Šelfa ledājs

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Antarktīdas lielākie šelfa ledāji.
  Rosa šelfa ledājs (472 960 km²)
  Ronnes-Filhnera šelfa ledājs (422 420 km²)
  Eimerija šelfa ledājs (62 620 km²)
  Larsena šelfa ledājs (48 600 km²)
  Rīsera-Larsena šelfa ledājs (48 180 km²)
  Fimbula šelfa ledājs (41 060 km²)
  Šekltona šelfa ledājs (33 820 km²)
  Džordža VI šaurums (23 880 km²)
  Rietumu šelfa ledājs (16 370 km²)
  Vilkinsa šelfa ledājs (13 680 km²)

Šelfa ledājs ir bieza, peldoša ledus platforma, kas veidojas ledājam vai ledus vairogam noplūstot okeānā. Šelfa ledāji sastopami tikai Antarktīdā, Grenlandē un Kanādā. Šelfa ledāju biezums variējas no 100 līdz 1000 m.

Ēkstrema šelfa ledāja fronte
Šelfa ledāja veidošanās un sairšana
Šelfa ledāja kustība

Salīdzinājumam, jūras ledus sega veidojas ūdenī tam sasalstot un parasti nav biezāks par 3 m. Jūras ledus pamatā veidojas Ziemeļu ledus okeānā un nelielos apmēros okeānā un jūrās ap Antarktīdu.

Šelfa ledāji galvenokārt veidojas lielām ledus masām gravitācijas[1] ietekmē noplūstot piekrastē un caur šļūdoņiem un ledus straumēm ieplūstot okeāna līčos (Ronnes šelfa ledājs, Eimerija šelfa ledājs), starpsalu šaurumos (Geca šelfa ledājs) vai uz sekla šelfa (Rietumu šelfa ledājs). Apmēram 300 m dziļumā ledus masa nokļūst peldošā stāvoklī. Pie pamatnes ledāja biezums var sasniegt 1000 m. Šelfa ledāja sairšana notiek gar tā saucamo ledāja fronti kalvinga rezultātā. Ledāja mēle izdēdē vairāku faktoru ietekmē, galvenie no kuriem ir kušana no apakšas un nokrišņi no augšas, kā rezultātā izmainās ledus masas balanss un ledājs "aplūzt". Rezultātā ledāju frontes biezums reti pārsniedz 180 m un tā paceļas virs ūdens līmeņa par 20-30 m.

Terminu «šelfa ledājs» pirmais piedāvāja zviedru polārpētnieks Oto Nordenšelds 1909. gadā pēc Larsena šelfa ledāja izpētes.[2]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Greve, R.; Blatter, H. (2009). Dynamics of Ice Sheets and Glaciers. Springer. ISBN 978-3-642-03414-5.
  2. BAT Gazetteer