Priedes

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par kokiem. Par citām jēdziena Priedes nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Priedes
Priedes
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Kailsēkļi (Pinophyta)
Klase Skujkoku klase (Pinopsida)
Rinda Priežu rinda (Pinales)
Dzimta Priežu dzimta (Pinaceae)
Ģints Priežu ģints (Pinus)

Priedes (Pinus) ir priežu dzimtas (Pinaceae) ģints. Priedes ir mūžzaļi, sveķiem bagāti liela izmēra koki, retāk mazi koki vai krūmāji. Pazīstamas 105 līdz 125 priežu sugas, kas aug Ziemeļu puslodē līdz pat polārajam lokam. Siltāka klimata joslās tās aug kalnos, bet mērenā un aukstā klimatā veido plašus mežus. Latvijā vienīgā savvaļas priežu suga ir parastā priede, kas ir ļoti plaši izplatīta un aizņem 38% mežu kopplatības[1]. Latvijā introducētas vēl vismaz 13 priežu sugas.

No citām priežu dzimtas ģintīm priežu ģints atšķiras ar skujām, kas atrodas uz zariem pa 2 līdz 5 uz ļoti īsa kātiņa. Pie pamata ir kopēja maksts, kas vēlāk nokrīt[2]. Priedes ir augi ar viendzimuma ziediem (vienmājnieki). Mizai raksturīga zvīņveida lobīšanās, kreve un plaisas. Čiekuri nogatavojas divu gadu laikā, to sedzējzvīņas ir īsākas par sēklzvīņām. Sēklas mēdz būt bagātas ar eļļām un proteīniem.

Sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Parastā priede (Pinus sylvestris L.). Aug ļoti plašā areālā visā Eirāzijā. Latvijā aug gan tīraudzēs, gan mistrotās audzēs kopā ar eglēm, bērziem, retāk apsēm. Sugai ir vairākas morfoloģiskas rases, pasugas un ekotipi.
    • Lapzemes priede (Pinus sylvestris var. lapponica Fries ex Hartman). Tai raksturīgas blīvākas skujas, šaurāks, eglei līdzīgs vainags un lēnāka augšana. Izplatīta Eiropas ziemeļos.
    • Kaukāza priede (Pinus sylvestris var. hamata Stew.). Stipri zarots vainags un raukts stumbrs. Latvijā sējeņus nomāc gaismas un siltuma trūkums. Savvaļā tā aug Kaukāzā un Krimā.
    • Rīgas priede (Pinus sylvestris var. rigensis (Desf.) Asch. et Graebn.). Tai raksturīgs taisns stumbrs un strauja augšana, tādēļ tā ir ļoti augstvērtīga. Aug Baltijas jūras piekrastes dienvidaustrumu daļā.
  • Kalnu priede (Pinus mugo Turra, agrāk Pinus montana Mill.). Krūms, retāk koks ar blīvu, klājenisku vainagu, savvaļā aug Alpu, Pireneju, Balkānu, Apenīnu, Karpatu kalnos. Pietiekami ziemcietīga introducēšanai Latvijā. Ir vairākas varietātes (Austrumalpu kalnu priede, Pireneju kalnu priede, zemā kalnu priede, Rietumalpu kalnu priede).
  • Melnā priede (Pinus nigra Arnold). Ne visai liels koks ar konisku vainagu, skujas resnas, tumši zaļas. Savvaļā aug Viduseiropas un Dienvideiropas kalnos, Latvijā pareti sastopama parkos un apstādījumos.
  • Eiropas ciedrupriede (Pinus cembra L.). Otrā lieluma koks, savvaļā sastopams Alpos un Karpatos. Latvijā paretam aug vecos parkos.
  • Sibīrijas ciedrupriede (Pinus sibirica Du Tour). Pirmā lieluma koks, dažreiz tiek uzskatīts par Eiropas ciedrupriedes varietāti. Sēklas līdz 14 mm garas, izmantojamas uzturā, jo satur līdz 50% augstvērtīgu eļļu. Savvaļā aug Krievijas Eiropas daļas ziemeļaustrumos, Urālos un Sibīrijā. Latvijā sastopama diezgan bieži parkos (vairāk Latgalē) un pilsētu apstādījumos. Dekoratīva, ātraudzīga un ziemcietīga suga.
  • Korejas ciedrupriede (Pinus koraiensis Sieb. et Zucc.). Slaids pirmā lieluma koks, skujas zilganzaļas, sēklām raksturīga bieza čaumala. Savvaļā aug Korejā, Mandžūrijā, Amūras lejtecē, Honsju salā. Retumis kultivē Latvijā, taču šai priedei vajadzīga īpašu mikorizas sēņu klātbūtne.
  • Klājeniskā ciedrupriede (Pinus pumila (Pall.) Regel). Krūms vai ložņājošs koks bez izteikta galvenā stumbra. Aug ziemeļaustrumu Āzijas kalnos, piemēram, Kamčatkā un Kuriļu salās. Latvijā retumis sastopama augu kolekcijās; piemērota akmensdārziem.
  • Japānas ciedrupriede jeb meiteņu ciedrupriede (Pinus parviflora Sieb. et Zucc.). Savvaļā aug Japānas kalnos, Latvijā ļoti reti atrodama kolekcijās.
  • Veimuta priede (Pinus strobus L.). Pirmā lieluma koks ar slaidu stumbru un nokareniem čiekuriem, kas līdzīgi egļu čiekuriem. Savvaļā aug Ziemeļamerikas kalnos, Latvijā cieš no rūsas sēnēm.
  • Rumēlijas priede jeb Maķedonijas priede (Pinus peuce Griseb.). Līdzīga Veimuta priedei, bet mazāka auguma; čiekuri klāti ar sveķiem. Latvijā necieš no mizas rūsas, savvaļā sastopama Balkānu pussalā.
  • Greizā priede (Pinus contorta Dougl. et Loud.). Neliels dažāda auguma koks. Daudzveidīga suga, kas aug Ziemeļamerikas rietumu daļā. Latvijā retumis aug kolekcijās un apstādījumos. Pazīstamas vairākas varietātes (Mareja priede, platskuju priede).
  • Asā priede (Pinus pungens Lamb.). Latvijā ļoti reti atrodama kolekcijās, savvaļā aug Ziemeļamerikas austrumdaļas kalnu mežos.
  • Kalnu dzeltenā priede (Pinus scopulorum Lemm.). Savvaļā sastopama Ziemeļamerikas Klinšu kalnos. Latvijā izaudzēti vairāki koki, tai skaitā 100 gadus vecs eksemplārs Engurē. Raksturīgs iespaidīgs skrajš vainags un garas skujas.
  • Piķa priede (Pinus rigida Mill.). Savvaļā purvos Ziemeļamerikas austrumos. Latvijā aug slikti - saglabājušies daži nīkuļojoši koki Inčukalna mežniecībā un Nacionālajā botāniskajā dārzā.
  • Akotainā priede (Pinus aristata Engelm.). Raksturīga pelēkzaļa miza un tumši zaļas skujas ar baltiem sveķu izdalījumiem. Aug Arizonā Klinšu kalnos līdz 3200 m virs jūras līmeņa. Latvijā nav izdevies ieaudzēt. Ir varietāte — senā priede (Pinus longaeva Little), kas atklāta tikai 1954. gadā. Trim šīs sugas kokiem noteikts ap 4000 gadu vecums un tie tiek uzskatīti par vecākajiem kokiem pasaulē[3].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. R:, LU akadēmiskais apgāds, 2006, 102. lpp.
  2. Latvijas PSR flora (I). R:, Latvijas Valsts izdevniecība, 1953, 58. lpp.
  3. A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. R:, LU akadēmiskais apgāds, 2006, 108. lpp.