Ģimenes politika

Ģimenes politika ir sociālās politikas sastāvdaļa, kas cieši saistīta ar demogrāfijas politiku. Ģimenes politikas galvenie uzdevumi saistās ar stipras un stabilas ģimenes veidošanu, apzinātas demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un nelabvēlīgo sociālo parādību mazināšanu. Ģimenes politika ir valsts institūciju speciāli iniciēti lēmumi un darbība attiecībā uz ģimeni. Gan ģimenes politika, gan demogrāfijas politika ir pasākumu kopums nolūkā sasniegt vēlamo stāvokli, apzināti mainot demogrāfiskos procesus, to virzību un struktūru. Ģimenes politikas mērķi, salīdzinājumā ar demogrāfijas politiku galvenokārt ir konkrētāki, šaurāki un galvenokārt attiecināmi uz ģimenisko vērtību un saišu stiprināšanu.

Katra valsts pati izvēlas, kādā veidā tā realizē ģimenes politiku attiecībā pret bērnu aprūpi, dzimstības veicināšanu un sieviešu nodarbinātību. Šo valstu izvēli ietekmē: 1) valstu politikas veidošanās vēsturiskais konteksts, tradīcijas; 2) valstu politisko līderu un partiju izvirzītie mēŗki, ko vēlas sasniegt ar ģimenes politikas realizāciju.

Saskaņā ar dāņu pētnieka G. Espinga-Andersena piedāvājumu tradicionāli ir uzsvērtas trīs sociālās drošības sistēmas: konservatīvā, liberālā un sociāldemokrātiskā. G. Espings-Andersens savā 1990. gada darbā „Kapitālisma labklājības trīs pasaules” valstu sistēmas ir grupējis, pamatojoties uz valsts un brīvā tirgus attiecībām, noslāņošanos (stratifikāciju), pilsoņu sociālajām tiesībām un dekomodifikāciju jeb veidu, kā valstu politikas sistēmas atbrīvo vai neatbrīvo savus pilsoņus no tirgus attiecību atkarības. Pētījumi pierāda, ka šī klasifikācija kļūst dalītāka, ja tiek salīdzināta, balstoties uz ģimenes politikas, bērnu aprūpes politikas un dzimumu līdztiesības politikas salīdzinājumu.

G. Espings-Andersens savā 1999. gada darbā „Pēcindustriālo ekonomiku sociālie pamati piekrīt feministu kritikai un ievieš divus jaunus kritērijus: ģimenizācija jeb familizācija un deģimenizācija jeb defamilizācija, pēc kuriem dalīt valstis un valstu ģimenes politikas. Familizācija ietver sistēmu, kurā valsts politika atbalsta pieņēmumu, ka ģimenei pašai ir jāspēj parūpēties par saviem ģimenes locekļiem. Familizāciju spēcīgi ietekmē Romas Katoļu Baznīcas principi un tieši subsidiaritātes princips, kas uzskata, ka ne valsts, ne pašvaldība nedrīkst ietekmēt ģimenes pašas autonomiju un atbildību. Savukārt defamilizācija notiek tad, kad ģimenes atbildība un nodrošinājums tiek atvieglots vai nu ar tirgus, vai labklājības valsts palīdzību. Izmērāmie kritēriji ir: valsts izdevumi, kas tiek tērēti ģimeņu atbalstam; bērnu, kas jaunāki par 3 gadiem, daudzums aprūpes iestādēs; veco ļaužu daudzums, kuri saņem mājas aprūpi. Turpmāk darbā tiks apskatīta sociālā un ģimenes politika saskaņā ar abiem (1990. g. un 1999. g.) G. Espinga-Andersena darbiem un tajos piedāvāto triju kategoriju dalījumu un familizācijas, defamilizācijas pakāpes noteikšanu.

