Uzņēmuma finansējuma avoti

Vikipēdijas lapa

Uzņēmuma finansējuma avoti ir viens no uzņēmuma budžeta plānošanas elementiem. Lai izvirzītajiem biznesa mērķiem nodrošinātu atbilstošus izdevumus, jāizvēlas piemērotākais finansējuma avots un apjoms.[1]

Finansējuma avoti var būt pašu kapitāls un ārējais finansējums, kas savukārt var būt aizņēmums vai investora ieguldījums uzņēmumā.[1]

Pašu kapitāla avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pašu kapitālu naudas un mantas veidā pamatkapitālā uzņēmējdarbības sākšanai vai paplašināšanai iegulda uzņēmuma īpašnieki. Uzņēmumam, kas jau darbojas, tā var būt peļņa, kas veidojas, ja ieņēmumi lielāki par izdevumiem, un uzņēmuma t.s. nesadalītā peļņa, ko var izmantot uzņēmuma attīstībai, piemēram, jaunu ēku, materiālu iegādei, darbinieku kvalifikācijas celšanai, darba samaksas palielināšanai. Uzņēmumiem jāparedz arī rezervju veidošana (uzkrātās rezerves), lai brīžos, kad rodas neparedzēti zaudējumi, varētu tos segt.[1]

Iemaksas uzņēmuma pamatkapitālā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dibinot uzņēmumu, tā īpašnieks iegulda naudu un mantu uzņēmējdarbības sākšanai. Šos līdzekļus sauc par pamatkapitālu. Ja uzņēmumiem nepieciešami papildus līdzekļi, īpašnieki (dalībnieki, akcionāri) var ieguldīt savu naudu – palielināt tā pamatkapitālu.[2]

Nesadalītā peļņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ja uzņēmums strādā sekmīgi, gūst peļņu, tad daļu vai visu peļņu var izmantot gan jaunu iekārtu, ēku un materiālu iegādei, gan darbinieku izglītošanai, labākai darba samaksai. Dažkārt uzņēmumi daļu peļņas izmaksā dividendēs un daļu iegulda uzņēmumā - palielina pašu kapitālu. Jo lielāks ir pašu kapitāls, jo drošāk ir iesaistīties darījumos ar uzņēmumu, jo palielinās viņu atbildība.[2]

Rezerves[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rezerves veido, lai justos drošāk, un izmanto, lai segtu zaudējumus, bet to var izdarīt, tikai pamatojoties uz dalībnieku un akcionāru lēmumu. Ir dažādas rezerves: rezerves pašu akcijām vai daļām, sabiedrības statūtos noteiktās rezerves, pārējās rezerves. Agrāk akciju sabiedrībām un SIA ar likumu bija noteikti obligāti atskaitījumi rezerves fondā, taču šobrīd rezerves uzņēmums var veidot un var arī neveidot! [2]

Amortizācijas atskaitījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Katru gadu ražošanas procesā nolietojas ēkas, iekārtas, mašīnas, darbagaldi. Pakāpeniski tie zaudē savu vērtību, tāpēc katru gadu šā "nodiluma" daļa tiek atgūta ar amortizācijas līdzekļiem. To panāk, preces cenā ierēķinot arī amortizācijas (nolietojuma) atskaitījumus. Tikmēr, kamēr pamatlīdzekļi darbojas, amortizācijas līdzekļus var izmantot kā iekšējo finanšu avotu.[2]

Nolietojumu aprēķina tikai tādiem pamatlīdzekļiem, kuru lietošanas laiks ir ierobežots. Zemei nolietojumu neaprēķina.[2]

Nolietojumu aprēķina, pamatlīdzekļa amortizējamo vērtību dalot ar derīgās lietošanas gadiem.[2]

Ārējais finansējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai saņemtu ārējo finansējumu, uzņēmumam nepieciešams spēt pamatot, kāpēc un kā šis finansējums tiks izmantots un kādu peļņu tas radīs vai aizņēmuma gadījumā – kā to spēs atmaksāt. Parasti to atspoguļo biznesa plānā. Ārējo finansējumu var iegūt, aizņemoties no ģimenes, radiniekiem, draugiem, bankā, atrodot privātu investoru vai investīciju fondu, piesakoties valsts vai citu organizāciju programmām un grantiem (mērķfinansējumam no valsts budžeta), kā arī aizņemoties finanšu tirgos. Mūsdienās arvien vairāk attīstās finanšu tehnoloģiju uzņēmumi, kuri atrod jaunus veidus, kā klienti var piesaistīt finansējumu, piemēram, kopfinansējuma jeb pūļa finansējuma platformas.[1]

Banku aizdevumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no plaši izmantotiem finansējuma avotiem ir banku piedāvātie aizdevumi (kredīti). Kredīts ir naudas aizdevums uz konkrētu laiku par konkrētiem procentiem. Procenti ir samaksa kredīta devējam par to, ka tas aizdod savu kapitālu un uzņemas risku, ka kredīts netiks atmaksāts. Banka izvērtē uzņēmuma plānu un gadījumos, kad uzņēmums nespēj pamatot līdzekļu efektīvu izlietošanu, aizdevumu neizsniedz. Tomēr bankas aizdevums vairāk piemērots tad, kad uzņēmums jau ir samērā stabils (vairāku gadu darbības pieredze, iegūti klienti). Bankas arī parasti prasa ķīlu jeb īpašumu, kuru banka iegūs, ja uzņēmums aizdevumu neatmaksās.[1]

Kredīti iedalās:

