Pilsētplānošana

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Pilsētvide ir sarežģīta sociāla, ekonomiska un biofizikāla sistēma, kuru radījis cilvēks uz dabas pamatnes. Augot pilsētas lielumam aktuāls kļuvis jautājums par dzīves kvalitāti pilsētās, kā pilsēta apmierina tās iedzīvotāju fiziskās un psiholoģiskās vajadzības. Dzīves kvalitāti pilsētās nosaka ekonomiskie, politiskie, vides, veselības, izglītības un sociālie apstākļi, turklāt pilsēta atstāj nozīmīgu iespaidu uz cilvēku dabu. Atsevišķām ēkām ir savs dzīves cikls, kura beigās ēka ir kapitāli jāpārbūvē vai jānojauc, arī veselu kvartālu un pilsētu rajonu apbūve ir jāpielāgo trim pamatfunkcijām: darbs, sadzīve, atpūta, tādēļ līdz ar sanitāri higiēnisko normu ieviešanu, iedzīvotāju skaita pieaugumu, pārvietošanās veida, dzīvesveida, ekonomisko faktoru ietekmi nepieciešams mainīt cilvēka dzīves vidi. Blīvi apbūvētos pilsētu centros ar vēsturiski un arhitektoniski nozīmīgām ēkām pārbūves veikt ir ļoti grūti, gan organizējot satiksmi, gan aprīkojot katru mājokli individuāli atbilstoši mūsdienu prasībām. [1]

Pilsētas un dabas vides mijiedarbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētām augot, tās var sākt ietekmēt dabas vidi, kas savukārt negatīvi atsaukties uz pašu pilsētu, tāpēc, augot pilsētai, jāņem vērā arī apkārtējās vides jautājumi. Daudzās Ziemeļamerikas un Ziemeļeiropas pilsētas ir uzbūvētas uz morēnas materiāla, tas var novest pie noslīdeņu veidošanās sakarā ar pārveidoto hidroloģisko režīmu, papildus slodzēm. Tādēļ paredzot pilsētas attīstību ir jāņem vērā riski, kurus var izraisīt zemes noslīdeņi. Zemestrīču risks visizteiktākais ir Japānā un Kalifornijā. Zemes iegrimšanu izraisa izrakteņu izsūknēšana no pazemes struktūrām (gāze, nafta, dzeramais ūdens), kā arī grunts sēšanās no ēku svara, līdz ar to palielinās applūšanas risks, samazinās pieejamais dzeramais ūdens, var pārstāt darboties drenāžas un kanālu sistēmas.

Pilsētai augot tā sāk ietekmēt klimatu, tad pilsētas klimats var tikt nošķirts kā atsevišķs mezoklimata paveids. Vidējā gaisa temperatūra ir ap 1 grādu augstāka, to izraisa transports, mājokļu apkure un zemais albedo koeficients. Nokrišņu ir par 5-10% vairāk, pateicoties gaisa cirkulācijai un emitētajām gāzēm, kuras kalpo kā kondensācijas kodoli lietus izkrišanai. Migla un mākoņi pārklāj pilsētas biežāk, bet vēja ātrums parasti ir mazāks, blīvās apbūves dēļ. Vasarās pilsētās vērojams liels karstums, gaisa mazu atsvaidzināšanai kalpo apstādījumi, jo koki caur lapām iztvaikojot mitrumu atdzesē gaisu, līdzīgi noder arī strūklakas. Gaisa masu aizvadīšanai no pilsētas var kalpot pareizi izplānots ielu tīkls un apbūve. Atmosfēras piesārņojums no automašīnu izplūdes gāzēm, apkures un ražotnēm var izraisīt smogu, skābos nokrišņus. Līdz ar pilsētu augšanu palielinās plūdu risks, jo samazināta uzsūcošā virsma, kas savukārt palielina pēkšņu plūdu draudus. Ūdensteču iztaisnošana un zemes nolīdzināšana būvlaukumos, applūstošo teritoriju apbūvēšana, kas aizšķērso ceļu ūdens tecējumam, izraisa strauju ūdens līmeņa kāpumu pēc lietusgāzēm vai atkušņa laikā. Nevēlama skaņa jeb troksnis ir viens