Somija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Somijas Republika
Suomen tasavalta
Republiken Finland
Somijas karogs Somijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaMaamme
(tulk. "Mūsu zeme")
Location of Finland
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Helsinki
60°10′N 24°56′E
Valsts valodas somu un zviedru valoda
Valdība Parlamentāra republika1
 -  Prezidents Sauli Nīniste
 -  Premjerministrs Aleksandrs Stubs
Neatkarība no Krievijas impērijas 
 -  Autonomija 1809. gada 29. martā 
 -  Deklarēta 1917. gada 6. decembrī 
 -  Atzīta 1918. gada 4. janvārī 
Iestāšanās ES 1995. gada 1. janvārī
Platība
 -  Kopā 338 424 km² (64.)
 -  Ūdens (%) 10,0
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 5 374 781[1] (112.)
 -  Blīvums 15,9/km² (201.)
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $185,979 miljardi[2] 
 -  Uz iedzīvotāju $34 585[2] 
Džini koef. (2000) 26,9 (zems
HDI (2010) 0,871 (ļoti augsts) (16.)
Valūta Eiro2 (EUR)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .fi, .ax3
ISO 3166-1 kods 246 / FIN / FI
Tālsarunu kods +358
1 Pusprezidentāla sistēma
2 Pirms 2002. gada Somijas marka
3 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Somija (somu: Suomi, zviedru: Finland), oficiāli Somijas Republika (Suomen tasavalta, Republiken Finland), ir valsts Ziemeļeiropā un Eiropas Savienības locekle. Ziemeļrietumos tā robežojas ar Zviedriju, ziemeļos ar Norvēģiju un austrumos ar Krieviju. Somiju apskalo divi Baltijas jūras līči: dienvidu daļu apskalo Somu līcis, kurš atdala Somiju no Igaunijas, bet rietumu daļu apskalo Botnijas līcis. Aptuveni viena trešdaļa no Somijas teritorijas atrodas aiz Ziemeļu polārā loka.

Somijā dzīvo tikai 5,3 miljoni iedzīvotāju.[1] Tas ir aptuveni divas reizes vairāk nekā Latvijā, lai gan pēc platības tā ir viena no lielākajām valstīm Eiropas Savienībā. Pēc apdzīvotības blīvuma (16 cilv./km²) Somija ir viena no visretāk apdzīvotajām Eiropas valstīm. Lielākā daļa no iedzīvotājiem dzīvo valsts dienvidos, Somijas galvaspilsētā Helsinkos un tās apkārtnē. Oficiālās valsts valodas ir divas: somu un zviedru valoda, lai gan 92% no iedzīvotājiem ir somi, bet zviedri ir tikai 6%. Zviedri dzīvo galvenokārt Olandē (Ālandu salās), šai teritorijai ir piešķirta autonomija.

Pēc Somijas krusta kariem līdz 13. gadsimta beigām reti apdzīvotā Somijas teritorija nonāca Zviedrijas pakļautībā. Somija bija Zviedrijas kontrolē līdz pat 1809. gadam, kad tā nonāca Krievijas impērijas pakļautībā. Tieši atrodoties Krievijas impērijas sastāvā, somi sāka attīstīties kā nācija. 1917. gadā Somija kļuva par neatkarīgu valsti. Mūsdienās tā ir parlamentāra republika.

Somijas platība ir 337 tūkstoši km². No kopējās teritorijas aramzeme aizņem 8%, meži — 57%, ezeri — 9% un purvi — 26%. Somijā meži ir galvenā dabas bagātība, tie valsti nodrošina ar kokmateriāliem un izejmateriāliem. Purvi Somiju nodrošina ar kūdru, kuru pārsvarā izmanto kā kurināmo. Somijas krasta līnija ir ļoti robota, ar daudzām sīkām salām un šērām. Somijai ir arī ostas, kas atvieglo valsts ārējo tirdzniecību.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts nosaukums "Somija" ir cēlies no somu pašnosaukuma suomi. Šī vārda izcelsme nav īsti skaidra, bet viena no versijām apgalvo, ka tas ir cēlies no baltu valodu vārda "zeme". Saskaņā ar citām versijām, nosaukums ir cēlies no vārda suomaa, kas nozīmējot "purvainā zeme".

Daudzas tautas Somiju dēvē par "Finlandi". Šis eksonīms ir cēlies no skandināvu vietvārda "Finnmarka" un citiem vietvārdiem, kas sākas ar "Fin(n)-". Vietu nosaukumi, kuri sākas ar "Fin(n)-", ir ļoti bieži sastopami gan Zviedrijā, gan Norvēģijā. Visticamāk ar šo vārdu ģermāņi apzīmēja medniekus un vācējus. Termins "Finn" bieži ir attiecināts arī uz sāmiem.

