Internets

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Opte Project Interneta vizualizācija, kurā tiek attēloti dažādi tā starptīklu maršruti

Internets ir publiski pieejama vispasaules savstarpēji saslēgtu datortīklu sistēma, kas pārsūta datus, izmantojot Interneta protokolu (IP). Tas ir veidots no tūkstošiem mazāku komerciālu, akadēmisku un valdību tīklu. Tas ietver elektronisko pastu, tērzēšanas retranslēšanu, datņu pārraidi, tīmekļa dokumentus, sociālos tīklus utt.

Internets dod plašāku iespēju izvēlēties laiku un vietu, no kurienes strādāt, it īpaši, palielinoties ātro brīvpiekļuves tīklu skaitam. Internetam var piekļūt gandrīz no jebkuras vietas dažādos veidos, tai skaitā caur mobilajām interneta ierīcēm. Mobilie telefoni, pārnēsājamās spēļu konsoles un interneta modemi ļauj lietotājiem pieslēgties bezvadu internetam. Neraugoties uz ierobežotā izmēra ekrāniem un citām ierobežotām iespējām, ko piedāvā šādas kabatas izmēra ierīces, tajās var būt pieejams internets.

Terminoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vārds "Internets" ir saīsināts no tehniska termina "starptīkls", kas ir rezultāts savstarpēji savienojot datoru tīklus ar īpašām vārtejām vai maršrutētājiem. Internets arī tiek bieži dēvēts vienkārši par Tīklu.

Termins Internets, atsaucoties uz visu pasaules sistēmu IP tīklos, tiek uzskatīts par īpašvārdu un tas tiek rakstīts ar lielo burtu. Plašsaziņas līdzekļos un popkultūrā ir izveidojusies tendence, uzskatīt to kā vispārēju jēdzienu, vai sugas vārdu un līdz ar to rakstīt kā "internets", bez kapitalizācijas.

Vēsturiski "internets" bez kapitalizācijas tika lietots jau 1883.gadā kā darbības un īpašības vārds, lai apzīmētu savstarpēji saistītas kustības. Sākoties 1970.gadam termins internets tika lietots kā saīsinātā forma terminam starptīkls. Termins tika lietots arī kā darbības vārds savienoties, saistībā ar tīkliem.

Termini Internets un Vispasaules tīmeklis tiek bieži lietoti sarunvalodā, kā viens un tas pats. Tomēr, tas nav viens un tas pats. Internets ir globāla datu sakaru sistēma. Tas ir aparatūras un programmatūras infrastruktūra, kas nodrošina savienojumu starp datoriem. Turpretī Tīmeklis ir viens no pakalpojumiem, kas sazinās, izmantojot Internetu. Tā ir kolekcija, kas sastāv no savstarpēji savienotiem dokumentiem un citiem resursiem, kas ir saistīti ar hipersaitēm un URL.

Daudzās tehniskās ilustrācijas, kad precīza atrašanās vieta, vai savstarpēja Interneta resursu saistība nav svarīga, paplašinātos tīklos, piemēram, Internetu bieži vien raksturo kā mākoni. Šis apzīmējums tiek lietots jaunajā mākoņu skaitļošanas koncepcijā.

Interneta rašanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Interneta vēsture

Pamata tīklus, kas veido Internetu, sāka veidot 1969. gadā, kā Perspektīvo pētījumu pārvaldes tīklu ARPANET, ko pēc ASV Aizsardzības ministrijas Perspektīvo pētījumu pārvaldes (ARPA) pasūtījuma izstrādāja vairākas universitātes un privātas firmas. ARPANET bija pirmais decentralizētais datortīkls, kurā izmantoja pakešu komutācijas un rindas teorijas tehnoloģijas. 1983. gada 1. janvārī tika ieviests TCP/IP protokols un tādējādi tika ielikts pamats mūsdienu Internetam.

