Elektrokardiogrāfija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Attēlā ir parādīta 10 elektrodu pieslēgšanas vietas pacientam

Elektrokardiogrāfija (EKG) ir viena no nozīmīgākajām[1] sirds izmeklēšanas metodēm. Izmantojot elektrokardiogrāfu, speciālu iekārtu, tiek uzņemtas elektrokardiogrammas (arī EKG), kurās ir redzamas miokarda darbības izraisītas elektrisko potenciālu svārstības uz ķermeņa virsmas.[1]

Rodoties šūnu uzbudinājumam, uzbudinātais sirds apgabals kļūst negatīvs, salīdzinot ar neuzbudinātiem apgabaliem, tādēļ rodas potenciālu atšķirība starp attiecīgajām sirds daļām. Šī potenciālu starpība, kas rodas sirdī, elektriskā lauka veidā izplatās pa visu ķermeni. Ar EKG palīdzību var izsekot uzbudinājuma ātro rašanos un izplatīšanos miokardā, un samērā lēno izzušanu (atgriešanos miera stāvoklī).

Pēc elektrokardiogrammas var noteikt sirds veselības stāvokli un izsekot tādu slimību gaitai kā miokarda infarkts, iekaisums, vadīšanas traucējumi, aritmijas, arī sirds vainagartēriju, to zaru stāvoklis (skleroze, sašaurinājums), izmaiņas, ko rada paaugstināts asinsspiediens, sirds vārstuļu defekti, perikardīts, izmaiņas pēc infarkta (rētaudu veidošanās, atveseļošanās).[2][3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Elektrokardiogrāfija (latviski). Populārā medicīnas enciklopēdija. Atjaunināts: 2012. gada 20. septembrī.
  2. Liga Aberberga-Augškalne, Olga Koroļova (2007). Fizioloģija ārstiem. Rīga: Izdevniecība Nacionālais apgāds. 516. lpp. ISBN 978-9984-26-294-9.
  3. Anatolijs Bļugers (1984). Populārā medicīnas enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija. 623. lpp.