Sklerodermija
Sklerodermija ir autoimūnu slimību grupa, kas var izraisīt izmaiņas ādā, asinsvados, muskuļos un iekšējos orgānos.[1] Sklerodermija biežāk skar sievietes nekā vīriešus, un tā visbiežāk rodas vecumā no 30 līdz 50 gadiem. Sklerodermiju nav iespējams pilnībā izārstēt, ārstēšanas metodes fokusējas uz simptomu atvieglošanu.[1][2]
Cēloņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Slimības pamatā ir kolagēna pastiprināta veidošanās un tā uzkrāšanās audos paaugstinātas fibroblastu aktivitātes dēļ. Cēloņi var būt fokāla infekcija zobos, mandelēs, deguna blakusdobumos, vidusausī un citur, tāpat arī iekšējās sekrēcijas dziedzeru, centrālās nervu sistēmas vai veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumi. Sklerodermiju veicina pārpūlēšanās, locekļu pārsalšana, psihiskas un fiziskas traumas.[2]
Nav precīzi zināms, kas izraisa kolagēna pārprodukciju, bet, iespējams, to ietekmē imūnsistēma.[1] Visticamāk, sklerodermiju izraisa dažādu apstākļu kombinācija, tostarp imūnsistēmas traucējumi, ģenētika un vides faktori.[2][3]
Simptomi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sklerodermija var ietekmēt ne tikai ādu, vairumā gadījumu slimība skar arī citas ķermeņa daļas, piemēram, asinsvadus, iekšējos orgānus un gremošanas traktu,[1] un sklerodermijas pazīmes un simptomi atšķiras atkarībā no tā, kuras ķermeņa daļas ir skartas:[4][5][6]
- Sirds un asinsvadu sistēma: Reino sindroms (simptoms ir novērojams aptuveni 30% skarto personu, taču slimības gaitā ar to saskaras 95% skarto personu); čūlas uz pirkstu galiem; ādas un gļotādu telangiektāze; sirdsklauves, neregulāra sirdsdarbība un ģībonis sirds vadītājsistēmas traucējumu, hipertensijas un sirds mazspējas dēļ.
- Gremošana: gastroezofageālā refluksa slimība, vēdera uzpūšanās, gremošanas traucējumi, apetītes zudums, caureja, kas mijas ar aizcietējumiem, Šēgrena sindroms un tā komplikācijas, zobu izkrišana un aizsmakums (atviļņa dēļ).
- Plaušu: progresējošs elpas trūkums, sāpes krūtīs (plaušu artērijas hipertensijas dēļ) un sauss, pastāvīgs klepus intersticiālas plaušu slimības dēļ.
- Skeleta-muskuļu sistēma: locītavu un muskuļu sāpes, locītavu kustību apjoma zudums, karpālā kanāla sindroms un muskuļu vājums.
- Uroģenitālās sistēmas: erektilā disfunkcija, dispareūnija, nieru darbības traucējumi vai nieru mazspēja.
- Cits: sejas sāpes trīszaru nerva neiralģijas dēļ, roku parestēzija, galvassāpes, insults, nogurums, kalcinoze un svara zudums.
Ārstēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Nav medikamentu, kas varētu izārstēt vai apturēt sklerodermijai raksturīgo kolagēna uzkrāšanos audos, tomēr ir dažādas zāles, kas spēj palīdzēt kontrolēt sklerodermijas izraisītos simptomus un novērst komplikācijas. Atkarībā no pacienta simptomiem, sklerodermiju ārstē ar antibiotikām, asinsvadu paplašinātājiem un audus mīkstinošiem līdzekļiem u.c. medikamentiem. Labus panākumus dod diatermija. Ultraskaņas terapija, masāža; fizioterapija vai ergoterapija var palīdzēt kontrolēt sāpes, kā arī veicināt kustību mobilitāti.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Scleroderma - About the Disease - Genetic and Rare Diseases Information Center». rarediseases.info.nih.gov (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-01-25. Skatīts: 2023-03-17.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 «Sklerodermija: Simptomi, cēloņi, ārstēšana». medicine.lv (latviešu). 2022-09-27. Skatīts: 2023-03-17.
- ↑ Greenblatt, Matthew B.; Aliprantis, Antonios O. (2013-01). "The Immune Pathogenesis of Scleroderma: Context Is Everything" (en). Current Rheumatology Reports 15 (1): 297. doi:10.1007/s11926-012-0297-8. ISSN 1523-3774.
- ↑ «Systemic Sclerosis - Musculoskeletal and Connective Tissue Disorders». Merck Manuals Professional Edition (en-US). Skatīts: 2023-03-17.
- ↑ «Scleroderma Clinical Presentation: History, Physical Examination, Complications». emedicine.medscape.com. Skatīts: 2023-03-17.
- ↑ Harrison's principles of internal medicine. (18th ed. izd.). New York : McGraw-Hill. 2012. ISBN 978-0-07-174889-6. OCLC 288932926.