Spānijas politika

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Spānijas karalis Huans Karloss I.

Spānijas politiskās sistēmas uzbūve ir demokrātiski parlamentārās pārstāvības konstitucionālā monarhija, kur valsts galva ir monarhs, bet daudzpartiju iekārtas valsts valdības vadītājs ir valdības prezidents. Izpildvara ir piešķirta valdībai. Centrālā likumdošanas vara ir piešķirta parlamentam ar divām palātām. Tiesu vara ir neatkarīga no izpildu un likumdošanas varām.

Politiskā attīstība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā, kurš valdīja kopš Spānijas pilsoņu kara beigām 1939. gadā, tika atjaunota parlamentārā demokrātija. 1978. gada konstitūcijā tika noteikts, ka Spānija ir parlamentāra monarhija ar ik pēc 4 gadiem vēlētu divpalātu parlamentu Cortes Generales (Cortes), kas valsts vadīšanu uztic valdības prezidentam (ekvivalents premjerministram). 1981. gada 23. februārī pasākumā, kas pazīstams ar nosaukumu "23-F", sadumpojušās drošības spēku apakšvienības sagrāba Cortes un mēģināja radīt militāristu valdību. Tomēr lielais vairums bruņotajos spēkos palika lojāli pret karali Huanu Karlosu, kurš izmantoja savu personīgo autoritāti un bruņoto spēku virspavēlnieka konstitucionālās tiesības, lai apturētu valsts apvērsuma mēģinājumu bez asins izliešanas.

1982. gada oktobrī Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija (PSOE) Felipes Gonsalesa Markesa vadībā guva pilnīgu uzvaru, iegūstot absolūto balsu vairākumu gan Deputātu kongresā, gan Senātā. Gonsaless un PSOE valdīja nākamos 13 gadus. Šajā laikā Spānija pievienojās NATO un Eiropas Kopienai. Spānija radīja jaunus sociālos likumus un plaša mēroga uzlabojumus infrastruktūrā, kā arī izglītības, veselības un nodarbinātības programmas. Lai gan arodbiedrības spēcīgi apstrīdēja liberalizācijas politiku, tā lielā mērā tika īstenota. Šajā laika posmā valsts masveidā tika modernizēta, kļūstot par ekonomiski attīstītu, kulturāli daudzveidīgu, mūsdienīgu atvērtu sabiedrību.

1996. gadā Hosē Marijas Asnara Tautas partija (PP) saņēma vairāk balsu nekā citas partijas, iegūstot gandrīz pusi no Kongresa vietām. Asnars attīstīja tālāku ekonomikas liberalizāciju ar privatizācijas programmu, darba tirgus reformu un pasākumiem, kas domāti konkurences palielināšanai atsevišķos tirgos, sevišķi telekomunikācijās. Aznara pirmā termiņa laikā Spānija kvalificējās Eiropas Savienības ekonomiskajai un monetārajai savienībai. Šajā periodā Spānija kopā ar Savienotajām Valstīm un citām NATO dalībvalstīm piedalījās militārajās operācijās bijušajā Dienvidslāvijā. Spānijas lidmašīnas piedalījās gaisa karā pret Serbiju 1999. gadā un Spānijas bruņoto spēku un policijas personāls ir iekļauts starptautisko miera uzturēšanas spēku Bosnijā (IFOR, SFOR) un Kosovā (KFOR) sastāvā.

Premjerministrs Asnars un PP uzvarēja atkārtotajās vēlēšanās 2000. gada martā, iegūstot absolūto vairākumu abās parlamenta palātās. Šis mandāts ļāva Asnaram izveidot valdību, ko neapgrūtināja koalīcijas veidošana, kas bija raksturīgi viņa agrākajai pārvaldei. Kā premjerministrs Asnars bija nelokāms transatlantisko attiecību un kara pret terorismu atbalstītājs. Pirms 2004. gada vēlēšanām PP nosauca pirmo viceprezidentu Mariano Rahoju par viņa kā Tautas partijas kandidāta aizstājēju.

