Miokarda infarkts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Miokarda infarkta shematisks attēlojums:
RCA un LCA — labā un kreisā vainagartērijas;
1 — artērijas nosprostojuma vieta;
2 — infarkta zona.

Miokarda infarkts jeb sirdstrieka ir viens no išēmiskās sirds slimības veidiem, kam raksturīga miokarda daļas išēmiskā nekroze sirds asinsapgādes traucējumu dēļ.

Etioloģija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Miokarda infarkts rodas sirdi barojošo vainagartēriju nosprostojuma vai stipra sašaurinājuma rezultātā. Visbiežāk šāda nosprostojuma cēlonis ir vainagartēriju ateroskleroze — plīsusi aterosklerotiskā panga izsauc artērijas trombozi. Tromboze var rasties arī kā vainagartērijas embolijas sekas (piemēram, tauku embolija). Retumis infarkts ir neveiksmīgas ķirurģiskas operācijas (angioplastikas) sekas. Tas var rasties arī vainagartēriju spazmu dēļ. Īpašs miokarda infarkta veids ir infarkts, kas veidojas iedzimtu sirds defektu dēļ.

Patoģenēze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms miokarda infarkta veidošanās mēdz būt ilgstoša išēmiskā (skābekļa trūkuma) stadija, kad miokarda funkcijas un metabolisms ir traucēts, tomēr izmaiņām ir apgriezenisks raksturs. Veidojoties vainagartērijas nosprostojumam, 4 līdz 7 stundu laikā bojājumu var vēl izārstēt — tā ir nekrobiozes stadija. Pēc tam rodas neatgriezeniska sirds muskuļa nekroze (atmiršana). Pēc infarkta pārciešanas 1—2 nedēļu laikā sākas bojātā miokarda apgabala rētošanās. Rētaudi pilnībā izveidojas 1—2 mēnešu laikā.

Klīniskā aina[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sāpju rajoni miokarda infarkta gadījumā (sarkanā krāsā tipiskākie, gaiši sarkanā — citi iespējamie)
Skats no mugurpuses

Galvenā miokarda infarkta pazīme ir asas, mokošas sāpes krūtīs, tās pavada dedzināšanas sajūta, elpas trūkums, svīšana. Tomēr dažkārt sāpju var arī nebūt, vai arī tās jūtamas citās ķermeņa daļās (vēderā, kaklā, lāpstiņas rajonā). Dažreiz pacients pat griežas pie zobārsta ar sūdzībām par sāpēm apakšžoklī.[1] Sāpes ilgst vairāk kā 15 minūtes, tās pāriet pēc vairākām stundām vai arī pēc narkotisko pretsāpju līdzekļu lietošanas (nitroglicerīns un citi nitrātu preparāti nepalīdz).

Ja ir sāpes krūtīs, kas nepāriet pēc nitroglicerīna preparātu lietošanas, ir jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība.

Līdz 30% gadījumu pēc plaša infarkta attīstās sirds mazspēja (slimniekam rodas aizdusa, neproduktīvs klepus).

Bieži novērojamas dažādas sirds aritmijas (piemēram, priekškambaru fibrilācija). Vienīgais miokarda infarkta simptoms var būt sirds pēkšņa apstāšanās (pēkšņa kardiālā nāve).

Miokarda infarktu var provocēt liela fiziskā slodze, psihoemocionālā spriedze, spēcīgs nogurums, hipertoniskā krīze.

Diagnostika[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnās diagnostikas metodes ir elektrokardiogrāfija (miokarda infarktam tipiski ir Q viļņi elektrokardiogrammā) un ehokardiogrāfija, kā arī asins analīze, nosakot asinīs tā saucamās kardiotropās olbaltumvielas. Vēlīnas metodes ir koronarogrāfija un miokarda scintigrāfija.

Ārstēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārstēšanu jāuzsāk pēc iespējas ātrāk, kamēr nav izveidojusies neatgriezeniska sirds muskuļa nekroze. Jāveic pretsāpju terapija un jāatjauno koronārā asinsrite (ar angioplastikas vai koronārā šunta palīdzību). Izveidojušos vainagartērijas trombu var izšķīdināt ar speciāliem trombolītiskajiem preparātiem. Kā antitrombotisks līdzeklis slimības sākuma stadijā jālieto aspirīns (perorāli 160—325 mg).[2]

Ja notikusi sirds apstāšanās, nekavējoties jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi (sirds-plaušu reanimācija). Jāpielieto defibrilators, ja tas ir pieejams.

Prognoze[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Prognoze nosacīti nelabvēlīga, jo parasti pēc miokarda infarkta seko dažādi sarežģījumi neatgriezenisku miokarda izmaiņu dēļ.

Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Regīna Olševska. "Tev ir tikai viena sirds..." Mājas Viesis. 2002, №179, 14. lpp.
  2. Klīniskā medicīna. Pirmā grāmata. Avara Lejnieka red., SIA Medicīnas apgāds, 2010, 254. lpp.