Dažreiz Somiju dēvē arī par "Tūkstoš ezeru zemi", jo valstī ir 187 888 ezeru, kuru platība ir lielāka par 500 m².[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizvēsture un senie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējams, ka pašreizējo Somijas teritoriju neandertālieši apdzīvoja pirms 130 tūkstošiem gadu, par ko liecina viņiem raksturīgo darbarīku atradumi 1996. gadā Vilku alā Susiluolā, Rietumsomijā.[4] Ledus laikmetā visi senākie arheoloģiskie pieminekļi ir gājuši bojā, jo tajā laikā visu Somijas teritoriju klāja vairākus kilometrus biezs ledus slānis. Pirmās droši dokumentētās liecības par cilvēku ierašanos Somijas teritorijā pēc apledojuma atkāpšanās ir datētas ar paleolīta laikmeta beigām, aptuveni 8500 gadus pirms mūsu ēras. Šo cilvēku izcelsme ir neskaidra. Neolīta laikmetā aptuveni 5000 gadus pirms mūsu ēras Somijas teritorijā ienāca ciltis, kuras runāja somugru valodās. Aptuveni pirms 3500 gadiem no mūsdienu Baltijas valstu teritorijām Somijā ienāca indoeiropiešu valodās runājošas ciltis, bet, sajaucoties ar vietējiem somugru pirmvalodā runājošajiem iedzīvotājiem, šie ienācēji sava mazskaitlīguma dēļ pamazām asimilējās un pieņēma vietējo valodu. Tomēr somu valodā var identificēt daudz kopīgu vārdu ar baltu valodām, kas vairumā gadījumu attiecināmi uz zemkopību un amatniecību. Somu izcelsme ir neskaidra un bieži vien pat pretrunīga. Tradicionāli tika uzskatīts, ka somi ienāca Somijā no austrumiem, konkrēti, no Urāliem un Volgas apkārtnes, kas varētu būt to sākotnējā dzimtene. Jaunākajos pētījumos dominē viedoklis, ka somu senči vairākos viļņos ieceļoja Somijā no dažādām vietām — no tagadējās Ziemeļkrievijas, no Baltijas un no Skandināvijas.

Akmens laikmetā Somijas iedzīvotāji galvenokārt bija mednieki un vācēji. Bronzas laikmeta sākumā aptuveni 1700 gadus pirms mūsu ēras piekrastes reģionos cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību. Ap 100. gadu pirms mūsu ēras tika izveidoti tirdzniecības sakari ar Centrāleiropu. Īpaši tirdzniecība uzplauka sākot ar 8. gadsimtu, kad Baltijas jūru kontrolēja vikingi. Ap 1000. gadu somi izveidoja tirdzniecības sakarus ar Senās Krievzemes rūsu pilsētu Novgorodu. Tirgojoties somu iedzīvotāji nonāca saskarē ar kristietību. Rietumos tie saskārās ar Romas katoļu ticību, bet austrumos ar pareizticību.

Zviedru laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1662. gada Somijas karte. Mūsdienu Somijas ziemeļi tolaik bija daļa no Upsalas arhibīskapijas un netika saukta par Somiju

Somu apdzīvoto teritoriju reliģisku, politisku un ekonomisku iemeslu dēļ savā pakļautībā vēlējās iegūt gan Zviedrija, gan Novgoroda. Abas valstis 12. gadsimtā vairākas reizes iebruka Somijā. Ziemeļu krusta karu rezultātā 1249. gadā zviedri pakļāva Somijas dienvidrietumu daļu. Romas katoļu kristietības uzvaru iezīmēja Turku katedrāles celšana 1276. gadā, lai gan vēl vairākus gadsimtus pēc tam somi pielūdza savus mitoloģiskos dievus. Robeža starp Zviedriju un Novgorodu tika izveidota un apstiprināta 1323. gadā ar Noteburgas līgumu. Somijas rietumu daļa kļuva par vienu no četrām Zviedrijas zemēm un nosaukta par "Austrumzemi" jeb Osterlandi (zviedru: Österland). 1362. gadā Osterlande ieguva tiesības piedalīties Zviedrijas karaļa vēlēšanās. Viduslaikos Somijā izveidojās līdzīga feodālā sistēma kā citās Eiropas valstīs. No 14. gadsimta beigām līdz 16. gadsimta sākumam Somija kā Zviedrijas daļa bija Kalmāras ūnijā. No 1523. līdz 1560. gadam karalis Gustavs Vāsa izveidoja Zviedriju par spēcīgu unitāru valsti. Šāds statuss saglabājās līdz pat 17. gadsimtam. Līdz ar to Somija vairs netika izdalīta atsevišķi no Zviedrijas. Saskaņā ar Gustava Vāsas valdīšanas laikā veiktajām reformām, katoļu ticība tika aizstāta ar luterismu. Zviedrija kļuva par lielvaru un uzsāka karus par dominanci Baltijas jūras reģionā pret Dāniju, Krieviju un Poliju-Lietuvu. Somijā, kura tika pasargāta no karadarbības, tika daudz ciešāk integrēta karaliskā pārvalde. Ģenerālgubernatora Pēra Brahes jaunākā (Per Brahe d. y.) vadībā vairākās Somijas pilsētās dibināja muižu tiesas un pasta sistēmas, Turku dibināja karalisko akadēmiju.

Krievu laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc sakāves Lielajā Ziemeļu karā 18. gadsimtā Zviedrija pazaudēja savu lielvalsts statusu, arī Somija no 1714. līdz 1721. gadam atradās krievu pakļautībā. Pēc Nīstades miera līguma noslēgšanas krievi Somiju pārdeva atpakaļ zviedriem. Krievi atkārtoti iekaroja Somiju Krievijas-Zviedrijas karā, kurš norisinājās no 1741. līdz 1743. gadam. Pēc kara Krievijas impērijas robeža Somijā bija Kimijoki upe.

