Uzmanība

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Uzmanība ir īpašs apziņas stāvoklis, kas novirza un koncentrē cilvēka izzināšanas procesus uz pētāmajiem objektiem un parādībām realitātes pilnīgākai un precīzākai atspoguļošanai. Kaut gan uzmanība nav patstāvīgs izzināšanas process un kā atsevišķa psihiskā parādība neeksistē, tai ir būtiska loma kognitīvo procesu norisē, jo uzmanība ir saistīta ar visiem sensoriem un intelektuālajiem procesiem, īpaši tas ir attiecināms uz uztveri un sajūtām (Сорокун 2005).

Uzmanība raksturo cilvēka psihiskās darbības virzienu un koncentrēšanu, tā ietekmē visus pārējos psihiskos procesus un cilvēka darbību kopumā un, no cilvēka psihiskās organizācijas struktūras viedokļa, ir uzskatāma gan par psihisko procesu, gan par cilvēka apziņas stāvokli, gan par personības īpašību (Крылов и Маничев 2000). P. Nemovs (Немов 1997) šo uzmanības daudzpusīgo raksturojumu skaidro ar dažām cilvēka nervu sistēmas anatomiski fizioloģiskām īpatnībām. Dominances mehānismu kā uzmanības izpausmi var novērot visā cilvēka galvas smadzeņu garozas virsmā, neatkarīgi no tā, kuru analizatoru projekcijas zonas tur lokalizējas. Smadzeņu tilta retikulārā formācija, kuras funkcionēšana ir saistīta ar uzmanību, atrodas gandrīz visu izzināšanas procesu nervu impulsu ceļā. Arī tā saucamie uzmanības neironi jeb jaunumu noteikšanas šūnas, sastopami praktiski visā smadzeņu virsmā un pat dažās to iekšējās struktūrās. Šie fakti pierāda, ka uzmanība nav tikai atsevišķs process, bet arī īpašs stāvoklis, kas nosaka visu pārējo cilvēka psihes procesu darbību. Neirofizioloģiskajā līmenī ar uzmanības jēdzienu tiek apzīmēts process, kura laikā tiek aktivizēta noteikta smadzeņu garozas zona (kortikālais lauks) un vienlaicīgi kavēti uzbudinājumi blakus esošajās zonās. Respektīvi, uzmanības selektīvās īpašības ir saistītas ar noteiktu garozas lauku aktivizēšanu un pārējo lauku kavēšanu (Горячев и др. 2003).

Uzmanības procesa objektīvā izpausme ir novērojama dažādos cilvēka darbības līmeņos:

Psihofizioloģiskā līmenī – tādi indikatori kā galvas smadzeņu elektriskā aktivitāte, sirdsdarbības un elpošanas ritma izmaiņas, acs mikrokustības u.c.;

Muskuļu motorajā līmenī– ķermeņa un ekstremitāšu makrokustības, maņu orgānu iestādīšanas kustības uz uzmanības objektu (piemēram, acs ābola kustības);

Uzvedības līmenī – pozas, mīmika, žesti, galvas kustības u.c. (Комарова 2002)

Par uzmanības izraisītājiem var kalpot kā iekšējie (vēlmes, vajadzības, jūtas, nodomi), tā arī ārējie faktori (objektu īpašības, struktūras īpatnības utt.) (Сорокун 2005). Uzmanība tiek pievērsta tikai tiem objektiem, kuri cilvēkam dotajā brīdī ir nozīmīgi, šādi diferencējot apziņu uzmanības (skaidras apziņas) zonā un neskaidras apziņas zonā. Šādā veidā uzmanība nodrošina citu psiholoģisko procesu optimālo darbību. Tās funkcijās ietilpst selektivitāte (atlasa apstrādei nepieciešamo informāciju, kavējot informācijas apstrādi, kura dotajā brīdī nav būtiska), plānošana (piedalās cilvēka turpmākās darbības programmas izstrādē) un kontrolēšana (darbības izvērtēšana atbilstoši darbības mērķiem). Uzmanība ietekmē cilvēka darbības kvalitāti un produktivitāti, jaunu zināšanu ieguvi, piesardzības esamību utt. (Комарова 2002)

