Mežrags

Mežrags
Franču (vācu dubult) mežrags
Citi nosaukumi	Meža rags
Hornbostela—Zaksa klasifikācija	(423.232)
Spēlēšanas diapazons

Mežrags ir metāla pūšamais mūzikas instruments, kas izveidojies no mednieku raga. Skanējuma ziņā tas ir pārejā starp koka un metāla pūšamajiem instrumentiem.

Vēsture

Droši zināms, ka Romas karavīri lējuši rozas ragus. Maķedonijas Aleksandrs izmantoja skaļu ragu. Ragus izmantoja, lai pavadītu dzīres, medības un dotu brīdinājumus.

Viduslaikos Eiropā un vidusjūrā, Austrumu zemēs ragu veidoja dažādās formās un no dažādiem materiāliem. Izsmalcināts bija ziloņkaulu rags — olifāns. Šo instrumentu lietoja bruņinieki, instrumentu darinātāji meklēja labāku materiālu tā izgatavošanai. Tikai 17. gs. mežrags ieguva mūsdienām līdzīgu formu. Mūsdienu mežrags, kas ir dabīgā mežraga priekštecis, ir ļoti skanīgs instruments. Sākumā varēja dabūt kādas 10 skaņas. Vēlāk tam orķestrī komponisti sāka pievērst vairāk uzmanību. 1664. gadā Francijas Nacionālās operas pamatlicējs Žans B. Lulli mežragam operā "Princese" (D. Elīde), uzticēja mežragam solo partiju. Mednieku rags kļuva par orķestra instrumentu, lai gan to izmantoja kā fanfaras. Vācu komponists Jozefs Fuks izmantoja jau 2 mežragus, kopš šī laika līdzās pat 19. gs. 20. gadiem aprobežojās ar 2 mežragiem. Arī Bēthovens savā simfonijā apmierinās ar 2 mežragiem. 4 mežragi ir parastais sastāvs mūsdienās.

17. gs. mednieku rags parādījās instrumentālajā mūzikā, parādījās arī meistarīgi spēlētāji. Piemēram, Jozefs Hampels. Viņš izmantoja segšanu (surdinēšanu). Tika atrasts spēles veids segtām skaņām, līdz to pārņēma arī citu zemju mūziķi. Ar rokas segšanu var aizpildīt dabiskās skaņurindas pakāpes. Arī tagad, spēlējot mežragu, hrom., bet tikai kolorēšanas nolūkos vai izraisītu klausītājos dažādas izjūtas bez rokas segšanas un var izmantot konusveida surdīni, arī lai dabūtu dažādas tembrālas krāsas, atļauts arī celt mežragus uz augšu. Campana in aria (ar atvaru uz augšu), tā spēlējot skaņa ir spilgta, izmanto krievu un angļu komponistu darbos. Kaut arī ventiļu sistēma tika izgudrota 19. gs., komponisti palika uzticīgi dabīgajam mežragam. Ļoti prasmīgi viņi komponēja dažādu instrumentu skaņojumos. Viņi spēlēja arī ar kronām. Rihards Vāgners ievietoja partitūrās divus hrom, divus nat. mežragus. Vēlāk dabīgajam mežragam nācās doties uz muzeju. Dabīgo mežragu un trompeti N. R. Korsakovs izmantoja savā operā "Maija nakts". Orķestrī mežrags saista labi, ne tikai koka un metāla instrumentu grupas, bet arī stīgu. Sākot ar 19. gs. 20. gadiem, Rietumeiropā un arī Krievijas komponisti izmantoja mežragu kvartetu. (19. gs. 80. gadā) Latvijā rozas raguzbrāļu Jurjānu kvartets — viņi iepazīstināja cilvēkus ar mūziku.

Izpildītāji

Mūsdienu latviešu ievērojamākie izpildītāji ir Arvīds Klišāns, kā arī Viesturs Vārdaunis, Gatis Evelons, Artūrs Šults u.c. Mūsdienīgajā mūzikā, kā arī džezā tiek lietots mežrags (Tom Varner, AB+, Arkadij Schilkloper u.c.), bet ne tik plaši, cik klasiskajā.

Mežrags ir neatņemama simfoniskā orķestra sastāvdaļa.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Mežrags.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)