Moralitē

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Moralitē ir XV un XVI gs. izplatīta alegoriska teātra forma, kurā tēli ir personificētas morālas īpašības (Pieticība, Lepnums) vai abstrakti jēdzieni (Jaunība, Zināšanas). Izrādē ļaunuma spēki (Miesa, Septiņi nāves grēki u.tml.) cīnās ar Žēlastību, Patiesību, Pieticību, arī Dievu un eņģeļiem par cilvēka dvēseli.

Moralitē izveide iezīmēja pāreju no liturģiskās drāmas uz profesionālo laicīgo teātri. Izrādes tika uzvestas tautas valodā; tās pēc satura bija didaktiskas, taču nereti tajās parādījās arī farsa elementi. Par moralitē avotiem uzskata mistērijas, miraklus, sprediķus, lūgšanas, bruņinieku romānus, alegorisko literatūru. No moralitē attīstījās interlūdijas.

Viena no vecākajām moralitē lugām, kas saglabājušās līdz mūsdienām, ir "Neatlaidības pils" (The Castell of Perseverance, apm. 1425. g.). Par ļoti nozīmīgu moralitē uzskata "Ikviens" (Everyman, apm. 1500. g.), kurā pie Ikviena ierodas Nāve; viņam līdzi ļauj ņemt kādu, kas viņu aizstāvētu, un Ikviens atklāj, ka Draudzība, Manta, Skaistums un Spēks viņu pamet un tikai Labie darbi iet līdzi — bez Labajiem darbiem Ikviens tiktu nolemts ellei.