Uzmanība izpaužas gan apziņas sensorajos, gan intelektuālajos procesos, kā arī cilvēka praktiskajā darbībā. Tādēļ uzmanību iedala sensorajā, motorajā un intelektuālajā uzmanībā. Sensorā uzmanība rodas, objektiem iedarbojoties uz cilvēka maņām, un nodrošina objektu un to īpašību skaidru uztveršanu. Motorā uzmanība ļauj veikt kustības un darbības , kas palīdz precīzi apzināties savas darbības un to ietekmi uz objektu. Intelektuālā uzmanība palielina tādu psihisko procesu efektivitāti kā atmiņa, iztēle un domāšana. Atkarībā no tā, vai uzmanību kontrolē cilvēka griba vai nē, uzmanību iedala neapzinātajā un apzinātajā uzmanībā. Neapzinātā uzmanība rodas neatkarīgi no cilvēka gribas, to izraisa cilvēkam būtiski objekti un ārējās pasaules parādības un to īpašības, bieži tā ir saistīta ar kāda jaunuma parādīšanos (jaunu objektu vai parādību rašanās vai to jaunu īpašību atklāšana). Spēcīgi kairinātāji (spilgta gaisma, skaļš troksnis utt.) arī izraisa neapzinātu uzmanību (Сорокун 2005). Apzinātā uzmanība pieder pie augstākām psihiskām funkcijām un ir raksturīga tikai cilvēkam. To izraisošie faktori ir nevis objektu vai vides patvaļīgās izmaiņas, bet gan cilvēka darbības mērķi. Apzinātā uzmanība realizē šī mērķa sasniegšanas stratēģijas izstrādi un izpildes kontroli, bet uzmanības koncentrēšana uz šī mērķa ir cilvēka gribas darbības rezultāts. Apzinātās uzmanības fizioloģiskie mehānismi ir saistīti ar salīdzinoši jaunu, specifiski cilvēkam raksturīgu smadzeņu daļu darbību – lielo pusložu garozas pieres daļu, kuras programmē un koriģē cilvēka darbību un uzvedību. Zīmīgi ir tas, ka dominējošais kairinātājs apzinātās uzmanības gadījumā nāk nevis no pirmās signālsistēmas, bet gan no otrās signālsistēmas (Комарова 2002).