1809. gada Porvo apspriede, kurā Somija sola uzticību Krievijas caram. Savukārt cars apsola nodrošināt esošo tiesisko un sociālo sistēmu

Napoleona karu laikā Krievijas imperators Aleksandrs I izveidoja savienību ar Franciju, un iesaistījās cīņā pret Angliju un tās sabiedroto Zviedriju. 1808. gadā Krievija uzbruka Zviedrijai un sākās Somijas karš, kurā zviedri bija spiesti atkāpties. 1809. gadā tika noslēgts Frēdrikshamnas miera līgums, pēc kura zviedri zaudēja plašas teritorijas, kurās izveidoja Krievijas impērijai pakļautu autonomu Somijas lielhercogisti. Somijas lielhercogistē saglabājās daudz zviedru tradicionālo likumu, kuru nostiprināja tās konstitūcijā. Tomēr līdz pat 1863. gadam Krievijas imperators neļāva izveidot tautas pārstāvju parlamentu. Gadsimta otrajā pusē Somijā aizsākās nacionālā kustība, savukārt krievi uzsāka impērijas centralizēšanu un Somijā centās veikt rusifikāciju. 1899. gadā tā sauktajā Februāra manifestā Krievijas imperators Nikolajs II ierobežoja Somijas autonomās tiesības. Šī politiskā konflikta rezultātā 1904. gadā Helsinkos nogalināja rusifikācijas ieviesēju ģenerālgubernatoru Bobrikovu, un 1905. gada revolūcijas laikā Somijā sakās visaptverošs streiks. Vispārīgā streika rezultātā Nikolajs II atjaunoja Somijai autonomiju un izveidoja pagaidu parlamentu. 1906. gadā visiem somiem (arī sievietēm) bija vienlīdzīgas parlamenta vēlēšanas tiesības; tajā laikā tas bija unikāls gadījums Eiropā.

No neatkarības iegūšanas līdz mūsdienām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrā pasaules kara laikā somi bija spiesti piekāpties un atdot krieviem teritorijas, kuras kartē iekrāsotas sarkanā krāsā

1917. gadā pēc Februāra revolūcijas Krievijas cars Nikolajs II atteicās no troņa. Izmantojot politisko nestabilitāti Krievijā, Somijas parlaments tā paša gada 6. decembrī pasludināja neatkarību. Somijas neatkarību Krievijas boļševiki atzina 1918. gada janvārī. Drīz pēc tam arī citas valstis to atzina par neatkarīgu valsti. Pārejas posmā no autonomas teritorijas uz neatkarīgu valsti Somijā norisinājās vairāki smagi iekšēji konflikti. 1918. gada 27. janvārī notika sociālistu veikts valsts apvērsuma mēģinājums. Pēc tam uzreiz sākās Somijas pilsoņu karš, kurā savā starpā karoja boļševiku atbalstītie sociāldemokrāti un Vācijas impērijas atbalstītie konservatīvie spēki. Karš beidzās maijā un rezultātā pārākumu ieguva konservatīvie spēki, saglabājot jaundibinātajā valstī demokrātisku iekārtu. 1919. gadā tika izveidota Somijas konstitūcija. Miera līgums ar Padomju Savienību tika parakstīts 1920. gadā, pēc kura Somija saglabāja robežas, kuras bija Somijas lielhercogistei. Toties Somijai izcēlās strīds ar Zviedriju par stratēģiski svarīgajām Ālandu salām. Strīdā iesaistījās Tautu Savienība, kura 1921. gadā nolēma, ka Ālandu salas paliek Somijai ar nosacījumu, ka tām tiek dota ievērojama autonomija. Pēc 1939. gadā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta Somija nonāca Padomju Savienības interešu lokā. 23. augustā Padomju Savienības valdība piedāvāja Somijai noslēgt militārās sadarbības līgumus. Somijas valdība tos atteicās pieņemt, bet Padomju Savienība izvirzīja Somijai teritoriālas pretenzijas. Bez kara pieteikuma Padomju Savienības armija 1939. gada 30. novembra rītā uzbruka Somijas austrumu robežai, ko pavadīja aviācijas uzlidojumi galvaspilsētai Helsinkiem. Sākās Ziemas karš, kurš ilga līdz 1940. gada 13. martam, kad Maskavā tika noslēgts miera līgums, kurā Somija atteicās no plašām teritorijām Karēlijā, Hanko pussalā un pie Ziemeļu ledus okeāna, saglabājot valstisko neatkarību. Pēc Ziemas kara, Somija lūdza militāro palīdzību nacistiskajai Vācijai. 1941. gada 22. jūnijā, kad vācu spēki jau bija ieradušies Somijā, sākās Barbarosas operācija, kuras mērķis bija iekarot Padomju Savienības Eiropas daļu. 25. jūnijā Padomju Savienība veica uzlidojumus Somijas pilsētām, līdz ar ko Somija pieteica karu Padomju Savienībai, vienlaicīgi arī atļaujot Vācijai izmantot Somijā izmitinātos militāros spēkus. Tiesa, operācija cieta neveiksmi, bet karš starp Somiju un Padomju Savienību turpinājās. 1941. gada vasarā somu spēki pamazām atguva zaudētās teritorijas Karēlijā. Septembrī armija ieņēma aizsardzības pozīcijas, kas deva relatīvu mieru līdz pat 1944. gadam. 1944. gada 9. jūnijā Padomju Savienība veica pēkšņu uzbrukumu, atgūstot praktiski visas karā zaudētās teritorijas. 1944. gada 19. septembrī tika parakstīts miera līgums, kurā tika minēts arī tas, ka vācu spēkiem ir jāpamet Somijas teritorija. Tas noveda pie Lapzemes kara starp Somiju un Vāciju. Vācijas galvenās intereses bija niķeļa rūdas raktuves, kā arī Petsamo apgabals. 1945. gada aprīlī no Somijas tika izdzīti pēdējie vācu spēki.