  • Īstermiņa kredīti – nepieciešamību nosaka uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu aprites īpatnības, piemēram, zemniekam var rasties vajadzība marta mēnesī aizņemties naudu, lai iegādātos sējas graudus. Bet rudenī, t.i., pēc dažiem mēnešiem, kad raža ir pārdota, zemnieks būs spējīgs šo kredītu atmaksāt. Īstermiņa kredīts parasti tiek piešķirts uz laiku līdz vienam gadam.
  • Ilgtermiņa kredīti – nepieciešamību nosaka pamatkapitāla aprites īpatnības, piemēram, lai uzņēmums gūtu ienākumus ēku un iekārtu izmantošanā, kas pārsniegtu saņemtā kredīta summu, paiet daudz vairāk laika. Tāpēc ilgtermiņa kredītu parasti izsniedz uz ilgāku laiku, piemēram, ar samaksas termiņu līdz 10, 20 gadiem un pat ilgāk.[2]

Privātie aizdevēji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jauniem un maziem uzņēmumiem parasti ir grūti aizņemties no bankām, jo bankas nelabprāt finansē uzņēmējdarbību sākuma stadijā, nevēlas uzņemties pārmērīgu risku, prasa stabilus ienākumus un ķīlu. Šajā stadijā, ja uzņēmējam nav savu uzkrājumu, biznesa idejas īstenošanai atbalsts un aizņēmuma iespējas var būt vai nu no ģimenes, radinieku un draugu loka, vai arī atrodot kādu privātu aizdevēju, kas uzņēmējam un viņa biznesa idejai uzticas, ir gatavs riskēt un aizdot naudu.[1]

Finanšu tirgi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad uzņēmums ir liels un nepieciešams piesaistīt ļoti lielus līdzekļus, iespējams finansējumu piesaistīt no finanšu tirgiem.[1]

Finanšu instrumentu tirgus ir valstiski regulēts mehānisms, kura ietvaros notiek tirdzniecība ar dažādiem finanšu instrumentiem - akcijām, obligācijām, krājobligācijām, vekseļiem, ieguldījumu apliecībām, valūtu un atvasinātajiem finanšu instrumentiem regulētā vidē. Finanšu instrumentu tirgū ietilpst arī noguldījumi, kredīti, apdrošināšanas līgumi, pensiju fondu apliecības un citi finanšu un kapitāla tirgus piedāvāti pakalpojumi.[3]

Kārtību, kādā notiek tirdzniecība ar finanšu tirgus instrumentiem nosaka Finanšu instrumentu tirgus likums, kā arī citi normatīvie akti, t.sk. FKTK noteikumi, Biržas noteikumi u.c.[3]

Privātie investori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jauniem un maziem uzņēmumiem, kuriem ir tikai biznesa ideja, taču vēl nav ne produkta, ne klientu, vai arī uzņēmējdarbības vēlākā stadijā jauna produkta radīšanai iespējams meklēt un pārliecināt par savas idejas pelnītspēju investorus, kuri ir gatavi uzņemties lielu risku un to finansēt. Šādus investorus varēs piesaistīt galvenokārt inovatīvu produktu ar straujas izaugsmes potenciālu attīstīšanai, turklāt apmaiņā pret investēto naudu viņu prasība bieži ir kļūt par uzņēmuma līdzīpašniekiem. Investori ieguldīs naudu tikai pēc rūpīgas uzņēmuma un produkta analīzes un tikai tad, ja saskatīs ieguldītās naudas lielu atdevi, t.i., redzēs lielas peļņas iespējas.[1]

Tie var būt privātie investori (t.s. biznesa eņģeļi) vai sēklas kapitāla fondi, akcelerācijas fondi, riska kapitāla fondi.[1]

Būtiskākā atšķirība no aizdevuma, t. sk. no bankas aizdevuma– šis finansējums nav jāatdod, ja bizness cietīs neveiksmi.[1]

Valsts atbalsta programmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī valsts ar tās institūciju starpniecību organizē valsts atbalsta programmas uzņēmējiem – grantus, garantijas banku kredītiem u.tml.[1]

Finansējuma avota izvēle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms uzņēmējs pieņem lēmumu par uzņēmējdarbības finansējuma veidu, viņam jāveic izpēte, jāizvērtē katra finansējuma veida atbilstība uzņēmuma vajadzībām un jāaprēķina, vai tas būs izdevīgi un cik efektīvi uzņēmums spēs šos līdzekļus izmantot.[1]

Ārējā finansējuma avotu salīdzinājums[1]
Finansējuma veids Priekšrocības Trūkumi
Bankas aizdevums Samērā vienkāršs un lēts finansējuma veids. Bankas parasti prasa ķīlu vai garantiju.
Valsts atbalsta programmas Priekšrocības atkarīgas no atbalsta veida, tās var būt dažādas garantijas, granti u.c. Valsts sniedz atbalstu tikai specifiskiem mērķiem, piemēram, jaunu uzņēmumu attīstībai, zaļās enerģijas projektiem u.c.
Privātie investori Gatavi piešķirt finansējumu augstāka riska projektiem un uzņēmumiem nekā, piemēram, bankas. Parasti jāatdod ievērojama daļa uzņēmuma īpašumtiesību.
Finanšu tirgi Potenciāli var iegūt liela apjoma un samērā lētu finansējumu. Atkarībā no instrumenta trūkumi var atšķirties. Parasti izmanto tikai lieli uzņēmumi, jo process ir sarežģīts, lēns un maziem uzņēmumiem – pārāk dārgs.
Citi nebanku finansējuma veidi Gatavi piesaistīt vai piešķirt finansējumu augsta riska projektiem un uzņēmumiem. Parasti vienkāršs pieteikšanās process. Samērā dārgs finansējums.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]