Konservatīvisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Konservatīvisms ir politiska un sociāla filozofija, kas pārsvarā nodarbojās ar iedomātu vērtību saglabāšanu ("konservēšanu"). Eiropiešiem šāds kodekss ir bijusi kristietība, šī iemesla pēc konservatīvismu kulturālā kontekstā bieži saista ar to.

Filozofiski apsvērumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Runājot par politiku, konservatīvisms nav konkrēta domāšana vai pieķeršanās kādām noteiktām lietām, tas vairāk ir saistīts ar attiecīgu rīcību un lēmumu pieņemšanu konkrētajos gadījumos. Konservatīvisma domāšana ir saistīta nevis ar pareģojumiem kā un kas varētu izskatīties nākotnē, bet drīzāk saistīts ar to kas ir reālajā gadījumā izmantojams un kas jau pastāv un ir jau izmēģināts. Šīs ideoloģijas galvenais mērķis ir izmantot no pagātnes jau izmantotus un sevi pierādījušus paņēmienus.

Negatīvais šai ideoloģijai ir tas, ka šī ideoloģija ir vāja, ja nepastāv stabilas pagātnes un precedentu, un paņēmienu, kuri sevi ir pierādījuši kā stabilas vērtības. Tādā gadījumā šī ideoloģija būs vāja. Un sistēmas bieži vien nevar darboties pēc vecām metodēm, jo pasaule attīstās un ir nepieciešamas jaunas lietas.

Konservatīvisms ir balstīts uz to, ka ir pietiekami daudz apstiprinošu, lietu, kas jau ir pārbaudītas un darbojas, taču vienmēr pastāv apzināts risks, ka šīs lietas var nenostrādāt jaunākā sistēmā, tāpēc konservatīvisms arī paredz iespējamos zaudējumus, jo visās darbībās ir sava veida risks un iespēja ciest zaudējumus.

Konservatīvisms neatbalsta lielas un straujas pārmaiņas. Jebkurā no lietām ar laiku rodas pārmaiņas, tādā veidā arī to uzskata konservatīvisma pārstāvji, jo kā nekā paaudzes arī mainās un parādās jauni uzskati un jaunas iespējas. Konservatīvisms ir politisks uzskats, kas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas vai tās sastāvdaļu "iekonservēšanu", proti, neizmainīšanu vai pakāpeniskās un lēnām pārmaiņām. Konservatīvo politiku var veicināt dažādi uzskati, kā, piemēram, pārliecība par to, ka vecais ir labāks par jauno alternatīvu, vecais ir drošāks vai vismaz labāk pazīstams un līdz ar to tam garantēta sabiedrības un indivīdu uzticība un pieķeršanās. 20.gs. angļu politiskais domātājs Rodžers Skrutons konservatīvisma dabu iesāka analizēt pēc 3 kritērijiem —

  1. kā tas attiecas pret sabiedrību;
  2. kādu pārvaldes formu uzskata par ideālu;
  3. kāda ir konservatīvisma politiskā prakse.

Saskaņā ar konservatīvisma pieeju ,cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības, tās veidotajām kopīgajām vērtībām, jo konservatīvi domājoši cilvēki parasti uzskata, ka ārpus sabiedrības atsevišķs indivīds vai nu nevar eksistēt, vai tā eksistence vairs nebūs cilvēka cienīga.

Attiecībā uz valsts uzbūvi, konservatīvisms uzsver valsts amatu saistību ar institūcijām, kuras ir stipri atkarīgas no sabiedrības un veidojušās nevis abstrakti, bet ilgas sabiedrības attīstības un politisko vajadzību apzināšanas gaitā. Tādējādi konservatīva valsts pārvalde nozīmē ne tikai institūciju autonomiju un varas dalīšanu, bet to tiešu saikni (vērtību ziņā) un atkarību no sabiedrības kopīgā labuma.

Runājot par konservatīvisma praksi, jāuzsver, ka katrs jauns likums tiek vērtēts vispirms pēc tā, vai likuma piemērošanas rezultātā radikālas pārmaiņas nepasliktinās esošo situāciju. Konservatīvisms politikā ir izteikti pragmatisks. Lai gan dažādu valstu praksē konservatīvisms atšķiras, tas kopumā, līdzīgi liberālismam, stingri iestājas par privātīpašuma tiesībām. Dažreiz konservatīvismu kritizē kā šķiru dominances ieroci, kas pie varas esošajiem ļauj saglabāt savas pozīcijas pārāk ilgi, jo nepieļauj ātras reformas vai politiskās sistēmas revolucionāras izmaiņas. Viena no konservatīvisma teorētiskajām problēmām ir: kā savienot sabiedrisko kolektīvismu ar ekonomisko individuālismu.

Konservatīvisms ir: 1) tieksme saglabāt bez pārmaiņām visu esošo, neuzticēšanās un pretošanās jauninājumiem; 2)politiskās domas strāvojums un politiskā kustība, kas aizstāv vēsturiski izveidojušās valsts un sabiedriskās dzīves formas jauninājumiem, balstās uz tradicionālām vērtībām, tādām kā ģimene, reliģija, nācija, paklausība varai, un piesardzīgi vai negatīvi izturas pret brīvības un vienlīdzības idejām.