Otrā pasaules kara laikā Somija bija smagi cietusi. Līdz 1950. gadam Somijas teritorija, kā arī tās teritoriālie ūdeņi, tika attīrīti no mīnām. Parīzes miera konferencē Somijai tika piespriestas reparācijas, kuras tai jāsamaksā Padomju Savienībai. Tās tika nomaksātas līdz 1952. gadam. Netālu no Helsinkiem Padomju Savienība izveidoja arī savu karabāzi. Tiesa, 1956. gadā tā beidza pastāvēt. Uzreiz pēc kara Somijā strauji pieauga jaundzimušo skaits, un, kad 1970. gados tie sasniedza darbspējīgu pilsoņu vecumu, valsts nebija spējīga nodrošināt visus ar darba vietām, tādēļ daudzi emigrēja uz Zviedriju. Aukstā kara laikā lielu lomu Somijas iekšpolitikā spēlēja Padomju Savienība, bet Somijai izdevās saglabāt demokrātisku pārvaldes sistēmu. 1995. gada 1. janvārī Somija iestājās Eiropas Savienībā.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somijas topogrāfiskā karte

Somijas platība ir 338 424 km². Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tad tā ir mazliet mazāka nekā Vācija un mazliet lielāka nekā Norvēģija. Somija ir 5,2 reizes lielāka nekā Latvija. Tā atrodas starp 60. un 70. platuma grādiem un ir viena no Ziemeļvalstīm. Aptuveni trešdaļa no valsts atrodas aiz Ziemeļu polārā loka. Ziemeļu-dienvidu virzienā Somijas garums ir 1160 kilometri (no Nuorgamas līdz Hanko), bet rietumu-austrumu virzienā tās platums ir 540 kilometri (no Nerpesas līdz Ilomantsi). Somijas daļu, kas atrodas uz ziemeļiem no Oulujervi ezera, sauc par "Ziemeļsomiju", lai gan tā ir apmēram puse no valsts. Savukārt Jiveskiles pilsēta atrodas Somijas centrālajā daļā, lai gan ģeogrāfiski tā atrodas vairāk uz dienvidiem. Somijai sauszemes robežas ir ar Krieviju, Norvēģiju un Zviedriju. Garākā no tām ir austrumu robeža ar Krieviju (1269 km). Ziemeļos robežas garums ar Norvēģiju ir 716 km, bet ziemeļaustrumos ar Zviedriju - 536 km. Somijas krastus apskalo Baltijas jūras līči. Rietumos to apskalo Botnijas līcis, bet dienvidos - Somu līcis. Somijas upju tīkls ir blīvs. Upes ir īsas un krāčainas. Tās izmanto elektroenerģijas ražošanai. Lielākā daļa upju ietek Botnijas līcī. Pēc oficiāliem datiem Somijā ir 187888 ezeri, kuru platība ir lielāka par 500 m²,[3] un 56 tūkstoši, kuru platība ir vismaz viens hektārs. Tādēļ Somiju dažreiz dēvē arī par "Tūkstoš ezeru zemi".

Šēras netālu no Turku pilsētas

Somijā ir pieci lieli fiziski ģeogrāfiskie rajoni: Dienvidsomijas zemiene, Austrumbotnijas zemiene, Somijas ezeru zemiene, Somijas augstiene un Lapzemes augstiene. Dienvidsomijas līdzenums plešas no Satakuntas provinces līdz pat Krievijas robežai. Salīdzinot ar Somijas ezeru līdzenumu, šajā līdzenumā ir maz ezeru, toties ir vairāk aramzemes. Tālāk gar rietumu krastu plešas Austrumbotnijas līdzenums. Šo līdzenumu šķērso ļoti daudz upju, kā arī šeit ir plašas aramzemju platības. Somijas kopējais krasta līnijas garums sasniedz aptuveni 40 tūkstošus kilometrus,[5] kas gandrīz atbilst Zemes apkārtmēram pa ekvatoru. Tā ir tik gara tāpēc, ka Somijas piekraste ir ļoti izrobota un ar ļoti daudzām sīkām salām un šērām. Kopā ir apmēram 76 tūkstoši piekrastes salas, kuru platība ir vismaz 500 m².[5] Ļoti daudz salas un šēras atrodas Turku pilsētas piekrastē, kā arī Olandē (Ālandu salās). Dienvidos esošā morēna Salpauselke un rietumos Somenselke ir divas valsts nozīmīgākās ūdensšķirtnes, kuras atdala piekrastes rajonus no Somijas ezerzemes (Järvi-Suomi). Šī purvainā un ar mežiem klātā teritorija, kurā ir aptuveni 42,2 tūkstoši ezeri,[6] ir lielākā "ezeru zeme" Eiropā. Iekšējie ūdeņi aizņem apmēram 18% no Somijas teritorijas.[7] Tieši no "ezeru zemes" iztek valsts nozīmīgākās dienvidu upes, kā Kokemeenjoki, Kimijoki un Vuoksi. Šeit atrodas arī Somijas lielākais ezers - Saima ezers, kura platība ir 4400 km². Somijas ezeri ir kuģojami, jo tie veido ezeru sistēmas. Atsevišķus ezerus un ezeru sistēmas savā starpā saista upes. Lai gan iekšzemē kravu transportēšanā parasti izmanto auto transportu vai dzelzceļa transportu, Somijas dienvidaustrumdaļā var izmantot arī jūras transportu. Raksturīgi ir arī tas, ka ezeros ir ļoti daudz salu. Somijas augstiene (Vaara-Suomi) plešas no valsts austrumos esošās Ziemeļkarēlijas līdz Kainū provincei, dienvidos no Lapzemes. Augstienei ir raksturīgi neskaitāmi pakalni, no kuriem visaugstākais ir Koli kalns (347 m) Ziemeļkarēlijā. Somijas augstiene ziemeļos robežojas ar Lapzemes augstieni. Lapzemes augstienē plešas meži un kalni (tunturi), uz kuriem aug maz koki. Augstākās virsotne ir Pallastunturi (807 m), Illestunturi (718 m) un Pihetunturi (540 m). Inari ezera tuvumā, kurš atrodas Lapzemes ziemeļrietumos, tāpat kā dienvidos ir ļoti daudz ezeru. Garākās Somijas upes Kemijoki (560 km) baseins aizņem lielu daļu no Lapzemes. Pašos Somijas ziemeļos ir arī Skandināvijas kalni. Uz Somijas-Norvēģijas robežas atrodas valsts augstākā virsotne - Halti kalns (1324 m).

