Kredīts

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Kredīts ir naudas summa (vai aktīvus), ko aizdevējs aizdod kredīta ņēmējam.[1] Par parādu sauc summu, kas kredīta ņēmējam ir jāatdod.[2] Aizdevējus sauc arī par kreditoriem (latīņu: crēdere - "uzticēties") un kredīta ņēmējus sauc arī par debitoriem (latīņu: dēbēre - "būt obliģētam" (šajā gadījumā, "atdot parādu")).

Kopš 2008. gada krīzes ir pieaugusi sabiedrības un mediju interese par t.s. fractional reserve banking praksi, kad bankām ir jāgarantē tikai daļa no naudas, ko tās aizdod (piemēram, ASV tie ir 10%). Daži komentētāji to sauc par neeksistējošas naudas aizdošanu vai naudas radīšanu "no zila gaisa".[3][4][5] Citi lietpratēji apspriež finanšu nozares nestabilitāti.

Kredītattiecības ekonomikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienu tirgus ekonomika nav iedomājama bez plašām kredītattiecībām. Pateicoties tām, pirmkārt, rodas labvēlīgas iespējas kapitāla pārplūdei no mazāk ienesīgām ekonomikas nozarēm uz ienesīgākām; otrkārt, tās paātrina preču realizāciju; treškārt, samazina ar naudas apgrozību saistītās izmaksas; ceturtkārt, sekmē kapitāla uzkrāšanu.

Tā kā kredīta attiecības nozīmē naudas aizdošanu, tad šajās attiecībās stājas vienmēr divas puses: aizdevējs jeb kreditors un aizņēmējs jeb debitors. Lai varētu aizdot naudu, ir jābūt uz laiku brīviem naudas līdzekļiem, kas nav iesaistīti ne ražošanā, ne arī preču apgrozībā. Brīvie naudas līdzekļi, kas koncentrējas bankās, veido kredīta resursus, kurus bankas aizdod citām fiziskām vai juridiskām personām par atlīdzību aizdevumu procenta formā, t.i., it kā pārdod pašu naudu. Rodas īpašs tirdzniecības veids — tirdzniecība ar naudu. Brīvo naudas līdzekļu akumulāciju veic bankas, jo katram uzņēmumam un organizācijai noteiktā bankā ir savs norēķinu konts, kurā ieplūst visi naudas ieņēmumi un no kura tiek veikti attiecīgi maksājumi. Banka piesaista arī iedzīvotāju brīvos naudas līdzekļus. Pagaidu vajadzību pēc papildu naudas līdzekļiem izjūt gan fiziskas, gan juridiskas personas. Fiziskās personas parasti izmanto kredītu, lai samaksātu par ilglietošanas preču iegādi, piemēram, ledusskapi, automašīnu, dzīvojamo māju, mēbelēm, kā arī par izglītību, ceļojumu u. tml. Savukārt juridiskām personām vajadzību pēc kredīta izsauc nepieciešamība uzsākt uzņēmējdarbību vai uzņēmuma iegāde, nepieciešamība nodrošināt ražīgā kapitāla nepārtrauktu apriti. Piemēram, līdz attiecīgu naudas summu uzkrāšanai uzņēmumam var rasties nepieciešamība iegādāties jaunu tehniku, uzlabot ražošanas tehnoloģiju tādējādi palielināt savus apgrozāmos līdzekļus. Taču bieži nepietiek naudas līdzekļu darba algas izmaksām, ja nauda vēl nav ienākusi norēķinu kontā no realizētās produkcijas. Kredīts dod iespēju laicīgi un pilnīgi apmierināt vajadzības pēc naudas līdzekļiem dažādos laika posmos, kā arī efektīvi izmantot naudas resursus tautsaimniecībā. Bankas aizdod naudu fiziskām un juridiskām personām uz noteiktu laiku; tāpēc visi aizdevumi tiek klasificēti pēc to aizdošanas vai atmaksāšanas ilguma. Banku piešķirtais kredīts dalās:

  • Īstermiņa kredīta nepieciešamību nosaka uzņēmuma apgrozāmo līdzekļu aprites īpatnības, piemēram, zemniekam var rasties vajadzība marta mēnesī aizņemties naudu, lai iegādātos sējas graudus. Bet rudenī, t.i., pēc dažiem mēnešiem, kad raža ir pārdota, zemnieks būs spējīgs šo kredītu atmaksāt. Īstermiņa kredīts parasti tiek piešķirts uz laiku līdz vienam gadam.
  • Turpretī ilgtermiņa kredīta nepieciešamību nosaka pamatkapitāla aprites īpatnības, piemēram, lai uzņēmums gūtu ienākumus ēku un iekārtu izmantošanā, kas pārsniegtu saņemtā kredīta summu, paiet daudz vairāk laika. Tāpēc ilgtermiņa kredītu parasti izsniedz uz ilgāku laiku, piemēram, ar samaksas termiņu līdz 10, 20 gadiem un pat ilgāk.