Konservatīvā ģimenes politika

Saskaņā ar Espingu-Andersenu, konservatīvā sociālā politika ir visvecākā un tās saknes meklējamas pirmsindustriālajā laikā, feodālismā. Konservatīvisma ideoloģijas pamatā ir uzskats, ka tirgus attiecības ir morāli degradējošas, sociāli kropļojošas, norobežojošas. Indivīdi nav domāti tam, lai sacenstos vai konkurētu, bet uzticētu savas intereses atzītai autoritātei un vadošajām institūcijām. Konservatīvisms uzskata, ka tirgum nav nozīmes un algotam darbam ir tikai margināla nozīme cilvēka labklājībai.

Šim modelim raksturīga atsevišķu privilēģiju piešķiršana konkrētām profesiju jeb amatu grupām, piemēram, ierēdniecībai. Šis modelis balstās uz familizāciju, tradicionālu, feminisma izpratnē patriarhālu ģimenes formu saglabāšanu, kurā ģimene ir labklājības nodrošinātājs.

Patriarhālā jeb tradicionālā ģimene izveidojās modernisma sākuma periodā 19. gadsimta vidū un bija dominējošā forma līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem. Šajā laika periodā vīrietim sieva nebija partnere saimniekošanā, kas nodrošināja iztiku, kā tas bija pirmsindustriālajā sabiedrībā; sieva un ģimene veidoja vidi, kur vīrietis pavadīja laiku ārpus savas darba vietas. 19. gadsimta gaitā šis modelis ietekmēja turīgāko pilsētas vidusslāni, kā arī lomu dalījumu zemnieku saimniecībās.

Šis ģimenes un sociālā nodrošinājuma sistēmas modelis ir raksturīgs kontinentālajai Eiropai — vāciski un franciski runājošajām zemēm, arī dienvidvalstīm. Taču dienvidvalstis — Itālija, Spānija, Portugāle, Grieķija — tieši radikālās familizācijas pakāpes dēļ uzskatāmas par atsevišķu grupu.

Arī Latvijā šis konservatīvais modelis ir atstājis savas vēsturiskās pēdas trijos režīmos: visspilgtāk tas izpaudās K. Ulmaņa, A. Hitlera, J. Staļina varas laikā (katrā, protams, citādāk).Ģimenes politika mūsdienu Latvijā arī ir raksturojama kā samērā konservatīva.

K. Ulmaņa autoritārais režīms veidoja sievietes tēlu konservatīvā feminisma stilā, uzsverot, ka jāpalielina ģimenes prestižs, jāpierāda, ka tradicionālās lomas katram ir piemērotas, tikai tām jābūt vienlīdz augstu vērtētām. Režīms praktizēja vīriešu algu aizvietošanu ar ģimenes algām, tādējādi veicinot sieviešu noturēšanu mājās. Maksājot vidusšķiras vīriešiem ģimenes piemaksas, režīms centās panākt, lai sievietes nestrādātu algotu darbu, bet čakli rosītos mājsaimniecībās. Strādnieces arī vēlējās nestrādāt un saņemt šādas piemaksas, taču viņu vīri šādas piemaksas nesaņēma, vēlāk saņēma lauksaimniecībā strādājošie. Režīms īstenoja vairākas prasības, par kurām politiski aktīvās sievietes cīnījās parlamentārās demokrātijas laikā; piemēram, 1937. gadā sāka tiesāt un sodīt alimentu nemaksātājus. Salīdzinot ar citām valstīm, K. Ulmaņa režīmu sieviešu jautājumā varētu raksturot kā konservatīvu, tomēr ar liberālām šķautnēm. Tā varēja būt rēķināšanās ar realitāti, pragmatisks aprēķins, jo — ko varēja atļauties Vācija, nevarēja Latvija. Latvijai bija pirmā vieta strādājošo sieviešu ziņā (56%), turpretim Vācijā — 35%. Kā iemesls tam tiek minēts posta un kara sekas.