P. Nemovs raksta, ka cilvēka uzmanībai piemīt pieci galvenie raksturlielumi: noturība, koncentrēšanās, pārslēgšanās, sadalījums un apjoms. Uzmanības noturība raksturo spēju ilgstoši saglabāt uzmanību uz konkrētā objekta, nenovēršoties no tā un nesamazinot uzmanības daudzumu. Šis rādītājs ir atkarīgs no individuālām fizioloģiskām īpatnībām, konkrētā momenta psihiskā un fiziskā stāvokļa, motivācijas, ārējiem traucēkļiem utt. Noturība ir tieši atkarīga arī no intereses pret objektu – jo mazāka ir interese, jo grūtāk ir noturēt uzmanību. Savukārt uzmanības koncentrēšana rāda, cik stipri cilvēka uzmanība ir piesaistīta konkrētajam objektam. Jo lielāka ir koncentrēšanās, jo vairāk tiek ignorēti visi pārējie objekti. Uzmanības pārslēgšanās raksturo spēju pārslēgt uzmanību no viena objekta uz otru, no vienas darbības – uz citu. Tā ietver sevī divus procesus: uzmanības novēršanu no pirmā objekta un uzmanības koncentrēšanu uz otrā objekta. Šī pārslēgšanās var notikt gan apzināti, gan neapzināti. Visi trīs iepriekšminētie uzmanības raksturlielumi ir lielā mērā atkarīgi no cilvēka nervu sistēmas īpašībām, tādām kā līdzsvarotība, uzbudināmība un kavēšana. Vēl viens uzmanības raksturlielums ir uzmanības sadalījums. Tas raksturo spēju dekoncentrēt uzmanību un sadalīt to uz dažādiem objektiem, veicot vairākas darbības paralēli. Reāli šīs darbības paralēli gan nenotiek – cilvēks vienkārši spēj pārslēgties no vienas nodarbes uz otru, tad atgriezties pie pirmās un turpināt to, kamēr vēl nav sācies aizmiršanas process (Немов 1997). Uzmanības apjomu raksturo objektu daudzums, kuri var tikt skaidri uztverti salīdzinoši īsā laika periodā. Tas parāda informācijas apjomu, uz kuras spēj koncentrēties subjekta apziņa, lai darbotos ar šo informāciju. Uzmanības subjektīvo kritēriju eksperimentālos pētījumos ir noskaidrots, ka vidējo uzmanības apjomu sastāda seši elementi, tālākā elementu skaita palielināšanās izraisa to strukturēšanu. Šis ierobežotais uzmanības apjoms liek subjektam no liela daudzuma signālu konstanti izvēlēties tikai dažus, pārējos izmantojot kā fonu. Šo uzmanības īpatnību sauc par uzmanības selektivitāti (Крылов и Маничев 2000). P. Nemovs (Немов 1997) norāda, ka nereti uzmanības apjomu identificē ar īslaicīgo atmiņu, jo šie lielumi savstarpēji ir ļoti cieši saistīti.

Raksturojot uzmanības kvalitāti, ar eksperimentāliem pētījumiem var noteikt piecus galvenos uzmanības raksturlielumus. Uzmanības noturība tiek raksturota ar laiku, kādā subjekts var saglabāt psihiskās aktivitātes virzienu un koncentrēšanos kvalitāti nemainīgā līmenī. Cilvēka koncentrēšanās spēju nosaka pēc traucēkļu intensitātes, kuru iedarbībā uzmanība tiek noturēta. Par uzmanības pārslēgšanās raksturlielumu ir izvēlēts ātrums, kurā tiek realizēta uzmanības pāreja no vienas darbības uz otru, kas raksturo, cik viegli vari grūti noris šī pārslēgšanās. Uzmanības sadalījuma raksturošanai izmanto laika rādītājus, kas iegūti salīdzinot laiku, kurā darbība tiek veikta viena pati ar laiku, kurā šī darbība tiek veikta līdzās citām. Uzmanības apjomu kvantitatīvi raksturo ar ātrumu, kādā subjekts no daudziem stimuliem izvēlās vienu, bet kvalitatīvi – ar precizitāti, ar kādu šie stimuli tika atlasīti. Uzmanības efektivitātes rādītājs ir komplekss, kas tiek veidots no kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem (Крылов и Маничев 2000).

Uzmanības īpatnības ir atkarīga no katra cilvēka individuālām īpatnībām, tai skaitā arī no vecuma. Jaunākā skolas vecuma bērnu atmiņa un uzmanība ir nepatvaļīga, tādēļ bērnam stundā ir grūti koncentrēties uz noteiktu mācību uzdevumu. Šie bērni uzmanību viegli novērš un pārslēdzas, nespējot ilgstoši koncentrēties. Spēja sadalīt uzmanību jaunāko klašu skolniekiem attīstīta pavisam vāji un uzlabojas ar katru nākamo mācību gadu (Āboliņa u.c. 1981). Sākumskolas klašu vecuma bērniem no uzmanības kvalitātes ir atkarīgas bērna spējas apgūt jaunu informāciju un attiecīgi - arī viņa sekmes. Kaut gan kopējā ontoģenēzē uzmanības izmaiņas nav būtiskas un tā pamata raksturlielumi paliek nemainīgi, tomēr, sistemātisku un ilgstošu treniņu rezultātā bērna uzmanības attīstību var uzlabot (Немов 2000).