Klients-serveris

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Klienta-servera tīkla arhitektūra ir savā ziņā pretstats P2P. Te ir viens vai vairāki serveri, kuriem katram pieslēdzas salīdzinoši liels daudzums klientu. Šis ir tradicionāli lietotais variants daudzlietotāju sistēmās, un uz šo principu balstās vairums klasisko interneta protokolu, piemēram, FTP, HTTP, IRC, SMTP un citi. Tajā ir salīdzinoši viegli iespējams nodrošināt lietotāju autentifikāciju. Savukārt, ja klientu skaits palielinās ļoti strauji, palielinās slodze uz serveriem un tīkls zaudē efektivitāti, P2P šī problēma tik ļoti neskar.

Priekšrocības:

  • Vairumā gadījumu, ļauj sadalīt skaitļošanas funkcijas starp vairākiem neatkarīgiem tīkla datoriem. Tas ļauj vienkāršot skaitļošanas sistēmas uzturēšanu, tai skaitā servera nomaiņu, labošanu, uzlabošanu vai servera pārvietošanu neietekmējot klientus.
  • Visi dati tiek glabāti serverī, kas parasti ir daudz labāk aizsargāts nekā lielākā daļa klientu datori, turklāt uz servera ir vieglāk nodrošināt piekļuves tiesību kontroli dažādiem, uz servera esošiem, datiem, ļaujot piekļuvi tikai tiem, kuriem ir atbilstošas pieejas tiesības.
  • Ļauj apvienot dažādus klientu datorus un izmantot viena servera resursus klientiem ar dažādām aparatūras platformām, operētājsistēmām utt.

Trūkumi:

  • Ja pārstāj darboties serveris, tad var tikt paralizēts viss tīkls un iestājas dīkstāve.
  • Šādas sistēmas darbības nodrošināšanai ir nepieciešams atsevišķs speciālists – sistēmas administrators.
  • Augstas aparatūras izmaksas.

Vairāklīmeņu klients-serveris arhitektūra

Vairāklīmeņu klients-serveris arhitektūra – ir arhitektūras klients-serveris paveids, kurā informācijas un datu apstrādes funkcijas veic viens, vai vairāki atsevišķi serveri. Šāda arhitektūra ļauj sadalīt uzglabāšanas, apstrādes un datu paziņošanas funkcijas labākai un efektīvākai serveru un klientu iespēju un resursu izmantošanai. Biežāk izmantotā vairāklīmeņu arhitektūra ir trīs līmeņu arhitektūra.