Svarīgs solis attīstībā bija arī ASV Nacionālās zinātnes fonda pamattīkla NSFNet izveide 1986. gadā. Citi atšķirīgie tīkli, kas vēlāk tika savienoti ar Internetu bija Usenet un Bitnet.1991. gada augustā Tims Bērnerss-Lī publicēja Globālā tīmekļa projektu. Atsevišķas akadēmiskas un valdības iestādes izveidoja tīmekļa lappuses, taču uzreiz tas vel neguva plašu popularitāti. 1993. gadā tika izlaista tīmekļa pārlūkprogrammas Mosaic pirmā versija un 1994. gadā jau bija vērojama augoša publiska interese par iepriekš akadēmisko/tehnisko Internetu. 1996. gadā vārds "Internets" jau bija plaši pazīstams un ar to pamatā apzīmēja Vispasaules tīmekli.

20. gadsmita 90. gados kolektīvais tīkls ieguva publisku seju. 1990. gadā tika lēsts ka datu plūsma publiskajā interneta katru gadu palielinājās par apmēram 100%, kamēr vidējais interneta lietotāju skaits katru gadu palielinājās par 25% līdz 50%. Šo izaugsmi skaidroja ar to, ka internetam nebija centrālās pārvaldes, kas ļāva internetam strauji izaugt, arī pieļaujot nepatentēta atvērta rakstura interneta protokola veidošanos, kas liedza iespēju kādai kompānijai pārņemt pārāk lielu kontroli pār internetu. 2011. g. 31. martā tika noskaidrots, ka kopējais interneta lietotāju skaits bija 2,095 miljardi, kas sastāda 30,2% no visiem pasaules iedzīvotājiem. Ir aprēķināts, ka 1993. gadā internets nesa tikai 1% no informācijas kas plūda caur divvirzienu telekomunikāciju, līdz 2000. gadam šis skaitlis bija izaudzis līdz 51%, un 2007. gadā tas jau sasniedza 97 procentus.

Desmitgades laikā Internets uzsūca sevī arī lielāko daļu līdz tam atsevišķi pastāvošo datortīklu (kaut gan daži no tiem, piemēram Fidonet, palika kā atsevišķi tīkli). Izaugsme notiek pateicoties tam, ka Internetam nav centrālas administrācijas, kā arī tas, ka tīkls balstās uz nepatentētiem protokoliem, kas neļauj kādai kompānijai to kontrolēt.

Tehnoloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Protokoli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interneta komunikāciju struktūra sastāv no tās aparatūras komponentēm un programmatūras slāņiem, kuri kontrolē arhitektūras sistēmas dažādos aspektus. Kamēr aparatūru bieži var izmantot, lai atbalstītu citas programmatūras sistēmas, tomēr tas ir dizains un programmatūras arhitektūras precīzs standartizācijas process, kas raksturo internetu un nodrošina interneta pamatu mērogojamību un panākumus. Par interneta programmatūras sistēmas arhitektūru atbildīgi ir interneta tehniskā uzdevumgrupa (Internet Engineering Task Force - IETF). IETF izstrādā standartizētas darba grupas, kuras ir pieejamas jebkurai personai, par interneta arhitektūras aspektiem. Diskusiju rezultāti un galīgie standarti ir publicēti virknē publikāciju, kur katra publikācija lūgusi izteikt atzinumu (Request for Comments - RFC), kas brīvi pieejami apskatei IETF tīmekļa vietnē, mājaslapā. Galvenās metodes interneta tīkla izveidē ir ietvertas īpašās RFC publikācijās, kas veido interneta standartus (Internet Standards). Citi mazāk stingri dokumenti ir vienkārši ar informatīvu, eksperimentālu, vēsturisku nozīmi vai dokumentētu pašreizējo labāko praksi (Best current practices – BCP) īstenojot Interneta tehnoloģijas.