no izplatītākajiem pilsētu piesārņojuma veidiem, trokšņi iedzīvotājiem izraisa saslimšanu, nervozitāti, līdz ar to arī darba ražīguma kritumu. Trokšņus var izraisīt paši iedzīvotāji, remontdarbos iesaistītie, transports un ražošana. Vēl viena nogurdinoša pilsētas iezīme ir nepieciešamība pārvietoties pilsētas burzmā. Sastrēgumu veidošanās galvenie cēloņi ir pilsētas pārblīvēta apbūve, cilvēku ieradumi, uzvedības normas. Sastrēgumu mazināšanai pilsētās plānojot pilsētas apbūvi to būtu jācenšas padarīt pārskatāmu. Pilsētas pārskatāmībai nepieciešams ievērot divus principus: objektiem jābūt zīmīgiem, lai paliktu vērotāja atmiņā, pilsētas objektu organizācija, lai tos varētu uzskatīt par vienotu veselumu. Sīkāk apskatot pārskatāmas pilsētas veidošanu jāņem vērā, lai ēkas raksturlielumi būtu pārskatāmi, apkārtne padarāma atpazīstama novietojot dažādus vides objektus. Ielas jāveido tā, lai tās būtu ar plašu perspektīvu.Ielu apgaismojumam, soliņiem, apstādījumiem jāpiešķir individuālas iezīmes. Ērti jāizvieto infotmatīvie plakāti gan gājējiem, gan autobraucējiem. Uzmanīgi jāattiecas pret dominantēm pilsētas vaibstos, lai neradītu mānīgu iespaidu, piemēram senatnīgām ēkām jāatrodas vēsturiskajā centrā. Plānotājiem jāņem vērā arī cilvēku ar īpašām vajadzībām vēlmes.[2]

Pilsētu plānošanas problēmas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 19. gadsimta industriālajās pilsētās tika novērota virkne problēmu, 1800. gadā Londonas iedzīvotāju skaits sasniedza 900 000, Birmingemā no 1801 — 1851. gadam iedzīvotāju skaits pieaudzis no 71 000 — 265 000. Trūka dzeramā ūdens, atkritumi tika izgāzti upēs, plosījās holeras, tīfa epidēmijas, it sevišķi nabadzīgo iedzīvotāju vidū. Šis piemērs ilustrē pilsētu problēmas un nepieciešamos plānošanas virzienus, lai padarītu dzīvi pilsētā patīkamu. Vēl jo projām iedzīvotāju izvietošana grupveida formā tiek uzskatīta par progresīvāku, tā kā te iespējama plaša darbaspēka resursu koncentrācija, savstarpēja kultūras, apkalpes sfēru organizācija, plašāka iespēja palielināt sociālo un ekonomisko risinājumu efektivitāti. Taču iedzīvotāju izvietošanas struktūru optimālā varianta izvēle, atbilstoši noteiktajam tautsaimniecības attīstības noteiktajam teritoriālajam līmenim, jānosaka katrā individuālā situācijā, kā arī ikvienā nacionālo un reģionālo plānojumu projektu izstrādāšanas stadijā.[3] Plānojot teritorijas attīstības perspektīvas, jārēķinās gan ar tuvākajiem, gan tālākiem periodiem, izvirzot katram no tiem atbilstošus darbības mērķus un prioritātes. Attīstības mērķi jāsasaista ar apdzīvotības sistēmas loģisku integrēšanos vēsturiski veidotas tradicionālās struktūrās ar dominējošiem republikas reģionāliem centriem. Apdzīvoto vietu apbūves kompleksu arhitektoniski vēsturiskais mantojums ir bāze, kura organiski jāiesaista vides reģionālās arhitektūras attīstībā. Teritorija tiek zonēta dzīvojamās, ražošanas, transporta, centru, zaļo stādījumu, rekreācijas, dabas liegumu un inženiertehnisko komunikāciju teritorijas. Šo teritoriju savstarpēja mijiedarbība veido zonētās teritorijas pilsētbūvniecisko struktūru, tās telpisko kompozīciju. Pilsētās ar