Tomēr 2004. gada vēlēšanās ar 11. marta teroristu bumbu uzbrukumu atskaņām Madridē PP zaudēja Spānijas Sociālistiskajai strādnieku partijai (PSOE) un tās līderim Hosē Luisam Rodrigesam Sapatero. Pēc tam, kad tika nodrošināts dažu mazākuma partiju atbalsts, Rodrigess Sapatero tika izvēlēts par premjerministru. Viņš sastādīja Spānijā pirmo valdību, kurā bija vienāds skaits vīriešu un sieviešu dzimuma ministru. Šajā periodā Spānijas ekonomika turpināja attīstīties, tika pieņemti jauni sociālie un kultūras likumi un ārpolitikas virziens kļuva vēl paneiropeiskāks.

2008. gada vispārējās vēlēšanās ar lielu balsu skaitu, bet ne ar vairākumu, premjerministrs Sapatero un PSOE tika ievēlēti atkārtoti. Viņš tika ievēlēts par premjerministru 11. aprīlī ar 169 balsīm par, 158 pret un 23 atturoties. 2008. gada ekonomiskajai krīzei sekojošie mēneši radīja smagus zaudējumus ekonomikā.

Karaļnams[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1978. gada Spānijas konstitūcijas 3. pantā noteikts, ka "Spānijas valsts politiskais modelis ir parlamentārā monarhija".[1]

1978. gada Spānijas Konstitūcijas 56. pantā noteikts, ka:

  1. Karalis ir valsts galva un bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks, tās vienotības un pastāvības simbols. Viņš izlemj un vada iestāžu pastāvīgo darbu, uzņemas Spānijas valsts visaugstāko pārstāvniecību starptautiskajās attiecībās, sevišķi ar valstīm, kas pieder tai pašai vēsturiskajai kopienai un pilda Konstitūcijā un likumos noteiktos speciāli viņam piešķirtos amata pienākumus.
  2. Viņa tituls ir Spānijas karalis, bet viņš var izmantot arī citus karaļnamam piederošos titulus.
  3. Karaļa persona ir neaizskarama un viņš nevar tikt sodīts. Viņa darbībām vienmēr jābūt apstiprinātām tā, kā tas ir noteikts 64. pantā. Bez šādas apstiprināšanas tās nevar būt likumīgā spēkā, izņemot 65.2 pantā paredzētajos gadījumos.

1978. gada Spānijas konstitūcijas 57. pantā noteikts, ka:

  1. Spānijas karaļnama kroni jāmanto Viņa Majestātes Huana Karlosa I de Burbona pēcnācējiem, kas vēsturiskajā dinastijā dzimuši likumīgā laulībā. Troņa mantošanai jānotiek saskaņā ar pirmdzimtības un pārstāvības oficiālo kārtību sekojošā priekšrocību secībā: tuvākie radinieki pirms attālākiem; tādas pašas pakāpes radniecībai — vīrieši pirms sievietēm; tā paša dzimuma — vecākais pirms jaunākā.

1978. gada Spānijas konstitūcijas 62. pantā noteikts, ka karalim ir saistoši:

a) apstiprināt un izsludināt likumus;

b) sasaukt un atlaist Cortes Generales un izziņot vēlēšanas;

c) izziņot referendumu;

d) piedāvāt Valdības prezidenta kandidātu un, pēc vajadzības, to nozīmēt vai atcelt no amata;

e) iecelt un atlaist valdības locekļus;

f) izdot Ministru padomes apstiprinātus dekrētus, piešķirt civilos un militāros amatus, apbalvojumus un atzinības;

g) būt informētam par valstiskiem jautājumiem un, kad vien viņš uzskata par piemērotu, šajā nolūkā vadīt Ministru padomes sanāksmes;

h) veikt Bruņoto spēku augstāko komandēšanu;

i) izmantot tiesības, lai dāvātu apžēlošanu;

j) veikt Karalisko mācību iestāžu augstāko aizbildnību;

1978. gada Spānijas konstitūcijas 63. pantā noteikts, ka:

  1. Karalis pilnvaro sūtņus un citus diplomātiskos pārstāvjus. Viņš akreditē arī ārvalstu pārstāvjus Spānijā.
  2. Karalim ir saistoši līgumos paust valsts piekrišanu starptautiskajām saistībām.
  3. Karalim ir saistoši, pēc Cortes Generales apstiprinājuma, pieteikt karu un slēgt mieru.