Interneta standarti apraksta sistēmu, ko sauc par interneta protokolu komplektu (Internet protocol suite). Tas ir arhitektūras modelis, kas iedala daudzslāņu protokolu sistēmas metodes (RFC 1122, RFC 1123). Slāņi atbild video vai apjomam, kādā to pakalpojumi darbojas. Augšā ir lietojumslānis, telpa priekš atbilstošas programmas tīkla metodēm, kuras izmanto lietojumprogrammās, piemēram, interneta pārlūku programmā. Zem augšējā slāņa atrodas transporta slānis, kas savieno pietiekumus uz dažādiem saimniekiem, izmantojot tīklu, piemēram, klienta-servera modelis, ar attiecīgajām datu apmaiņas metodēm. Zem abiem šiem slāņiem ir citi divi galvenie tīklu tehnoloģiju slāņi. Viens no šiem slāņiem ir interneta slānis, ka ļauj datoram identificēt un atrast vienam otru, izmantojot interneta protokola (IP) adreses, un ļauj izveidot savienojumu kā, piemēram, viens-vairākiem, izmantojot starpposmu (tranzītu) tīklus. Visbeidzot arhitektūras pašā apakšā ir programmatūras slānis jeb saiknes slānis, kas nodrošina savienojumu starp saimniekiem, kuri atrodas vienā tīklā, piemēram, lokālais tīkls (LAN) vai dial-up pieslēgums. Šis modelis, kurš pazīstams arī, kā TCP/IP, ir izstrādāts, lai būtu neatkarīgs no bāzes aparatūras. Citi modeļi ir izstrādāki, kā atvērto sistēmu sadarbības (OSI) modeļi, bet tie nav saderīgi ar to aprakstu vai īstenošanas detaļām; pastāv daudz līdzības un par TCP/IP protokoli tiek uzskatīti par OSI tīkla protokoliem.

Visievērojamākā daļa interneta modelī ir interneta protokols (IP), kas nodrošina adresācijas sistēmu (IP adreses) datoriem internetā. Interneta protokols ļauj internetam darboties un būtībā uztur pašu internetu. Interneta protokola versija 4 (IPv4) ir sākotnējā versija, ko izmantoja pirmās paaudzes internets un vēljoprojām ir dominējošākais interneta protokols, kurš tiek lietots. Tā tika izstrādāta uz apmēram 4,3 miljardu (109) interneta saimniekiem. Tomēr straujais interneta lietotāju pieaugums ir novedis pie Ipv4 adrešu izsīkuma, kas 2011. gadā šo adrešu izsniegšana tika izsmelta. 1990. gada vidū tika izstrādā jauna protokola versija, IPv6, kas nodrošina ievērojami lielākas adresācijas iespējas un efektīvāku maršrutēšanu internetā. Interneta adrešu reģistri (Internet address registries - RIR) sāka aicināt visus resursu menedžerus, lai viņi sāk plānot par IPv6 pieņemšanu un pārstrādi.

IPv6 nav savienojama ar IPv4. Būtībā, IPv6 nosaka paralēlu versiju internetam, kurš nav tieši pieejams ar IPv4 programmatūru. Tas nozīmē, ka programmas atjauninājumi vai tulkotāju iekārtas ir nepieciešamas tīkla ierīcēm, kurām nepieciešams sazināties abos tīklos. Lielākā daļa mūsdienu datoru operētājsistēmas atbalsta abas interneta protokola (IP) versijas. Diemžēl tīkla infrastuktūra joprojām atpaliek šajā attīstībā, kad tiek atbalstītas abas interneta protokola versijas. Internets atvieglo divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības līgumus, piemēram, vienādranga ierīču saskaņojums, kā arī tehniskos parametrus un protokolus, kuri raksturo kā apmainīties ar datiem tīklā. Internets, patiešām, definē tā starpsavienojumu un maršrutēšanas politiku.

Maršrutēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interneta pakalpojumu sniedzēji (IPS) savieno klientus kuri pārstāv apakšējo maršrutēšanas slāni hierarhijā ar klientiem no citiem IPS augstāka vai viena līmeņa tīklos. Maršrutēšanas hierarhijas augšpusē ir Tier 1 tīkli, lielas telekomunikāciju kompānijas kas apmainās ar datiem starp citām telekomunikāciju kompānijām Tier 1 tīklos. Tier 2 tīklu operatori iegādājas Interneta tranzītu no augstākiem IPS, lai sasniegtu globālo internetu, lai gan tie var arī iesaistīties administratīvi atsevišķu interneta tīklu datu apmaiņā. IPS var izmantot tikai vienu augstāka līmeņa IPS savienojumam ar Internetu, vai īstenot slēgumus ar vairākiem augstāka līmeņa IPS, lai nodrošinātu redundanci. Interneta apmaiņas punkti ir galvenās datu pārraides vietas kurām ir fiziski slēgumi ar vairākiem IPS. Darba stacijas un maršrutētāji izmanto maršrutēšanas tabulas, lai novirzītu Interneta Protokola (IP) paketes uz nākamo maršrutētāju vai galamērķi. Maršrutēšanas tabulās uztur ar roku ievadīt konfigurāciju vai maršrutēšanas protokola izveidotu. Gala mezgli parasti izmanto noklusēto maršrutu, kas vērsts pret IPS kurš nodrošina tranzītu kamēr IPS maršrutētāji izmanto Border Gateway Protocol (BGP), lai izveidotu visefektīvāko maršrutu pāri sarežģītiem savienojumiem pasaules internetā. Lielas organizācijas, piemēram, akadēmiskās iestādes, lieli uzņēmumi, un valdības var veikt tādas pašas funkcijas kā IPS nodibinot pilnvērtīgu komunikāciju ar IPS un pērkot tranzītu starp saviem iekšējiem tīkliem. Pētniecības tīklus mēdz savienot lielos apakštīklos, piemēram GEANT, GLORIAD, internet2 un Lielbritānijas valsts pētniecības un izglītības tīkls, JANET.


Vispārējā struktūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interneta struktūra un tās izmantošas iespējas tika pētītas plaši. Konstatēts, ka gan interneta protokola maršrutēšanas struktūra un hiperteksta saites uz pasaules plašo tīmekli (World Wide Web – WWW) ir, kā piemēri brīvskalu tīkliem.

Daudzi datoru zinātnieki raksturo internetu kā „primāru paraugu liela mēroga, augsta līmeņa inženierija, taču ar ļoti sarežģītu sistēmu”. Internets ir neviendabīgs, kā piemēru var minēt datu pārraides ātrumu un fizikālo savienojumu atšķirības. Internets izstāda „jaunas parādības”, kuras ir atkarīgas no tā lielo mērogu organizācijām. Piemēram, datu pārraides ātrums izstāda laicīgu sevis līdzību. Maršrutēšanas principi un adresēšanas satiksmes metodes internetā sniedzas atpakaļ pie viņu izcelsmes 1960. gadā, kad iespējamo apjomu un popularitāti tīklam nevarēja paredzēt. Lai attīstītu alternatīvas struktūras, jāveic lieli pētnieciskie darbi. Interneta struktūra tika atzīta par ļoti stabilu, lai spētu tikt galā ar nejaušām atteicēm un ļoti augstas pakāpes uzbrukumiem.

Interneta vispārēja nozīme[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pateicoties internetam, daudziem cilvēkiem ir dota iespēja brīvi izteikties, kā arī atrast dažāda veida informāciju. Internets ir kļuvis par vietu, kur iespējams veikt neskaitāmas funkcijas - iepirkties, sazināties ar draugiem, radiem un līdzīgi domājošiem, uzzināt jaunumus un informāciju, kā arī radīt jaunas idejas un dalīties ar tām. Neskatoties uz interneta pozitīvajiem aspektiem, tam ir arī negatīvās puses:

  • Ļaunprātīga privātuma izmantošana un aizskaršana;
  • Internets apvieno ne tikai radošus indivīdus, bet veicina arī noziedzīgus grupējumus, līdz ar to apdraudot mūsu drošību;
  • Par pieejamās informācijas patiesums un ticamība var būt ļoti mazs;.

