Pērkons (dabas parādība)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pērkons ir skaņa, ko rada zibens spēriens negaisa laikā. Šāda skaņa rodas, gaisam spēcīgi svārstoties, kamēr tas ļoti īsā laikā sasilst līdz 30 000 grādiem. Sasilstot gaiss strauji izplešas, un tas notiek tik ātri, ka rodas ļoti skaļa skaņa. Pats zibens spēriens pāriet ļoti ātri, bet skaņa ilgst vismaz dažas sekundes tāpēc, ka zibens rodas nevis vienā punktā, bet tas ir dažus kilometrus garš un šajā laikā skaņa, kas radusies zibens tālākajā galā, nonāk līdz novērotājam tikai pēc ilgāka laika, kamēr skaņa no zibens tuvākā gala nonāk līdz novērotājam jau pavisam drīz pēc paša spēriena, turklāt skaņa bieži atstarojas mākoņos. Pērkona skaļums sasniedz 120 decibelus, kas jau ir tuvu sāpju slieksnim un ir ļoti skaļa skaņa pat tad, ja cilvēks atrodas 10 metru attālumā no zibens.

Izmērot laika intervālu starp zibens spērienu un pērkona skaņu, var aptuveni noteikt, kādā attālumā no novērotāja bija spēris zibens. Tā kā gaismas ātrums ir ļoti liels, salīdzinājumā ar skaņas ātrumu, skaņa atnāk kādu laiku pēc zibens spēriena. Skaņas ātrums ir 330 metri sekundē, t.i. 3 sekunžu laikā tā noiet 1 kilometru lielu attālumu. Tā, piemēram, ja pērkonu var dzirdēt 12 sekundes pēc zibens spēriena, tad tas spēris 4 km attālumā no novērotāja. Svarīgi ir tas, ka zibens ir garš un arī skaņa ilgst kādu laiku, tad ja laiks tiek mērīts tikai līdz pirmajai skaņai, tad attālums tiek noteikts tikai līdz zibens tuvākajam punktam. Visa zibens garumu var noteikt, izmērot, cik ilgu laiku ilgst pērkons. Parasti pērkonu var dzirdēt līdz 15—20 km attālumam. Ja novērotājs redz zibeņus, bet nedzird pērkonu, tad tie atrodas vismaz 20 km attālumā.