Spānijas monarhu uzskaitījums[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hābsburgi:

Burboni:

Bonaparti:

Burboni:

pagaidu valdība 1868-70

Savojieši:

Pirmā republika 1873-74

Burboni

Izpildvara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izpildvara Spānijā ir Ministru kabineta rokās (spāņu: Consejo de Ministros). To vada valdības prezidents (premjerministrs), ko izvirza karalis, apstiprina parlamenta apakšpalātas balsojot un pēc tam ieceļ karalis. Kad kandidāts ir ticis izvirzīts, viņam jāiegūst balsu vairākums apakšpalātā, to nesaņemot, tiek veikts otrs balsojums, kurā viņam ir nepieciešams savākt tikai visvairāk balsu. Premjerministrs nosauc pārējos kabineta locekļus, kurus pēc tam ieceļ karalis. Premjerministrs vada visas valdības darbību. Valdības prezidents var nosaukt arī dažādus viceprezidentus (lai gan tas viņam nav saistoši). Vēl ir arī Spānijas Valsts padome, kas ir valdības augstākā padomdevēja iestāde.

Likumdevēja vara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts līmenī Spānija ievēl likumdevēju varu Cortes Generales (burtiski: Galvenās tiesas), kas sastāv no divām apakšpalātām — Deputātu kongresa (Congreso de los Diputados) un Senāta (Senado). Kongress un senāts darbojas viena laika termiņos, kas maksimāli ilgst četrus gadus.

Starp abām palātām ir divas būtiskas atšķirības. Pirmā ir ievēlēšanas veids. Abu ievēlēšanas pamatā ir provinces. Vietu skaits kongresā tiek piešķirts proporcionāli iedzīvotāju skaitam. Tomēr tas tiek darīts tikai pēc tam kad katrai provincei (izņemot Ceuta un Melilla) ir divi pārstāvji. Tā rezultātā mazākām provincēm ir nedaudz lielāka pārstāvniecība. Piemēram, no vismazākās provinces — Sorias ar elektorātu 78531 ievēl 2 kongresa locekļus (vai 1 uz katriem 39265 vēlētājiem), tajā pat laikā no Madrides — lielākās, ar 4458540 balsstiesīgajiem, ievēl 35 kongresa locekļus (vai 1 uz katriem 127387 balsstiesīgajiem). Senāta locekļi tiek ievēlēti no provincēm.[2] Izmantotās vēlēšanu sistēmas ir atšķirīgas: kongresam — ar slēgtiem partiju sarakstiem un senātam — tas tiek ievēlēts ar daļēju apvienību balsojumu. Bez tam dažus senatorus ieceļ autonomas likumdevējas iestādes. Ar dažiem izņēmumiem, katrs likums tiek apstiprināts ar kongresa balsojumiem. Senāts var mainīt vai noraidīt likumus, bet kongress var neņemt vērā šos labojumus.

Tiesu vara[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spānijā tiesu varu realizē profesionāli tiesneši un miertiesneši un tā sastāv no dažādām tiesām, kas ir atkarīgas no Tiesu varas noteikumiem un no tā, kas jāiztiesā; visaugstākā tiesa Spānijas tiesas struktūrā ir Spānijas Augstākā tiesa. Tiesu varas lomu regulē Spānijas tiesnešu varas vispārējā padome, kuras priekšsēdētājs ir arī Spānijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Skatīt arī Audiencia Nacional.

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]