Pāriet uz saturu

Lielā pergamentsēne

Vikipēdijas lapa
Lielā pergamentsēne
Lielās pergamentsēnes augļķemenis uz P.sylvestris ciršanas atliekām (foto autors T.Gaitnieks)
Lielās pergamentsēnes augļķemenis uz P.sylvestris ciršanas atliekām (foto autors T.Gaitnieks)
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
RindaPoliporu rinda (Polyporales)
DzimtaPhanerochaetaceae
ĢintsPergamentsēņu ģints (Phlebiopsis)
SugaLielā pergamentsēne ('Phlebiopsis gigantea (Fr.) Jülich)
Lielā pergamentsēne Vikikrātuvē

Lielā pergamentsēne Phlebiopsis gigantea (Fr.) Jülich ir plaši izplatīta sēne mērenās un boreālās joslas apgabalos. Viena no pazīstamākajām un biežāk sastopamākajām saprofītiskajām sēnēm skujkoku mežos. P.gigantea var ierosināt balto trupi kritalās un ciršanas atliekās, tomēr tiek uzskatīts, ka pastāv maza iespēja, ka tā attīstīsies dzīvos kokos.[1] Pazīstamākie sinonīmi: Phlebia gigantea (Fr.) Donk, Peniophora gigantea (Fr.) Massee, Phanerochaete (Fr.) Rattan.[2]

Lielās pergamentsēnes bioloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augļķermeņu raksturojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

P. gigantea krāsa augļķermeņiem variē no caurspīdīgi pelēkbaltas līdz pat bāli dzeltenbrūnai. Krāsa mainās atkarībā no sēnes vecuma, paliekot augļķermenim vecākam, krāsa mainās no baltpelēkas uz dzeltenu, brūnu. Augļķermeņu platums var variēt no dažiem centimetriem līdz pat dažiem desmit centimetriem, biezums vidēji ir 0.5 mm. Augļķermeņiem kļūstot vecākiem un izžūstot, to malas atlokās no substrāta Koksnē augļķermeņi veidojas vienu - četru gadu laikā pēc koksnes kolonizēšanas.[3] Lielās pergamentsēnes augļķermeņi attīstās uz celmiem, kritalām.P. gigantea augļķermeņi ir jutīgāki pret izžūšanu, salīdzinot ar H. annosum augļķermeņiem.[2]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumiskā vairošanās P. gigantea sēnei notiek ar bazīdijsporām, bezdzimumiskā – ar oīdijām (veģetatīvajām sporām). Bazīdijsporu izmēri - ~7 x 3 mikrometri, oīdijas izmērs 5-10 x 2,5-6 mikrometri. Bazīdijsporas izplatīšanas vektors ir vējš un lietus. Oīdijas ir viegli uzturēt, pavairot laboratorijas apstākļos, lai gan to nozīme dabā nav noskaidrota.[1] P. gigantea veidoto oīdiju vektors var būt kukaiņi. Salīdzinoši vairāk sporu no augļķermeņa izdalās naktī,novērots, ka sporulācija samazinās pie ekstrēmām temperatūrām.[2]

Saimniekaugi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

P.gigantea lielākoties sastopama uz dažādiem skujkokiem - to mizas un koksnes. Parasti atrodama Pinus, Picea, Abies, un Tsuga ģints sugām,taču reizēm augļķermeņi atrodami arī uz lapu kokiem.[1]

Izolātu iegūšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klasiska metode ir lielās pergamentsēnes izolēšanai ir micēlija audzēšana uz iesala agara barotnes no liesmā sterelizēta koksnes gabaliņa. Izolātus identificē pēc to makroskopiskajām un mikroskopiskajām pazīmēm. Makroskopiskās pazīmes:

  1. micēlijs baltā krāsā;
  2. micēlija virsma gluda, matēta;
  3. micēlija apmale gluda;
  4. izolāta konsistence sīkgraudaina.

Mikroskopiskās pazīmes:

  1. gaisa micēlijs sadalīts oīdiju virknēs;
  2. oīdijas ir cilindriskas, ar noapaļotiem galiem;
  3. micēlijs ar kalcija oksalāta kristāliem;
  4. micēlijā novērojamas sprādzes un dubultās sprādzes.[4]

Izmantošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

P. gigantea ir primāra koksnes kolonizētāja. P. gigantea ir vienīgā bazidiomicēte, ko praktiski pielietoto mežsaimniecībā kā bioloģiskās celmu apstrādes līdzekli, lai ierobežotu sakņu piepes izraisīto sakņu trupi. Amerikas Savienotajās valstīs plaši izmantots līdzeklis sākot no 1970. gada.[1] Par P. gigantea plašo pielietošanu liecina, ka Eiropas valstīs katru gadu ar to tiek apstrādāti vairāk kā divi simti tūkstoši ha mežu. Tā kā P. gigantea oīdijas ir pietiekoši izturīgas pret izžūšanu un viegli uzglabājamas, tad viegli veikt bioloģiskā preparāta ražošanu. Pašlaik P. gigantea oīdiju pulveris tiek plaši lietots Eiropas Savienības valstīs H. annosum izraisītās sakņu trupes kontrolē [5] Līdzīgi sakņu piepei, lielā pergamnesēne var inficēt vēl dzīvus svaigi cirstus celmus, pateicoties straujai celmua kolonizācijai, neļauj attīstīties sakņu piepei. Lai gan jau vairāk kā 40 gadus P. gigantea ir zināma kā spēcīgs antagonists un konkurents sakņu piepei priedes,egles celmos, tomēr vēl līdz šim nav noskaidrots precīzs antagonisma mehānisms. P. gigantea izmantošana celmu aizsardzībā var samazināt celmu inficēšanos ar sakņu piepi pat par 90%.[2] Arī Latvijas Valsts Mežzinātes institūtā "Silava" tiek veikti pētījumi, lai atrastu arī „vietējos” P. gigantea izolātus, ko izmantot celmu apstrādei . AS „Latvijas valsts meži” iekšējie normatīvie akti norāda, ka krājas kopšanas un galvenajā cirtē atstāto celmu apstrāde ar bioloģisko preparātu Rotstop® nepieciešama, ja cirte veikta kad vidējā diennakts gaisa temperatūra augstāka par +5 °C, audzēs, kur skuju koku īpatsvars ir vismaz 50 procenti. Krājas kopšanas cirtē apstrādājami visi skujkoku celmi, neatkarīgi no to caurmēra, bet galvenajās cirtēs ar bioloģisko preparātu Rotstop® jāpstrādā tikai tie, kuru caurmērs lielāks par 10 centimetriem. Sastāva kopšanas cirtēs celmu apstrāde netiek veikta.[6]

Preperāta Rotstop vēsture, ietekme uz vidi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakņu piepes radītie bojājumi egļu audzēs Eiropas boreālajos mežos pagājušajā gadsimtā bija ievērojami lielāki, salīdzinot ar priežu audzēm. Tāpēc tika meklēts kāds efektīvs lielās pergamentsēnes izolāts, kas apturētu vai palēlinātu sakņu piepes izplatību egļu audzēs. 1987. gadā Somijā no egles atliekas tika izolēta P. gigantea. Izolātam tika konstatētas īpašības -ātraudzība, antagonisms. Izolāts turpmāk tika efektīvi izmantots egļu celmu aizsardzībā pret H. annosum. P. gigantea oīdiju pulveris, kā bioloģiskas preparāts tika reģistrēts 1991. gadā Skandināvijā ar nosaukumu „Rotstop” [7] P. gigantea populācijām novērota augsta ģenētiskā daudzveidība, bet plaša viena genotipa pielietošana var samazināt ģenētisko daudzveidību dabiskajās populācijās.Tomēr jaunākajos pētījumos noskaidrots, ka celmu apstrāde ar „Rotstop” būtiski neietekmē citu sēņu daudzveidību [8]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Phlebiopsis gigantea
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 [Holdenrieder, von O., Greig, B. J. W. 1998. Biological Methods of Control. In: Woodward, S., Stenlid, J., Karjalainen, R., Hüttermann, A. (ed.) Heterobasidion annosum: biology, ecology, impact and control. CAB International, Wallingford, UK, p. 235 – 258]
  3. ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 10. martā. Skatīts: 2012. gada 27. novembrī.
  4. ↑ [ Kenigsvalde K. 2011. Phlebiopsis gigantea (Fr.) Jül. augšanas ātrums un antagonisms pret Heterobasidion spp. parastās egles un priedes koksnēm. Maģistra darbs.LU.78 lpp ]
  5. ↑ [Thor M. 2001. Operational stump treatment against Heterobasidion annosum in European forestry – cyrrent situation. In: Proceedings of 10th IUFRO Conference on Root and Butt Rots. Quebec City. September 16-22, 2001. Canada: 170-175]
  6. ↑ Latvijas valsts meži. 2009. Iepirkuma līguma projekts (AS LVM AP/2009/742/). Pieejams: http://www.lvm.lv/files/text/9_Liguma%20projekts_krajas%20kopsana.pdf[novecojusi saite]
  7. ↑ [Korhonen K., Liponen K., Bendz M., Johansson M., Ryen I., Venn K., Seiskari P., Niemi M. 1994. Control of Heterobasidion annosum by stump treatment with Rotstop, a new commercial formulation of Phlebiopsis gigantea. – In: Johansson M., Stenlid J. Proceedings of Eighth IUFRO Conference on Root and Butt Rots. Sweden/Finland. August 9-16, 1993. Swedish University of Agricultural Sciences, Uppsala, Sweden: 675 – 685.]
  8. ↑ [Vainio, E. J., Lipponen, K., Hantula, J. 2001. Persistence of a biocontrol strain of Phlebiopsis gigantea in conifer stumps and its effects on within–species genetic diversity. Forest Pathology, Volume 31, p. 285 – 295]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Lielā_pergamentsēne&oldid=3965508"