.Kr. pamazām, pieaugot iedzīvotāju skaitam, pilskalnu pakājēs veidojas apmetnes, piem., Vīnakalnā. Piemēram, Brikuļu pilskalnu sākotnēji uzskatīja par nenocietinātu apmetni, bet tad atrokot grāvi, atrod palisādi — koka žogu, kas, palielinot plakumu, bija pārcelts.[nepieciešama atsauce] Ap mūsu ēras robežu daļa pilskalnu tiek pamesti (Ķivutkalns, Vīnakalns), daļa kļūst vājāk apdzīvoti (Lielvārdes, Salaspils). Pilskalnu uzplaukums vērojams no 5. — 8. gs. m.ē. No jauna tiek nocietināti agrākie. 10. un 11. gs. izvirzās pilskalni — cietokšņi, kas ir spēcīgi nocietināti. Daugmale tajā laikā izvirzās kā centrs.[nepieciešama atsauce]

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Apals J. Izrakumi Cēsu Riekstu kalnā // ZASM 1980/81. - R., 1982.
  • Balodis F. Jersika un taī 1939.gadā izdarītie izrakumi. - R., 1940. - 103 lpp., 22 tab.
  • Bielenstein A. Die altlettischen Burgberge Kurlands // Mag., Bd. XIV, H.2. - Riga, 1869.
  • Bielenstein A. Über Expedition nach Rakten und Sagare und über Burgberge an der Düna zwischen Stockmanshof und Friedrichstadt // Magazin Lettischen literarischen Geselschaft. Rīga, 1885. T. 17, d. 2, p. 291—292.
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Kuršu zeme. - R., 1923. - 137 lpp.
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Zemgale un Augšzeme. - R., 1926. - 104 lpp.
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Latgale. - Rīga: Pieminekļu Valde, 1928.
  • Brastiņš E. Latvijas pilskalni: Vidzeme. - R., 1930.
  • Karnups A. Der Burgberg Talsi // Conventus primus historicorum Balticorum Rigae, 16.-20. VIII 1937. Acta et relata. - R., 1938.
  • Moora, H., Die Eisenzeit in Lettland bis etwa 500 n. Chr. I. Teil: die Funde. 144 Abb., 3 Übersichtstabellen, 44 Taf. Verh. d. Gel. Estn. Gesellschaft XXV, XVI, 1929. 194 S.
  • Mugurēvičs Ē., Vilcāne A. Arheoloģiskie izrakumi Jersikas pilskalnā // ZASM 1990./1991. - R., 1992.
  • Stubavs A. Ķentes pilskalns un apmetne. - R., Zinātne, 1974.
  • J. Urtāns, I. Pīgozne, R. Treija, I. Vītola. Kalnā bija stalta pils. Latvijas pilskalni un to teikas.
  • Шноре Э. Асотское городище // Материалы и иследования по археологии Латвийской ССР, т. II. - Рига, 1961.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Andress Kasekamps. Baltijas valstu vēsture. JUMAVA, 2011 - 19-20. lpp

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]