Lai izsniegtu kredītu, bankām ir jāievēro šādi priekšnoteikumi.

  1. Tā kā bankas darbība ir vērsta uz to, lai gūtu peļņu, tad izsniegtiem aizdevumiem jānodrošina tai noteikta rentabilitāte. To iespējams panākt, pareizi nosakot aizdevumu procenta likmi. Tai jābūt augstākai nekā bankas procentu maksājumiem par noguldījumiem un citiem ar šī kredīta apkalpošanu saistītiem izdevumiem.
  2. Bankai jābūt pārliecinātai, ka kredīta saņēmējs būs spējīgs to atmaksāt pilnīgi un noteiktos termiņos. Savukārt tas paredz, ka aizdevuma ņēmēja rīcībā jābūt nodrošinājumam (ķīlai), kuru nepieciešamības gadījumā varētu viegli realizēt, t.i., vajadzīga pietiekama likviditāte. Jebkuram nodrošinājumam, piemēram, nekustamajam īpašumam, transportam jābūt novērtētam.

Ļoti svarīgs kredīta atdošanas garants ir likumdošana, lai kredīta neatdošanas gadījumā likumīgā ceļā var piespiest debitoru nomaksāt parādus vai realizēt nodrošinājumu. Par aizņemtiem līdzekļiem debitors maksā bankai aizdevumu procentu. Tā saturs būtībā ir peļņas daļa (augļi), ko saņem banka par peļņas iegūšanā iesaistītjiem aizdevuma līdzekļiem. Aizdevumu procents ir īpašas preces — naudas — cena jeb maksa par aizņemto līdzekļu izmantošanu. Aizdevumu procenta lielumu nosaka procentu norma (likme). To aprēķina, aizdevuma gada ienākuma summu dalot ar visu aizdoto kapitāla summu un izsakot procentos. Piemēram, šā gada laikā ir aizdoti 1000 lati, par ko ir saņemta maksa aizdevu procenta formā 100 lati, tad aizdevuma procenta norma ir: 100/1000*100=10% Izšķir nominālo un reālo aizdevuma procenta normu. Kreditors, aizdodot naudu, ņem vērā reālo procenta likmi un sagaidāmo inflācijas tempu.

Tā kā bankas aizdod naudu, lai gūtu peļņu, tad tās arī katrā atsevišķā kredīta izsniegšanas gadījumā lemj par aizdevuma procenta likmi. Banka var pieprasīt augstāku procenta likmi par aizdevumiem, kas saistīti ar riskantiem pasākumiem, piemēram, uzņēmējdarbības uzsākšanai, lai kompensētu bankas risku tādā gadījumā, kad aizdevums netiek atmaksāts. Tajā pašā laikā ar labu raksturojumu fiziskai vai juridiskai personai bankas var piedāvāt kredītu ar zemāku procenta likmi. Abos gadījumos darbojas tirgus faktori, kas galu galā arī izšķir aizdevumu procenta likmes lielumu.

Vēsturiski pirmā kredīta forma bija augļotāju kredīts. Tā aizdevēji bija tirgoņi, baznīcas, klosteri, bet aizņēmēji — sīkražotāji, vergturi, feodāļi, kas aizdevumu izmantoja tikai kā maksāšanas līdzekli.

Mūsdienās pastāv šādas kredīta pamatformas: komerciālais kredīts, baņķieru kredīts, patēriņa kredīts, valsts kredīts, hipotekārais kredīts, starptautiskais kredīts, līzings.

Komerciālais kredīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

To piešķir funkcionējošie uzņēmēji cits citam preču kapitāla formās. Preces tiek pārdotas uz kredīta vairumtirdzniecības organizācijām, bet pēdējās tās pārdod mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Komerciālā kredīta līdzeklis ir vekselis — īpaša parādzīme ar noteiktu maksāšanas termiņu. Uzņēmums — piegādātājs, nosūtījis produkciju pircējam, saņem no viņa vekseli par to, ka tas apņemas paredzēto naudas summu samaksāt noteiktā laikā. Tā kā piegādātājam pašam rodas vajadzība segt ražošanas turpināšanas izmaksas, tas iesniedz vekseli bankā un saņem pret to bankas kredītu. Notiek tā dēvētais vekseļu diskonts. Līdz ar to komerciālais kredīts rada vekseļu apgrozību, ko raksturo specifiski noteikumi. No komerciālā kredīta ir atvasināts faktorings un akreditīvs. Pirmais nozīmē, ka notiek iesniegto dokumentu tūlītēja samaksa par nosūtītām precēm, otrs — iepriekšējā samaksa pirms preču nosūtīšanas.