Hitlera režīms Otrā pasaules kara gados Latvijā savā propagandā sieviešu emancipāciju ierindoja „boļševiku nejēdzību kategorijā”. Sieviete — māte, ģimenes pavarda sargātāja — bija nozīmīga kategorija nacisma ideoloģijas sistēmā, jo tikai uz viņu gūlās atbildība par āriešu rases evolūciju un veselību.

Komunistiskais J. Staļina režīms ienesa jaunu pagriezienu ģimenes politikā, kas turpinājās arī pēckara Latvijā. Divdesmito gadu komunistiskās partijas politikas sekas bija augstais abortu skaits, mazas ģimenes, zema dzimstība, jo sievietes nevarēja izturēt pieaugošās prasības, atbalsta trūkumu. Valdošā vara nobijās par strādnieku šķiras izzušanu, darbaspēka trūkumu. Tādēļ bērnu dzemdēšana un audzināšana kļuva par sievietes atbildību valsts priekšā. J. Staļins sacīja: „Padomju sievietei ir tādas pašas tiesības kā vīrietim, taču tās neatbrīvo viņu no brīnišķīgajiem mātes pienākumiem.

21. gadsimtā konservatīvā ģimenes politika ar augstu familizācijas pakāpi visspilgtāk izpaužas kontinentālajā Eiropā, vāciski un franciski runājošajās zemēs, dienvidvalstīs. Mūsdienās vāciski runājošajās zemēs augsta familizācijas pakāpe izpaužas: 1) dāsnā ģimenes valsts pabalstā līdz bērna 16 gadu vecumam, bet bērnu kopšanas pabalsts līdz bērna 3 gadiem ir zems un nepietiekams dzīvošanai. Netiešā un tiešā veidā šī ģimenes politika atbalsta konservatīvo ģimenes modeli, kurā sieviete ir aprūpētāja, bet vīrietis — maizes pelnītājs jeb apgādnieks, lai gan formāli bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot arī vīrietis.

Dienvidvalstīs situācija ir līdzīga. Ģimenes atbalsta politikas mērķis ir veicināt bērnu aprūpi ģimenē, nevis darba un aprūpes savietojamību. Radikālā familizācijas pakāpe izpaužas šādi: 1) bērnu aprūpes iestādes bērniem līdz 3 gadiem nav pieejamas, arī vecumā no 3 līdz 6 gadiem bērnu aprūpes iestādes ir pieejamas tikai Itālijā, Portugālē (no 5 gadiem), taču šie pakalpojumi ir dārgi. Spānijā un Grieķijā bērni tiek aprūpēti ģimenēs līdz skolas vecumam, 2) bērnu kopšanas atvaļinājums tiek piešķirts, darba vieta saglabāta, bet atvaļinājums netiek apmaksāts. Ģimenes valsts pabalsti ir zemi. Portugāle ir vienīgā valsts, kura pieļauj, ka bērnu kopšanas atvaļinājumu var izmantot arī bērna vecvecāki. Ģimenes valsts politika jaunās ģimenes ar bērniem pakļauj riskam zaudēt darbu un nonākt nabadzībā. Rezultāts atspoguļojas zemajos dzimstības rādītājos.

Citāda situācija ir franciski runājošajās kontinentālās Eiropas konservatīvajās zemēs — Francijā un Beļģijā. Tajās izpaužas mērena defamilizācijas pakāpe. Abas valstis piedāvā ģimenes politiku, kas atbalsta mātes nodarbinātību. Abās valstīs ir attīstīts bērnudārzu tīkls, kuru finansē pašvaldības un valsts. Francijā bērnudārzu aprūpe ir pieejama no 2 gadiem, Beļģijā — no 2.5 gadiem. Taču Francijā piedāvā arī citas valsts finansētas aprūpes iespējas, piemēram, apmaksātu reģistrētu aukļu pakalpojumus, kas palīdz veikt aprūpi mājās. Arī Beļģija piedāvā līdzīgas iespējas, tikai daļēji privāti finansētas, daļēji valsts.