izglītības un zinātnes funkciju tiek izdalītas speciālas teritorijas zinātniskiem institūtiem, savukārt kūrorta pilsētās parādās kūrorta zona, kurā izvietotas sanatorijas, ārstniecības iestādes, pludmales, parki, dārzi. Izolēti no pārējām zonām pilsētās izvieto slimnīcas, lielus sporta stadionus un sporta celtnes. Aiz pilsētas robežām tiek organizēta piepilsētas zona, kurā atrodas atpūtas vietas, plaši zaļie stādījumi, meži, pilsētas saimniecību apkalpojoši objekti (ūdens ņemšanas stacijas, attīrīšanas ietaises u.c) Pilsētas teritorijā arī atrodas neapbūvētas platības — kapsētas, kokaudzētavas u.c. Pilsētu apbūves zonām maksimāli jāatbilst iedzīvotāju daudzveidīgajām sadzīves prasībām, ko nodrošina dzīvojamo ēku un sabiedriskās apkalpes iespējamā teritoriālā apvienošana vienotā kompleksā sistēmā. Ražošanas un komerciālajām noliktavām jāatrodas dzīvojamo ēku aizvēja pusē, tām jābūt saistītām ar dzelzceļu maģistrālēm un ostām. Dzīvojamās teritorijas no rūpniecības teritorijām jānodala ar sanitāro(zaļo) joslu. Nav pieļaujama dzīvojamās teritorijas šķērsošana ar ātrgaitas automaģistrālēm un dzelzceļa līnijām. Pilsētu zonējumu shēmās jāizvērtē teritoriālās apbūves kvalitāte — reljefs, grunts apstākļi, ģeoloģiskie un hidroģeoloģiskie apstākļi, klimatiskie apstākļi, valdošie vēji u.c. faktori.[3] Pilsētu teritoriālā attīstība ir visai daudzveidīga, tādēļ sastopami atšķirīgi galveno zonu izvietojumi, kurus nosaka pilsētas lielums un tās tautsaimnieciskais profils. Lai tuvinātu darba vietas dzīvojamām teritorijām, zonējumu shēmās organizē arī jauktus dzīvojamos rajonus ar ražotņu objektu izvietojumu, kuriem nav kaitīgu izdalījumu un ražojumu transports nerada diskomforta sajūtu. Lielākās pilsētas sadalītas ar dažādām mākslīgām un dabiskām joslām(dzelzceļi, upes, ūdenstilpes, zaļumu masīvi) tāpēc zonējumu shēmās tiek izveidoti pilsētu plānošanas rajoni iedzīvotāju skaits šajos rajonos var sasniegt 50 — 100 tūkstošus. Pilsētas visu zonu struktūrā tiek iekļauti apstādījumi, kuru izveidošanā ievērotas šādas prasības:
1. Tie vienmērīgi jāizvieto pa visu teritoriju;
2. Pilsētas un piepilsētas zaļo zonu masīvi jāsavieno kopējā sistēmā;
Kompleksu funkcionālu zonu veido pilsētas sabiedriskais centrs. Sabiedriskais centrs apvieno sabiedriskās, administratīvās, kultūras dzīves un apkalpošanas funkcijas. Centra , tāpat kā visas pilsētas, funkcijas dalās trijās grupās:
1. Darbs;
2. Sadzīve;
3. Atpūta.
Katrai no šīm grupām paredzētas iestādes, kuras sadalītas pa iedzīvotāju vecuma grupām. Pilsētas katras funkcionālās zonas struktūra veido pamatu iedzīvotāju darba, sadzīves un atpūtas procesiem. Turklāt šie procesi vienmēr ir saistīti savā starpā un pilsētai jāapvieno visas zonas vienotā kopējā organismā[3] Pareiza teritorijas funkcionālā organizēšana nodrošina iedzīvotāju mērķtiecīgu izvietošanu, nepieciešamo ērtību radīšanu iedzīvotājiem, sanitāro prasību nodrošināšanu un teritorijas ekonomisku izmantošanu. Šīsdienas pilsētbūvniecības praksē pilsētu struktūras klasificē pēc četrām tipoloģiskām pazīmēm, kuras raksturo pilsētu komfortu, transporta komunikāciju un teritoriālās attīstības iespējas:
