Mežrags

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mežrags

Mežrags (Itāliski: corno) ir metāla pūšamais mūzikas instruments, kas izveidojies no mednieku raga. Tas ir izteiksmīgs instruments simfoniskajā. Skanējuma ziņā tas ir pārejā starp koka un metāla pūšamajiem instrumentiem.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Droši zināms, ka Romas karavīri lējuši rozas ragus. Maķedonijas Aleksandrs izmantoja skaļu ragu. Ragus izmantoja, lai pavadītu dzīres, medības un dotu brīdinājumus.

Viduslaikos Eiropā un vidusjūrā, Austrumu zemēs ragu izveidoja dažādās formās un no dažādiem materiāliem. Sevī izsmalcināts bija ziloņu kaulu rags, kuru sauc par olifānu. Šo instrumentu lietoja bruņinieki, instrumentu darinātāji meklēja labāku materiālu tā izgatavošanai. Tikai 17. gs. mežrags ieguva mūsdienu līdzīgu formu. Kā arī dažādās formās, lielumos. Mūsdienu mežrags, kas ir naturālā mežraga priekštecis, ir ļoti skanīgs instruments. Sākumā varēja dabūt kādas 10 skaņas. Vēlāk tam orķestrī komponisti sāka pievērst vairāk uzmanību. 1664. gadā Francijas nacionālās operas pamatlicējs Žans B. Lulli mežragam operā "Princese" (D. Elīde), uzticēja mežragam solo partiju. Mednieku rags - pilnā nozīmē - kļuva par orķestra instrumentu, lai gan to izmantoja kā fanfaras. Vācu komponists Jozefs Fuks izmantoja jau 2 mežragus, kopš šī laika līdzās pat 19. gs. 20. gadiem aprobežojās ar 2 mežragiem. Arī Bēthovens savā simfonijā apmierinās ar 2 mežragiem. 4 mežragi ir parastais sastāvs mūsdienās.

17. gs. mednieku rags parādījās instrumentālajā mūzikā, parādījās arī meistarīgi spēlētāji. Piemēram, Jozefs Hampels. Viņš izmantoja segšanu (surdinēšanu). Tika atrasts spēles veids segtām skaņām, līdz to pārņēma arī citu zemju mūziķi. Bija arī savi trūkumi, nebija tās kvalitātes. Ar rokas segšanu var aizpildīt dabiskās skaņurindas naturālās pakāpes. Arī tagad, spēlējot mežragu, hrom., bet tikai kolorēšanas nolūkos vai izraisītu klausītājos dažādas izjūtas bez rokas segšanas un var izmantot konusveida surdīni, arī lai dabūtu dažādas tembrālas krāsas, atļauts arī celt mežragus uz augšu. Campana in aria (ar atvaru uz augšu), tā spēlējot skaņa ir spilgta, izmanto krievu un angļu komponistu darbos. Kaut arī ventiļu sistēma tika izgudrota 19. gs., komponisti kļuva uzticīgi naturālajam mežragam. Ļoti prasmīgi viņi komponēja dažādu instrumentu skaņojumos. Viņi spēlēja arī ar kronām. Rihards Vāgners ievietoja partitūrās divus hrom, divus nat. mežragus. Vēlāk naturālajam mežragam nācās doties uz muzeju. Naturālo mežragu un tromp. N. R. Korsakovs izmantoja savā operā "Maija nakts". Orķestrī mežrags saista labi, ne tikai koka un metāla instrumentu grupas, bet arī stīgu. Sākot ar 19. gs. 20. gadiem, Rietumeiropā un arī Krievijas komponisti izmantoja mežragu kvartetu. (19. gs. 80. gadā) Latvijā - brāļu Jurjānu kvartets - viņi iepazīstināja cilvēkus ar mūziku.

Izpildītāji[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu latviešu ievērojamākie izpildītāji ir Arvīds Klišāns, kā arī Viesturs Vārdaunis, Gatis Evelons, Artūrs Šults u.c. Mūsdienīgajā mūzikā, kā arī džezā tiek pielietots mežrags (Tom Varner, AB+, Arkadij Schilkloper u.c.), bet ne tik plaši, cik klasiskajā.

Mežrags ir neatņemama simfoniskā orķestra sastāvdaļa.