Bankas kredīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bankas kredītu (Overdrafts) izsniedz bankas un citas kredītiestādes fiziskām un juridiskām personām naudas aizdevumu formā tajā gadījumā, ja klienta norēķinu kontā izdarīto maksājumu summa noteiktā laika periodā pārsniedz iemaksu summas šajā kontā. Trūkstošo naudas summu bankas samaksā, izsniedzot kredītu. Taču tā nevar būt lielāka naudas summas, par kuru banka un klients ir iepriekš vienojušies. Bankas parasti par šāda veida kredītu daudz augstāku aizdevu procenta likmi.

Patēriņa kredīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Patēriņa kredīts tiek piešķirts iedzīvotājiem, pārdodot personiskā patēriņa priekšmetus uz nomaksu. Par patēriņa kredītu tiek iekasēts aizdevumu procents. Visbiežāk patēriņa kredītu iedzīvotāji izmanto māju celtniecībai, dzīvokļu pirkšanai, mašīnu un citu ilgi lietojamo priekšmetu iegādei. Sakarā ar kredītkaršu ieviešanu patēriņa kredīts tiek izmantots ļoti plaši.

Valsts kredīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts kredītu raksturo tas, ka valsts izlaiž aizņēmumu obligācijas. Tās brīvi pērk un pārdod iedzīvotāji. Tādējādi valsts ir debitors — naudas aizņēmējs, parādnieks iedzīvotājiem. Valsts iekšējie aizņēmumi kalpo Valsts budžeta līdzekļu papildināšanai, arī budžeta deficīta segšanai. Tas ir valsts iekšējais kredīts jeb valsts iekšējais parāds. Toties valsts garantijas ārējiem aizņēmumiem veido valsts ārējo parādu. Hipotekārais kredīts ir ilgtermiņa aizdevums pret ķīlu, kas pašlaik Latvijā ir ļoti izplatīts privātpersonu vidū. Latvijā šim nolūkam tika nodibināta Latvijas Hipotēku un zemes banka. Tā izsniedz aizdevumus, pamatojoties uz nekustāmā īpašuma ieķīlājumu gan fiziskām, gan juridiskām personām. Bankā var ieķīlāt nekustamo īpašumu, kas atrodas Latvijā. Hipotekārais aizdevums nedrīkst pārsniegt 80% no tā nodrošināšanai ieķīlātā nekustamā īpašuma tirgus vērtības, kuru nosaka licencēti nekustāmā īpašuma vērtētāji. Turklāt, ja nekustāmā īpašuma kā aizņēmuma ķīlas vērtība samazinās no aizņēmēja neatkarīgu apstākļu dēļ, bankai ir tiesības pieprasīt pirms termiņa atmaksāt to aizdevuma daļu, kurai nav nodrošinājuma.

Hipotekārais kredīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hipotekāro kredītu izsniedz šādiem mērķiem: zemes auglības uzlabošanai, nekustāmā īpašuma mantošanas un pirkšanas maksājumu kārtošanai, ēku būvēšanai, modernizācijai, zemes meliorācijai, ilggadīgiem stādījumiem un citām vajadzībām. Latvijas Hipotēku un zemes bankai kā vienīgajai valstī ir tiesības izlaist dažādu sēriju ķīlu zīmes ar nosacījumu, ka apgrozībā esošajām ķīlu zīmēm pēc to nominālvērtības un to procentu maksājumiem vienmēr jābūt segtām ar vismaz tādas pašas vērtības hipotekāro aizdevumu un procentu maksājumiem. Kā segumu var izmantot arī Latvijas valsts garantiju. Banka hipotekāros aizdevumus var izsniegt ne tikai naudā, bet arī ķīlu zīmēs atbilstoši nominālvērtībai, kuras to aizņēmējs arī pats realizē. Tā kā ķīlu zīmes ir vērtspapīru paveids, tad tās var būt biržas darījumu objekts.

