Pusprezidentālisms
Pusprezidentiālisms ir valdīšanas forma, kurā apvienojas gan prezidentālās, gan parlamentārās sistēmas elementi. Šajā gadījumā prezidentu ievēlē valsts pilsoņi un prezidents aktīvāk piedalās valdības un administrācijas veidošanā. Valdība par savu darbību ir atbildīga gan parlamentam, gan prezidentam.
Pusprezidentālā valdīšana pastāv Francijā, Somijā un vairākās valstīs, kas atrodas pārejas stadijā no diktatūras uz demokrātiju.
Šāda modeļa ieviešanu parasti var skaidrot ar to, ka šajās valstīs vēsturiski ir bijuši spēcīgi politiskie vadītāji, bet vājas un nestabilas partijas. Tomēr šāda iekārta rada problēmu, ja prezidents ir kādas no partijām pārstāvis un pēc būtības pārstāv savu partiju vai politisko spēku, bet parlamenta vairākums veido opozīciju šai partijai. Var izrādīties, ka prezidents nevar apstiprināt sev tīkamu valdību. Tāpēc labi ir veidot sistēmu, kur prezidenta kandidātu pusprezidentālā republikā izvirza nevalstiskās organizācijas, vai citas nepolitiskas pilsoņu kopas un, kur pretendents nevar būt kādas no partiju biedrs.
Pusprezidentālisms izveidojās trešā Demokratizācijas viļņa laikā, kad esošajās vai atjaunotajās valstu konstitūcijās tika saliktas kopā prezidentālisma un parlamentārisma priekšrocības. Pretstatā prezidentālajai vai parlamentārajai sistēmai, pusprezidentālā valdīšanā izpildvara un likumdevējvara nav sadalītas, tās drīzāk pastāv blakus viena otrai. Līdz ar to pusprezidentāla sistēma novērš strupceļu starp izpildvaru un likumdevējvaru, kā arī starp prezidentu un parlamentu. Potenciāli, varētu uzskatīt, ka zināmā mērā sadalot varu un arī ieviešot atsevišķas vēlēšanas parlamentam un prezidentam, tiek panāktas vairākas priekšrocības, tādas kā, piemēram, tieši ievēlēts prezidents kopā ar elastīgu kabinetu un ieceltu valdības galvu. Tādējādi tas dod iespēju izvairīties no nelokāma prezidenta kā izpildvaras orgāna, kā arī no izpildvaras vai likumdevējvaras dominēšanas. Vai arī citiem vārdiem sakot, prezidenta paredzamā stabilitāte tiek pretstatīta parlamenta vairākuma pārstāvniecībai. Tādējādi izriet, ka pusprezidentālisma galvenā iezīme ir konstitucionālā līdzāspastāvēšana izpildvarai un likumdevējvarai valdībā, kur Valsts prezidentam pienākas moderatora loma.
Līdz ar to var secināt, ka vara šajā modelī ir sadalīta starp prezidentu, parlamentu un valdību. Tomēr šī varas sadale nenozīmē, ka režīma stabilitāte tiek pakļauta briesmām, jo valdības darbs ir ļoti stingri noteikts attiecīgo valstu konstitūcijās, un pastāv neskaitāmas saiknes starp izpildvaru un likumdevējvaru. Tādējādi kā vislielāko plusu var minēt faktu, ka pilsoņiem ir zināma ietekme uz abām varām, gan uz izpildvaru, gan uz likumdevējvaru. Bet problemātiskas ir daudzās saiknes starp visām varām valstī, to līdzsvarota tiesiska noteikšana. Lielākā daļa pusprezidentālo valstu ir atrodamas tieši Eiropā, pie tām pieder tādas valstis kā: Francija, Portugāle, Somija, Čehija, Lietuva, Slovēnija un Polija. Jāpiemin, ka lielākā daļa šo valstu pusprezidentālismu ir ieviesušas salīdzinoši nesen, izņemot Franciju un Somiju.
Konstitucionālās valsts valdīšanas formu sadalījums pasaulē
- Parlamentāra valdība 55 valstis 27.9%
- Prezidentāla valdība 77 valstis 39.1%
- Pusprezidentāla valdība 12 valstis 6.1%
- Cita valdīšanas forma 53 valstis 23.9%
Pusprezidentālajā sistēmā prezidents un likumdevējorgāns tiek ievēlēts atsevišķi (kā prezidentālajā sistēmā);
Prezidentam ir tiesības atcelt likumdevēju (kā parlamentārajā sistēmā);
Prezidents veido kabinetu (kā prezidentālajā sistēmā), bet parlamentam ir tiesības atcelt to (kā parlamentārajā sistēmā).
Tātad varam secināt, ka prezidentam savā izpildvarā jādalās ar parlamentu jeb likumdevēju. Līdz ar to pusprezidentālā republikā Valsts prezidents ir valsts galva, bet nav valdības galva, bet prezidentam ir centrālā loma valsts varas orgānu sistēmā. Arī pusprezidentālajā valsts tipā prezidentam ir virkne savu funkciju, un šim tipam raksturīgi ir tas, ka savu pilnvaru ietvaros prezidents skar visas trīs varas, piemēram, dažas no prezidenta pilnvarām ir-
-parakstīt valsts pieņemtos dekrētus un rīkojumus, jo bez prezidenta paraksta tiem nav likumīga spēka; -veto tiesības attiecībā pret likumdevēju; -bruņoto spēku virspavēlnieks, kā arī tam ir vadošā loma valsts ārpolitikas noteikšanā un īstenošanā.
Prezidenta pilnvaras skar arī tiesu varu.
Viņš var iecelt tiesnešus un apžēlot noziedzniekus. Parasti prezidentiem ir vispārējas funkcijas neatkarīgi no politiskās iekārtas. Kā augstākajam valsts pārstāvim, prezidentam ir noteiktas pilnvaras attiecībā pret parlamentu, valdību un tiesu varu.
Valsts galva arī piedalās valdības veidošanā, un bieži arī lemj par valdības atstādināšanas jautājumu. Ārpolitikā prezidents bez kaut kādām īpašām pilnvarām var vest sarunas ar citām valstīm un slēgt līgumus ar tām. Prezidents arī ratificē starptautiskos līgumus, akreditē ārvalstu diplomātus, ieceļ un atsauc valsts diplomātiskos pārstāvjus ārzemēs. (Elgara maģistra darba fragments)