Vienmēr būs indivīdi, kas atbalstīs brīvu dalīšanos internetā ar mūziku, filmām, programmām, kā arī indivīdi, kas centīsies kontrolēt un izmantot to komerciāliem nolūkiem. Internetam ir divējāda daba - radoša un postoša reizē. Interneta kritiķi uzskata, ka tas sagraus esošās kultūras vērtības, radīs subkultūru.

Internets, uzsverot dalīšanos ar idejām kultūrā un ekonomikā, dod iespēju apvienoties cilvēkiem ar kopīgām interesēm neatkarīgi no viņu atrašanās vietas. Pašreizējais Interneta periods maina masu patērēšanas kultūru par labu kreativitātei.

Servisi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Globālais tīmeklis

Daudzi cilvēki izmanto jēdzienus internets un globālais tīmeklis jeb vienkārši tīmeklis kā sinonīmus, taču tas nav īsti pareizi. Globālais tīmeklis ir tikai viens no simtiem servisu, kuri tiek izmantoti internetā. Tīmeklis ir globāls dokumentu, attēlu un citu resursu kopums, kas savstarpēji sasaistīts ar hipersaitēm un kurā ir vienotie resursu identifikatori (URI). URI simboliski identificē servisus, serverus un citas datubāzes un dokumentus un resursus, kuras tās var nodrošināt. Hiperteksta pārsūtīšanas protokols (HTTP) ir galvenais piekļuves protokols globālajā tīmeklī. Tīmekļa servisi izmanto HTTP, lai ļautu programmatūras sistēmām sazināties, tādējādi daloties un apmainoties ar biznesa loģiku un datiem.

Globālā tīmekļa pārlūkprogrammatūra, piemēram, Microsoft Internet Explorer, Mozilla Firefox, Opera, Apple Safari un Google Chrome ļauj lietotājiem pārvietoties no vienas tīmekļa lapas uz otru, izmantojot dokumentos iegultās hipersaites. Šie dokumenti var saturēt arī jebkādu datora datu kombināciju, tai skaitā grafikas, skaņas, tekstu, video, multimedijus un interaktīvo saturu, kas darbojas, kamēr lietotājs mijiedarbojas ar lapu. Klienta puses programmatūra var iekļaut animācijas, spēles, ofisa lietojumprogrammas un zinātniskas demonstrācijas. Pateicoties meklētājiem, kas balstīti uz atslēgvārdiem (Yahoo! un Google), lietotājiem visā pasaulē ir vienkārša un tūlītēja piekļuve plašai un daudzveidīgai tiešsaistes informācijai. Salīdzinot ar drukātajiem avotiem, grāmatām, enciklopēdijām un tradicionālajām bibliotēkām, globālais tīmeklis veicinājis liela apmēra informācijas decentralizāciju.

Tīmeklis ir devis iespēju atsevišķiem indivīdiem un organizācijām publicēt idejas un informāciju, kura tiešsaistē var sasniegt lielu auditoriju, tai pat laikā būtiski samazinot izmaksas un laika patēriņu. Tīmekļa lapas, emuāra vai mājaslapas izveidei nav nepieciešami lieli izdevumi, turklāt ir pieejami daudzi bezmaksas servisi. Jāatzīmē, ka lielas, profesionālas mājas lapas un apmeklētājiem pievilcīga satura izveide vēl joprojām ir visnotaļ sarežģīta un dārga. Daudzi cilvēki, kā arī uzņēmumi un grupas izmanto emuārus, kuru galvenā funkcija ir kalpot par vienkārši atjaunināmu tiešsaistes dienasgrāmatu. Dažas komerciālas organizācijas rosina darbiniekus veidot rakstus par viņu specializāciju, cerībā, ka lapas apmeklētājus piesaistīs ekspertu zināšanas un bezmaksas informācija, kā rezultātā viņiem šķitīs saistošs arī pats uzņēmums.