Somijas lielāko daļu klāj taiga un purvi. No kopējās teritorijas aramzeme aizņem tikai 8%, meži — 57% un purvi — 26%. Somijā meži ir galvenā dabas bagātība. Tie valsti nodrošina ar kokmateriāliem un izejmateriāliem. Purvi Somiju nodrošina ar kūdru, kuru pārsvarā izmanto kā kurināmo. Somijai ir arī ostas, kas atvieglo valsts ārējo tirdzniecību. Akmeņi, kuri ir pēc pēdējā ledus laikmeta ir izkaisīti pa visu valsti, galvenokārt sastāv no granīta.

Somijas klimatu nosaka valsts novietojums mērenās joslas pašos ziemeļos pie robežas ar polārajiem apgabaliem. Šajos apgabalos ir ļoti auksts un tur parasti dzīvo maz iedzīvotāju. Pateicoties Golfa straumei, Somijas klimats ir maigs, lai gan pašos valsts ziemeļos ir auksts. Klimats ir ļoti svarīgs faktors preču pārvadāšanai. Somijas vidējā gaisa temperatūra ir nedaudz zemāka nekā Latvijā.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somijas lēņu numerācija atbilst sarakstam kreisajā pusē

Somijā pirmā līmeņa administratīvā iedalījuma vienība ir lēne (somu: läänit, zviedru: län). Visu valsti iedala sešās lēnēs, no kurām tikai Olandei ir autonomija. Lēņu pakļautībā darbojas policija, prokuratūra un citas valsts iestādes.

Nr. Lēne Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
(2003. gadā)
1 Dienvidsomija Hemēnlinna 34378 2116914
2 Rietumsomija Turku 74185 1848269
3 Austrumsomija Mikeli 48726 582781
4 Oulu Oulu 57000 458504
5 Lapzeme Rovaniemi 98946 186917
6 Olande Mariehamna 6784 26000

Sīkāk Somija tiek iedalīta 20 reģionos (somu: maakunta, zviedru: landskap). Tos iedala vēl 74 apakšreģionos (seutukunta, ekonomisk region), un visbeidzot kopš 2009. gada Somija tiek sadalīta arī 348 pašvaldības (kunta, kommun). Pirms tam bija 415 pašvaldības.

Valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašreizējais Somijas prezidents Sauli Nīniste

Somijas konstitūcija ir pieņemta 1919. gadā. Vēlāk ir izdarīti vairāki grozījumi un papildinājumi. Pēdējais labojums konstitūcijā ir veikts 2000. gada 1. martā. Būtiskākais labojums bija pilnvaru izlīdzināšana starp Somijas prezidentu, parlamentu un valsts padomi. Tādēļ no prezidentālas republikas Somija kļuva par pusprezidentālu republiku. Vienpalātas parlamentam (somu: eduskunta, zviedru: riksdag), kurš sastāv no 200 locekļiem, pieder likumdošanas vara. To uz četriem gadiem ievēl proporcionālās vēlēšanās. Somijas pilsoņi tikai no 18 gadu vecuma var iet uz vēlēšanām. Kopš konstitucionālās reformas valsts padome (valtioneuvosto) nav tieši atbildīga parlamenta priekšā.

Somijas premjerministru tieši ievēl parlaments, savukārt pārējos valsts padomes locekļus pēc premjerministra ierosinājuma apstiprina prezidents. Kopš 2011. gada premjerministrs ir Jirki Katainens. Somijas prezidentu uz 6 gadiem ievēlē vispārējās divpakāpju vēlēšanās. Prezidentam ir plašas tiesības, viņš izdod lēmumus un dekrētus, var uzlikt veto parlamenta paziņotajiem likumprojektiem. Prezidents vada Somijas ārpolitiku, kā arī ir bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks un ieceļ augsta ranga valsts ierēdņus un tiesnešus. Kopš 2012. gada Somijas prezidents ir Sauli Nīniste. Augstāko izpildvaru realizē valsts padome un prezidents.