1. Statiski slēgtās;
2. Dinamiski atklātās — lineārās;
3. Kombinētās — ar statiski slēgtiem un dinamiskiem, atklātiem plānojuma elementiem;
4. Brīvās — ainaviski telpiskās.
Pie centriskām, statiski slēgtām struktūrām pieskaitāmas pilsētas ar stabilu iedzīvotāju skaitu un regulāru plānojuma shēmu, parasti ar taisnleņķa vai radiālu tīklu ar izteiktu kodolu. Šī struktūra raksturīga viduslaiku nocietinātajām pilsētām, kuras apjoza vaļņi. Ar jaunu rūpniecības un transporta objektu celtniecību un mājokļu periferiālo zonu objektiem šādās struktūrās neizbēgami rodas funkcionālo zonu daudzslāņains plānojums, izsaucot plānojuma priekšlaicīgu rekonstrukciju, pilsētas centra pārslodzi un un arhitektoniskā plānojuma kompozīcijas stagnāciju. Dinamiski atklātās struktūras rada jaunu kvalitāti pilsētbūvniecībā - iespēju brīvai pilsētas funkcionālo zonu attīstībai pēc aprēķina termiņa, saglabājot galveno plānojuma koncepciju. Dinamiskuma jēdziens ietver sevī arī pilsētas atsevišķu zonu iekšējā plānojuma transformācijas iespēju. Šāda plānojuma iezīme ir ražošanas un dzīvojamo ēku paralēls izvietojums, kas nodrošina šo pilsētai svarīgo zonu paralēlu attīstību. Pilsētas teritoriālās attīstības procesā saglabājas stabili sakari starp visām funkcionālajām zonām. Pilsētai dinamiski augot attālums starp rūpniecības un dzīvojamām ēkām krasi nepalielinās. Pilsētai ir viens galvenais teritoriālās attīstības virziens, izteikti lineārai pilsētai var būt arī otrs. Kombinētās pilsētu plānojuma struktūras pilsētbūvniecības praksē sastopamas visai plaši, sevišķi lielpilsētās, kur veidojas atsevišķi rajoni, kas ietver sevī rūpniecības kompleksus, tiem pieskaņotus dzīvojamos masīvus un atpūtas zonas. Pilsētām izveidojās divi vai vairāki galvenie un daži otršķirīgie attīstības virzieni. Kombinētā struktūra nodrošina pilsētas attīstība sarežģītos pilsētbūvnieciskos un dabas apstākļos, kas izslēdz veidot vienotu dinamiski atklātu plānojuma struktūru, daudzām strauji augošām pilsētām izdevīgi lietot kombinēto struktūru pamatojoties uz specifiskiem faktoriem, kas nodrošina dotās pilsētas plānojuma formu. Brīvās, ainaviski telpiskās struktūras Eiropā sāka attīstīties XIX gs. beigās un XX gs. sākumā, tās sāka plānot un celt kā pretmetu strauji augošajām industriālajām lielpilsētām.[3]

Pilsētu plānojuma ietekme uz iedzīvotāju uzvedību[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzkrātā pieredze apstiprina, ka apbūve var iespaidot cilvēka uzvedību gan pozitīvi, gan negatīvi, lai panāktu labvēlīgu sociālo vidi plānotāja uzdevums ir veicināt atsevišķas rīcības formas un apmierināt cilvēka vajadzības. Pilsētas plānojumam būtu jāapmierina sešas cilvēka vajadzības:
1. Drošība- vajadzība justies droši dzīvesvietā;
2. Skaidrība — vajadzība pēc vienkāršas un ērti pielietojamas vides;
3. Privātā telpa, kurā varētu norobežoties no pārējiem;
4. Sociālie sakari;
5. Ērta pārvietošanās mājokļa apkārtnē;
6. Identitāte — attiecības starp indivīdu un vidi, kuri atspoguļojas piederības izjūtā.
Lai šos priekšnoteikumus īstenotu nepieciešama komunikācija starp plānotāju un to priekš kura ir plānots. Lielākās plānošanas kļūdas ir bezpersoniskas daudzstāvu ēkas, kuras mūsdienās atzītas par dzīvošanai nelabvēlīgām. Degradēta vide kā pamestas kāpņu telpas un liftu šahtas, noveda pie noziedzības līmeņa pieauguma. Noziedzības samazināšanai ieteikts veidot aizsargājošo telpu, tā ir telpa, kurā paši iedzīvotāji cenšas uzturēt kārtību, līdz ar to nav neviena nekontrolētu platību. Aizsargājošās telpas veidošanai Ņūmens iesaka ievērot septiņus principus:
1. Būvmateriāliem un arhitektūras stilam jābūt saderīgam ar apkārtējo teritoriju;
2. Ēku augstumam nevajadzētu pārsniegt sešus stāvus;
3. Iedzīvotāju skaits maksimāli pieļaujams 500 uz hektāru, lai iedzīvotāji atšķirtu vietējos no svešiniekiem;
4. Ēkām jābūt tā plānotām, lai veicinātu komunikāciju starp iedzīvotājiem;
5. Jābūt simboliski norobežotām publiskajām un privātajām zonām, lai veidotu respektu pret privātīpašumu;
6. Teritorijas laba pārredzamība ļauj labāk atklāt iebrucējuis;
7. Ieejai jābūt skaidri atpazīstamai un jādiferencē ieejas tiesības vietējiem iedzīvotājiem un svešiniekiem.[2]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Schaetzl M. L., Strukturwandel im Gewerbeimmobilienmarkt, 208 lpp.
  2. 2,0 2,1 Urban geography, Pacione, Michael, 686. lpp., ISBN 0-415-34306-2.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Teritoriālā plānošana un pilsētbūvniecība : māc. Grām, Briņķis, J., Buka, O, 219 lpp., ISBN 9984-681-58-0.