Līzings[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās arvien plašāk sāk izmantot tādu kredīta formu kā līzings. Bankas vai līzinga kompānijas iegādājas darba līdzekļus (iekārtas, darbagaldus, mašīnas u. tml.) un tos iznomā, nosakot noteiktu procenta likmi. Pastāv dažādi līzinga veidi. Visbiežāk ir sastopams operatīvais (nomas) līzings, kad tiek iznomātas iekārtas dažādu vienreizēju darbu izpildei. Pēc darbu izpildīšanas, bet ne vēlāk kā pēc gada, iekārtas lietotājs to atdod bankai. Savukārt banka atkal šo iekārtu iznomā nākamajam lietotājam, atbilstoši līzinga noteikumiem. Otrs līzinga veids ir finansiālais līzings. Tas ir līdzīgs nomai ar izpirkšanas tiesībām. Banka vai līzinga kompānija nopirktos darba līdzekļus nodod lietošanā uzņēmumiem uz vairākiem gadiem ar tiesībām tos iegādāties savā īpašumā, samaksājot darba līdzekļu vērtību. Galvenā atšķirība starp līzingu un nomu ir tā, ka, nomājot kādu darba līdzekli ar izpirkšanas tiesībām, uzņēmums uzreiz kļūst par tā īpašnieku, kad izdara pirmo iemaksu. Turpretī līzinga darījumā uzņēmums kļūst par īpašnieku tikai tad, kad līdzekļu vērtība ir pilnīgi samaksāta. Finansu līzinga izmantošanai ir ļoti svarīga nozīme apstākļos, kad uzņēmumiem jāiegādājas dārgas ražošanas iekārtas, bet šim mērķim nepietiek naudas līdzekļu. Latvijā līzinga operācijas uzsāka Baltijas Tranzītu banka (BTB), bet patlaban tās ir izvērsušās plašumā arī citās bankās. Bankas pērk uzņēmumiem nepieciešamo iekārtu un nodod to lietošanā. Uzņēmumiem aizdotā iekārta ir bankas īpašums līdz brīdim, kamēr uzņēmumi samaksā tās pilnu vērtību un samaksu par bankas sniegto pakalpojumu. Klients pirms līzinga saņemšanas iemaksā bankā vai līzinga kompānijā pirmo iemaksu, kas var būt no 5 — 30 % no nodrošinājuma summas. Līzings atšķirībā no naudas kredīta ir mazāk riskants. Naudas aizdevuma izsniegšanai ir nepieciešams nodrošinājums, garantijas, kuru vērtība pārsniedz saņemtās naudas summu. Turpretī līzinga nozīmē, ka tiek aizdots kāds darba līdzeklis, kas ir bankas vai līzinga kompānijas īpašums: tātad tas vienlaikus arī ir kredīta nodrošinājums. Ja kādu apstākļu dēļ uzņēmums nevarēs atdot bankai aizdevumu, bankas īpašumā paliek līzinga manta. Tādējādi līzings ir ļoti izdevīgs, jo, tas dod iespēju ātrāk atjaunot ražošanas iekārtas. Gala rezultātā tiek nodrošināta ekonomikas augšupeja.

Studiju kredīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bankas arī piedāvā studentu kredītus mācību maksas segšanai.

Ātrais kredīts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ātrais, jeb īstermiņa aizdevums ir kredīta veids, kurā nebanku kredītiestādes piedāvā fiziskām un juridiskām personām aizņemties naudu bez ķīlas uz īsu termiņu, kas parasti nav ilgāks par 30 dienām. Šos īstermiņa aizdevumus kreditori izsniedz bez ķīlas, jo debitoram tiek piemērota lielas procentu summas (līdz 200% gadā), kā arī lielas soda un nokavējuma procentu summas, kuras spējīgas nosegt neatmaksāto kredītu izdevumu zaudējumus.

Šāda veida aizdevumi Latvijas tirgū parādījās ap 2007 gadu un kopš tā laika ir bijusi viena no straujāk augošākajām industrijām, kas izpelnījusies lielu kritiku, jo naudu no šādām iestādēm ir aizņemties viegli un šie uzņēmumi nereti izsniedz aizdevumus arī jauniešiem, vai personām bez patstāvīgas darba vietas.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"Naudas līdzekļu, preču, pakalpojumu sniegšana uz parāda, uz nomaksu; šādā veidā sniegti naudas līdzekļi, preces, pakalpojumi.", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=Kredīts
  2. 2,0 2,1 Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.,"Naudas summa vai citas vērtības, kas uz saistību pamata jāatdod aizdevējam vai jāsaņem aizdevējam; attiecīgais darījums.", http://www.tezaurs.lv/sv/?w=parāds
  3. 3,0 3,1 Now Bernanke Wants To Eliminate Reserve Requirements Completely. Business Insider (March 17, 2010). Atjaunināts: 2011-11-14. "Ron Paul understands that creating money out of thin air is only going to create massive problems."
  4. 4,0 4,1 Murray N. Rothbard. Fractional Reserve Banking. LewRockwell.com. Atjaunināts: 2011-11-14. "Banks make money by literally creating money out of thin air, nowadays exclusively deposits rather than bank notes. This sort of swindling or counterfeiting is dignified by the term "fractional-reserve banking," which means that bank deposits are backed by only a small fraction of the cash they promise to have at hand and redeem. (Right now, in the United States, this minimum fraction is fixed by the Federal Reserve System at 10 percent.)"
  5. 5,0 5,1 The Fractional-Reserve Banking Question. Ludvig von Mises Institute (June 14, 2010). Atjaunināts: 2011-11-14. "Of course, weirdness is not proof of dubiousness, let alone fraud, but bankers who engage in fractional-reserve banking really do "create money out of thin air" in a sense that I think many commentators don't fully appreciate."