Kā vienu no piemēriem var minēt kompāniju Microsoft, kuras produktu izstrādātāji publicē personīgos emuārus lai raisītu publikas interesi par savu darbu. Lielo servisa nodrošinātāju publicētās personīgo tīmekļa lapu kolekcijas saglabā savu popularitāti un ir kļuvušas ievērojami sarežģītākas. Lai arī tādas vietnes kā Angelfire un GeoCities pastāv jau kopš pašiem tīmekļa pirmsākumiem, arī jaunpienācējiem, piemēram, Facebook un Twitter patlaban ir liels sekotāju skaits. Šīs vietnes bieži vien dēvē sevi par sociālajiem tīkliem nevis vienkārši par tīmekļa lapu uzturētājiem.

Reklāmas izvietošana populārās tīmekļa lapās var būt ienesīga un e-komercija jeb preču un pakalpojumu tirdzniecība ar tīmekļa starpniecību turpina pieaugt.

Kad 20. gs. 90. gados aizsākās tīmekļa vēsture, tipiska tīmekļa lapa pabeigtā formā tika glabāta uz tīmekļa servera. Tā tika formatēta ar HTML un to sūtīja uz lietotāja pārlūkprogrammu kā atbildi uz pieprasījumu. Laika gaitā tīmekļa lapu veidošana un apkalpošana kļuvusi automatizētāka un dinamiskāka. Tīmekļa lapas bieži vien tiek veidotas, izmantojot satura pārvaldīšanas vai viki programmatūru, kurā sākotnēji ir ļoti maz satura. Šo sistēmu līdzstrādnieki (piemēram, algoti darbinieki, kluba vai organizācijas biedri, sabiedrības locekļi u.c.) aizpilda pamata datubāzes ar saturu, izmantojot rediģēšanas lapas, kuras ir speciāli izveidotas šim mērķim. Turpretī parastie apmeklētāji lasa un aplūko šo saturu tā beidzamajā HTML veidolā. Lai padarītu jaunizveidoto saturu publiski pieejamu, lapā var būt iestrādātas rediģēšanas, apstiprināšanas un drošības sistēmas.

Mūsdienu Internets[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izplatītākie Interneta protokoli ir IP, TCP, UDP, DNS, PPP, SLIP, ICMP, POP3, IMAP, SMTP, HTTP, HTTPS, SSH, Telnet, FTP, LDAP, SSL un TLS.

Daži no populārākajiem Interneta servisiem, kas izmanto šos protokolus, ir e-pasts, Usenet ziņu grupas, failu koplietošana, Vispasaules tīmeklis, Gopher, sesiju pieeja, WAIS, Pirksts, IRC, u.c. No tiem, e-pasts un Globālais tīmeklis ir paši izplatītākie un daudzi servisi, tādi, kā adresātu saraksti un tīmekļa žurnāli, ir veidoti uz to bāzes.

Internets Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Internets Latvijā sāka veidoties ap 1992. gadu. Tas sākumā bija pieejams Matemātikas un informātikas institūta ēkā. 2012. gada jūnijā Latvijā bija vairāk nekā 1,57 miljons Interneta lietotāju, kas ir 71,7% no visiem valsts iedzīvotājiem.[1]

Saskaņā ar "Akamai" ziņojumu uz 2013.gada janvāri, Latvijā ir ceturtais ātrākais internets pasaulē[2] un otrais Eiropā - vidējais interneta ātrums Latvijā ir 10.6 megabiti sekundē (Mbps; mērījums attiecas tikai uz fiksēto internetu un neiekļauj pieslēgšanos caur mobilajām ierīcēm). Šāds rezultāts lielākoties sasniegts lielas konkurences dēļ (Latvijā interneta pakalpojumus sniedz vairāk nekā 300 uzņēmumu[3]) un pateicoties Latvijas interneta pakalpojumu sniedzēju agresīvai cīņai par klientiem un dažu uzņēmumu veikto tīkla modernizāciju, ieviešot optiskā (GPON) interneta pakalpojumu, kas ļauj iedzīvotājiem izmantot līdz pat 500 Mbit/s ātro internetu.[4]

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējas saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]