Liberālā ģimenes politika

Liberālās sociālās politikas sistēmā valsts atbalsts ir minimāls, tā iejaucas tikai absolūtā cilvēka krīzes situācijā. Liberālās sistēmas pamatpieņēmums ir tāds, ka tirgus ir visuvarens, pašregulējošs, iekļaujošs. Tas sniedz visiem, kas to vēlas, darba iespējas un ienākumus, saskaņā ar kuriem jebkurš var parūpēties par savu labklājību. Liberālismā indivīds, lai nodrošinātos pret negadījumiem, darba zaudējumu, veselības problēmām, vecumu, iegulda daļu savu līdzekļu privātajos apdrošināšanas fondos, kas arī ir daļa no tirgus. Nabadzība, nedrošība, bezpalīdzība nav sistēmas vaina, bet sekas indivīda neveiksmei vai tuvredzībai. Tādos gadījumos indivīds ir spiests vērsties tādās pirmskapitālisma institūcijās kā ģimene, baznīca, kopiena, labdarības organizācijas, kas darbojas atbilstoši brīvprātības principam. Šis modelis ir izplatīts anglosakšu zemēs — ASV un Lielbritānijā, Īrijā, kā arī Holandē. Šajā modelī centrālās valdības sociālā palīdzība tiek aprēķināta un sadalīta atbilstoši ienākumu deklarācijām. Neoliberālismam raksturīga paļaušanās uz tirgus ekonomiku un indivīdu, sociālie jautājumi risināmi uz indivīda un pašpalīdzības pamatiem. Savukārt neokonservatīvismam raksturīga atgriešanās pie tradicionālajām vērtībām — ģimenes, reliģijas, valsts, disciplīnas, sociālās stabilitātes.

Liberālajās valstīs arī ir mērena familizācijas pakāpe: 1) bērnu kopšanas atvaļinājums tiek piešķirts, bet nav apmaksāts. Sievietēm ir tiesības strādāt daļēji apmaksātu darbu; 2) bērnu aprūpes pakalpojumi liberālajās valstīs, tāpat kā konservatīvajās valstīs, tiek piedāvāti kā nepilna laika pakalpojumi ģimenes aprūpes papildināšanai, nevis aizstāšanai un tikai bērniem no 3 gadu vecuma. Lielbritānijā un Īrijā bērnu aprūpes institūcijas ir privātas organizācijas vai nevalstiskajam sektoram piederošas, gan dārgas, gan lētas, balstītas brīvprātīgajā darbā.

Sociāldemokrātiskā ģimenes politika

Sociāldemokrātiskajā sociālajā politikā indivīds atsakās no kontroles pār daļu savas algas, nodokļu veidā uzticot tos valstij, tādējādi samazinot savu atkarību no tirgus un no darba devēja un saņemot to atpakaļ kā konkrētus sociālos labumus nepieciešamības gadījumā. Šī sistēma nebija populāra līdz Pirmajam pasaules karam, jo tika uzskatīts, ka tā apmierina tikai strādniecības vajadzības, ar kurām liberālisms un konservatīvisms netika galā, bet nav nepieciešams vidusslānim. Pēc Pirmā pasaules kara sociālisti sociālajā politikā tiecās nodrošināt indivīdu ar pamatvajadzībām (pensiju, slimības pabalstu, veselības aprūpi, negadījumiem, bezdarbu), lai mazinātu nabadzību, nevis pilnībā apstādinātu tirgus ekonomiku. Vēlāk sociālā politika tika paplašināta ar vēl diviem mērķiem: 1) tiesības saņemt pakalpojumus, kas sniedzas pāri pamatvajadzību apmierināšanai, 2) sociālo labumu un ienākumu nodrošināšana atbilstoši vidējam dzīves līmenim valstī. Galvenais izaicinājums šajā sistēmā — panākt, lai sistēmas lietotāja dzīves līmenis nesamazinātos arī ilgākā laika posmā. Sociālistiskās sistēmas mērķis ir mazināt atkarību no tirgus ekonomikas, neaizstāt to ar atkarību no ģimenes, morāles, autoritātes, bet veidot individuālu atkarību no institūcijām, kas administrē algas daļu. Šī modeļa pamatā ir pieņēmums par visu pilsoņu līdzvērtīgām tiesībām, neatkarīgi no vajadzībām vai darba ieguldījuma. Tajā sociālais atbalsts tiek sniegts atkarībā no tā, vai un cik ilgi indivīds bijis konkrētās valsts pilsonis. Šis modelis raksturīgs Skandināvijas valstīm. Šajā modelī raksturīgi universālie pabalsti. Ģimenes politikas gadījumā pabalsts var būt vienīgi par to, ka ir bērns un par katru bērnu ģimenē, neatkarīgi no ģimenes ienākumiem vai apdrošināšanas stāža. Plaši attīstīts sociālo pakalpojumu tīkls rada defamilizācijas sistēmu, kurā ģimenes ieguldījums labklājībā ir minimāls.