Somijā nav atsevišķa kontitucionālā tiesa. Pārvaldes orgānu darbību izskata parastajās tiesās. Somijas tiesu varu spēcīgi ir ietekmējusi Zviedrija, kuras pakļautībā somi bija līdz 1809. gadam. Kopš pievienošanās Eiropas Savienībai 1995. gadā, Somijas likumos kā nepieciešamība ir ieviesti daudzi Savienības tiesību akti. Parastā tiesu sistēma ir strukturēta trīs līmeņos. Ikvienu lietu vispirms izskata 56 rajonu tiesās (käräjäoikeus), bet pēc tam apelāciju var iesniegt sešās augstākajās tiesās (hovioikeus). Visbeidzot pēc stingriem noteikumiem lietu var iesniegt izskatīt Somijas Augstākajai tiesai (korkein oikeus).

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somijas drošības un aizsardzības politikas pamatā ir tās pieredze Otrajā pasaules karā. Somijas loma starptautiskajās attiecībās ir vienota neitralitāte. Tautas prātos ir palikusi apziņa, ka nevar paļauties uz sabiedrotajiem un, ja sāksies karš, tad valsts aizsardzība primāri būs janodrošina pašiem.[8] Somijas aizsardzības politika ir vērsta uz "kopējo aizsardzību" (kokonaismaanpuolustus).[9], kuras uzdevums ir nodrošināt valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti un demokrātisku konstitūciju. Starptautiskajās attiecības tā cenšas ievērot neitralitāti, lai gan tā 1994. gadā kļuva par organizācijas "Partnerattiecības mieram" locekli, bet 1997. gadā arī par Eiroatlantijas sadarbības padomes locekli. Pašlaik somu karavīri ir iesaistījušies arī NATO vadītajos drošības spēkos Kosovā un Afganistānā, lai gan nav NATO locekle. Pievienošanās NATO ir viens no strīdīgākajiem jautājumiem Somijas sabiedrībā. Pašreizējā prezidente Tarja Halonena uzskata, ka Somijai nav nepieciešams iestāties NATO, kā arī vairums somu ir noskaņoti negatīvi pret šo organizāciju.

Bruņotie spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2006. gadā Somijas bruņoto spēku (Puolustusvoimat) budžets bija 5,7%[10] no valsts budžeta, kas apmēram atbilst 2,27 miljardiem eiro. No iekšzemes kopprodukta militārie izdevumi veido 1,6%.[11] Somijā pastāv obligātā karaklausība. Militārā apmācība ilgst no 6 līdz 12 mēnešiem. No obligātās karaklausības atbrīvoti ir tikai Jehovas liecinieki un autonomās Olandes iedzīvotāji. Kopš 1995. gada karaklausībā brīvprātīgi var doties arī sievietes. Somijas bruņotajos spēkos miera laikā dienē 35 tūkstoši karavīri, no kuriem 26 tūkstoši ir iekļauti armijā, 5 tūkstoši - flotē, bet 4 tūkstoši - gaisa spēkos.[12] Vēl apmēram 35 tūkstoši somu katru gadu tiek iesaukti rezervistu apmācībās. Līdz ar to, ja sākas karš, Somijas bruņoto spēku kopējais karavīru skaits īsā laikā var pieaugt līdz 520 tūkstošiem.[13]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somijas lielākā uzņēmuma "Nokia" galvenā mītne

Mūsdienās Somija ir viena no turīgākajām valstīm Eiropas Savienībā. 2005. gadā Somijas pirkspējas izdekss bija 111, salīdzinoši, Eiropas Savienības vidējais indekss ir 100.[14] 2006. gadā kopējais eksporta apgrozījums bija 61,40 miljardi eiro, bet importa apgrozījums - 55,89 miljardi eiro. Nozīmīgākie tirdzniecības partneri bija Vācija (11,3%), Zviedrija (10,5%) un Krievija (10,1%).[15]

Vēl 20. gadsimta sākumā Somija bija viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Šajā laikā Somijā nodarbojās ar papīra ražošanu un dzelzs liešanu. Tikai pēc Otrā pasaules kara strauji attīstījās lauksaimniecība. Pēc kara strauji pieauga industrializācijas apmēri, jo Somijai bija jānomaksā reparācijas Padomju Savienībai. Divdesmit gadu laikā attīstījas dažāda veida saimniecības. Nozīmīgas kļuva elektrotehniskā rūpniecība, naftas ķīmijas, mašīnrūpniecība un dažādu transporta iekārtu ražošana. Par vēl vienu nozīmīgu nozari kļuva kuģu būvniecība.

Kopš 20. gadsimta 70. gadiem Somijas enerģētikā nozīmīgu vietu ieņem atomenerģētika.

Straujā ekonomiskā izaugsme apstājās 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, jo tieši ar šo valsti Somijai bija ļoti cieši tirdzniecības sakari. Pēc smagas ekonomiskās krīzes iekšzemes kopprodukts (IKP) samazinājās par 13%, savukārt no 1990. līdz 1994. gadam bezdarba līmenis pieauga no 3,4% līdz 18,4%. Krīzes rezultātā tika restrukturēta Somijas saimniecība. Lai stabilizētu valsts budžetu, vairāki valsts uzņēmumi tika privatizēti. Tajā pašā laikā valsts ieguldīja naudu jaunāko tehnoloģiju apgūšanai augstskolās. Pēc tam arī ieguldīja mikroelektronikā. Šajā jomā veiksmīgi attīstījās uzņēmums "Nokia", kurš kļuva par dzinējspēku ekonomikas atveseļošanās procesā. Pievienošanās Eiropas Kopienai 1995. gadā veicināja ekonomikas nostabilizēšanos. Pārkārtojot saimniecību, līdz 2001. gadam bezdarba līmenis bija jau samazināts līdz 9,2%. Vēlāk bezdarba līmenis vēl samazinājās, 2007. gadā tas sasniedza 6,9%.[16]

Somijas meži ir valsts nozīmīgākais dabas resurss. Tādējādi koksnes un papīra rūpniecība ir dominējošās ražošanas nozares valstī. 17. gadsimtā Somija bija pasaulē lielākā darvas eksportētāja, savukārt jau 19. gadsimtā lielākā daļa no uzņēmumiem bija kokzāģētavas. Līdz pat 1970. gadiem vairāk kā puse no Somijas eksporta allaž bija koksne un papīrs.[17] Mūsdienās tā sastāda tikai 12% no eksporta no rūpnieciskās ražošanas,[18] un katru gadu tiek izzāģēti aptuveni 75 miljoni m³ koksnes.[19] Uzņēmumi "Stora Enso", "UPM-Kymmene" un "M-real" pēdējos gados iegulda lielus līdzekļus, lai attīstītos citās valstīs, un ir kļuvuši par vieniem no līderiem papīra rūpniecībā. Pēdējos gados strauji attīstās arī metālapstrāde, kā arī elektronikas rūpniecība. Elektropreču ražošanas apjomi no 1995. līdz 2006. gadam ir četrkāršojušies.[18] Lauvas tiesu šajā nozarē aizņem telekomunikāciju uzņēmums "Nokia". "Nokia" apgrozījums gadā ir 41,1 miljardi eiro, līdz ar to tas ir lielākais uzņēmums Somijā. Citi pazīstami somu uzņēmumi ir "Fiskars", "Kone", "Valmet" un "Sisu Auto".

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somijas iedzīvotāju sadalījums pēc vecuma un dzimuma

Somijā dzīvo aptuveni 5,3 miljoni iedzīvotāji. Tā kā pēc platības tā ir liela valsts, tad tās vidējais apdzīvotības blīvums ir mazs, tas ir, 16 cilvēki uz kvadrātkilometru. Iedzīvotāji ir ļoti nevienmērigi sadalīti pa valsts teritoriju. Lapzemē, Somijas ziemeļos, iedzīvotāju blīvums ir vēl mazāks, tas ir, tikai 1,9 cilvēki uz km², savukārt aptuveni 40% Somijas iedzīvotāji dzīvo Dienvidsomijā, kur apdzīvotības blīvums sasniedz 62,6 cilvēkus uz km². Aptuveni 1,23 miljoni dzīvo Helsinku aglomerācijā. Nākošās lielākās pilsētas ir Tampere, Turku un Oulu.

Somijā iedzīvotāju skaits pieaug, bet tā kā jaunieši izvēlas studēt un strādāt pilsētās, tad lauku teritorijās cilvēku skaits tomēr samazinās.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Somijas kultūra ir veidojusies galvenokārt ietekmējoties no Rietumeiropas un Krievijas. Spēcīga ir bijusi Zviedrijas, kuras pakļautībā somi bija vairākus gadsimtus, un Vācijas ietekme, ar kuru somiem vienmēr ir bijuši cieši tirdzniecības sakari. Krievu kultūras ietekme vienmēr ir bijusi jūtama Austrumsomijā un Karēlijā. Pēc abiem pasaules kariem Somijā ļoti ātri izplatījās Rietumeiropas popkultūra. Lai gan urbanizācijas rezultātā Somijas kultūra kļūst arvien globālāka, valstī, īpaši lauku teritorijās, joprojām tiek piekoptas arī somu tradīcijas, piemēram, iešana somu pirtī.

Jau pirms mūsu ēras somi bija bagāti ar mutvārdu tautasdziesmām, kurās galvenokārt tika apdziedātas tēmas no somu mitoloģijas. Pirmie literālie teksti tika sarakstīti 13. gadsimtā, kad Somijā tika ieviesta kristietība. Ļoti maz tekstu no šiem laikiem ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tie bija latīņu valodā sarakstītie sakrālie teksti. Pirmie teksti somu valodā tika sarakstīti Reformācijas laikā 16. gadsimtā. Jauno Derību somu valodā 1548. gadā iztulkoja Mikaela Agrikola (Mikael Agricola).

No mūsdienu autoriem Mika Valtari (Mika Waltari) ir slavenākais somu rakstnieks, kura darbi ir plaši izplatīti arī ārzemēs. Viņa slavenākais darbs, vēsturiskais romāns "Sinuhe, ēģiptietis" (Sinuhe Egyptiläinen, 1945), ir iztulkots aptuveni 30 valodās, kā arī 1954. gadā Holivudā pēc šī darba motīviem tika uzņemta filma.[20] Starptautisku slavu ir ieguvis arī Somijā dzīvojošās zviedru rakstnieces Toves Jansones (Tove Jansonn) darbs "Trollīši Mumini".

Mūsdienās Somijā ļoti populāra ir smagā metāla mūzika, piemēram, mūzikas topos regulāri ir smagā metāla grupas "Children of bodom" dziesmas. Vēl pavisam nesenā pagātnē pasaules slavu ieguva tādas roka un metāla grupas kā "HIM", "The Rasmus" un "Nightwish". Somu dziedātāji regulāri piedalās arī Eirovīzijā. 2006. gada Eirovīzijā pirmo reizi uzvarēja Somijas pārstāvji, smagā roka grupa "Lordi". Slavena ir arī grupa "Leningrad Cowboys", kuri nodarbojas ar pazīstamām popa un roka dziesmu interpretēšanu. Visā pasaulē pazīstamus hītus ir iedziedājuši arī cita somu grupa "Bomfunk MC’s".