Ģimenes politikai Skandināvijas valstīs ir trīs mērķi: 1) nodrošināt mātei iespēju strādāt, 2) atvieglot mātei aprūpes darbu, 3) mainīt dzimumu lomas nodarbinātībā un aprūpē. Tas izpaužas šādi: a) valsts un pašvaldības finansētajās bērnu aprūpes iestādēs bērnu aprūpe ir plaši pieejama un par relatīvi zemām cenām. Tās ir pilna laika iestādes, pieejamas arī bērniem līdz 3 gadu vecumam, Zviedrijā no 18 mēnešiem. Norvēģija un Somija pēdējos gados ir mainījušas savas prioritātes un nodrošina arī valsts apmaksātas izvēles iespējas par labu bērna aprūpei mājās; b) bērna kopšanas atvaļinājums un maternitātes atvaļinājums ir organizēts tā, lai neciestu ne vecāku ienākumi, ne darba attiecības. Bērna kopšanas pabalsti ir saistīti ar iepriekšējiem ienākumiem (60 līdz 100%). Zviedrijā un Norvēģijā tēvs var izmantot gan apmaksātu paternitātes atvaļinājumu 10 dienas, gan tēva kvotas — 1 mēnesi bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Tikai Somijā paternitātes atvaļinājums ir 18 dienu garumā.

Salīdzinot dažādo valstu ģimenes politikas sistēmu familizācijas pakāpi ar dzimstības rādītājiem, G. Espings-Andersens secina, ka paradoksālā veidā visspēcīgākās familizācijas sociālās politikas noved pie viszemākajiem dzimstības rādītājiem.

20. gadsimta beigās sabrūkot Padomju Savienībai, Austrumeiropas, Centrāleiropas, Baltijas valstīm un Krievijai bija jāatrod līdzsvars starp, pirmkārt, konservatīvu korporatīvu sociālās apdrošināšanas modeli, kas balstīts iepriekšējā režīma nodarbinātības modelī, kurā visi sociālās drošības labumi pienākas tiem, kam ir ieraksts darba grāmatiņā, un, otrkārt, starptautisko institūciju rekomendētajām un vietējo neoliberāļu ieviestajām reformām, saskaņā ar kurām visi sociālie labumi ir minimāli un tiek visnabadzīgākajiem. Rezultātā reziduāls, uz nabadzīgāko mērķauditoriju vērsts sociālās atbalsta sistēmas modelis ir izveidojies Čehijā, Bulgārijā, Polijā, Slovākijā. Sociālās apdrošināšanas modelis un universālo pabalstu sistēmas hibrīds ir izveidojies Ungārijā, Latvijā, Igaunijā, Rumānijā un Slovēnijā.