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pāvo Nurmi (1920. gadā Antverpenē) ir viens no visu laiku labākajiem Olimpisko spēļu sportistiem

Somija ir uzskatāma par sportu mīlošu valsti gan pašu sportistu, gan skatītāju vidū. Aptuveni 1,1 miljons iedzīvotāju (piektā daļa no iedzīvotājiem) ir kāda sporta kluba biedrs.[21] Nozīmīgus sporta notikumus pie TV ekrāniem regulāri skatās aptuveni 1,4 miljoni skatītāju.[22]

Panākumi sporta sacensībās dod lielu daļu no to nacionālās identitātes. Panākumu guvuši sportisti tiek pielīdzināti valsts varoņiem, it īpaši 1920. gadu somu sportisti, kuri guva uzvaras starptautiskās sacensībās. 1924. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs, kuras notika Parīzē, somu sportisti pat bija otrajā vietā iegūto medaļu kopvērtējuma tabulā. Pāvo Nurmi (viens no "Lidojošajiem somiem") ieguva deviņas zelta medaļas un kļuva par vienu no visu laiku labākajiem sportistiem Olimpiskajās spēlēs, kā arī viņš ir medaļām bagātākais vieglatlēts Olimpiskajās spēlēs. Olimpiskajās spēlēs un ne tikai allaž veiksmīgi ir startējuši arī šķēpa metēji, piemēram, 2007. gada šķēpa mešanā par pasaules čempionu kļuva Tero Pitkemeki. Nacionālās pašapziņas celšanai lielu artavu dod arī uzvaras pret to kaimiņvalstīm, it īpaši, pret Zviedriju, kuras pakļautībā tā bija vairākus gadsimtus.

1952. gadā Somijas galvaspilsētā Helsinkos norisinājās Vasaras Olimpiskās spēles. Tām vajadzēja notikt jau 1940. gadā, bet tās tika atceltas Otrā pasaules kara dēļ. Valstī ir arī senas ziemas sporta veidu tradīcijas. Olimpiskās un pasaules čempionāta medaļas regulāri iegūst somu distanču slēpošanas sportisti. Pēdējos gados panākumus gūst arī tramplīnlēcēji.

Viens no populārākajiem komandu sporta veidiem ir hokejs. Tādi hokejisti kā Tēmu Selenne, Saku Koivu un Jere Lehtinens (Jere Lehtinen) ir kļuvuši par Nacionālās hokeja līgas zvaigznēm. Arī Somijas hokeja līga ir viens no vadošajām Eiropā. Somijas hokeja izlase lielāko panākumu guva 1995. gadā, kļūstot par pasaules čempioniem hokejā. Somijā futbolam nav izveidojušās nozīmīgas tradīcijas. Somijas futbola izlase vēl nekad nav spēlējusi ne Eiropas Čempionātā, ne Pasaules kausā. Tomēr daži somu futbolisti kā Jari Litmanens (Jari Litmanen), Sami Hīpijā (Sami Hyypiä) un Mikaels Forsels (Mikael Forssell) ir spēlējuši slavenos Eiropas futbola klubos, tādā veida popularizējot futbolu savā valstī. Toties Somijas sieviešu futbola izlase pārsteidzoši iekļuva 1995. gada Eiropas Čempionāta finālturnīrā.

Ļoti populārs Somijā ir arī autosports. Par Formula 1 čempioniem ir kļuvuši Kimi Reikenens, Mika Hekinens un Keke Rosbergs. Somu sportisti dominē arī autorallijā. Gandrīz puse no Pasaules rallija čempioniem ir bijuši somi.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 The current population of Finland. Population Register Center. Atjaunināts: 2010-10-06.
  2. 2,0 2,1 Finland. International Monetary Fund. Atjaunināts: 2011-04-21.
  3. 3,0 3,1 Statistics Finland. Atjaunināts: 2007-01-22.
  4. Kristiinankaupungin Susiluola
  5. 5,0 5,1 Kalevi Rikkinen: A Geography of Finland. University of Helsinki, Lahti Research and Training Centre, Lahti 1992, S. 31
  6. Esko Kuusisto: Lake District in Finland. In: Matti Seppälä (Hrsg.): The Physical Geography of Fennoscandia. Oxford University Press, Oxford 2005, S. 286.
  7. Kuusisto: Lake District in Finland. S. 283.
  8. Klaus Törnudd: Finnish Neutrality During the Cold War. In: SAIS Review of International Affairs vol. XXXV no. 2 2005. S. 46
  9. defmin.fi
  10. defmin.fi
  11. defmin.fi
  12. U.S. State Department
  13. Finnish Defence Forces: Continuous Training
  14. Eurostat News Release
  15. Finnische Statistikzentrale
  16. Finnische Statistikzentrale.
  17. Information der finnischen Botschaft in Stockholm
  18. 18,0 18,1 Finnische Statistikzentrale
  19. Bundesamt für Außenwirtschaft Finnlands Papierindustrie wächst international
  20. Sinuhe, ēģiptietis. Mika Valtari. gramatas.wordpress.com. Atjaunināts: 2009-11-25.
  21. Suomen liikunta ja Urheilu [1] (engl.)
  22. Finnpanel (finn.)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]