Dancis
Dancis ir apzīmējums tādiem horeogrāfiskās folkloras žanriem kā tautas deja un rotaļdeja. Ar to saprot arī divdaļīgās pāru dejas (mugurdanci, pērkoņdanci, pankūkdanci), gan rotaļdejas (Tūdaliņ, tāgadiņ, Sijā auzas tautu meita). Par dančiem sauc visas tās horeografiskās norises, kuru struktūra neparedz vairāk par divām dejas daļām.
Pretstatā terminam "deja", dancim nav noteikta sākuma un beigu. Tas beidzas tad, kad dejotāji ir pietiekami izdancojušies. Latviešu horeogrāfiskajā folklorā ir izplatīti sacensību danči (piemēram, tripiņš, Skalu dancis). Tos dejo pārsvarā puiši, bet ir arī sacensību danči, kur darbība notiek pāros (piemēram, Dagdas dancis, Vidzemes Žīga, Ķieģelītis).
Mūsdienās izveidojies termins "danči", ko lieto, lai apzīmētu gan tautas dejas sarīkojumu, gan pašu dejošanu. Bez tam latviešu valodā nereti to lieto vispārināti, runājot par dažāda veida horeogrāfiskām norisēm, sākot no bērnu rotaļām, līdz dejām. Kopš folkloras kustības uzplaukuma 20. gadsimta 80. gados, kad tika atjaunota prakse dejot horeogrāfiski neapdarinātas tautas dejas, ar danci visbiežāk apzīmē tautas deju tās senākajā, nepārveidotajā veidā — tādā, kāda tā ir pierakstīta no teicējiem un kāda tika dejota dabiskās situācijās 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.
Danči ir viegli apgūstami un tos salīdzinoši viegli dejot. Latvijā jau ilgus gadus darbojas tradicionālās kultūras apgūšanas programma "Pulkā eimu, pulkā teku", kuras ietvaros dejas folkloru un tai skaitā dančus apgūst skolēni. Pieaugušie apgūst dančus visbiežāk gadskārtu svētkos, ja tur notiek tautas deju vakari, un izglītojošos pasākumos (nometnēs, kursos u.c.), kā ari folkloras kopās un dažkārt tautisko un skatuvisko deju pulciņos. Danču praktizēšana notiek īpaši rīkotos tautas dejas sarīkojumos, kurus visbiežāk sauc par dančiem vai danču klubu. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj tautas deju apgūt attālināti. Izziņai un apmācībai Latvijā izveidoti vizualizēti horeogrāfiskās folkloras materiāli.[1] Visvairāk ziņu un danču paraugu ir apkopoti tīmekļa platformā "Danču krātuve". Videopamācības publicē arī projekts "Tava klase" un Rīgas Latviešu biedrības kopiena "Rīgas Danči".[2]
Horeogrāfiski neapdarinātas dejas jeb dejas folkloru vēl sauc par tautas dejām, etnogrāfiskajām dejām, tradicionālajām dejām, etnodejām vai folkloras dejām. Tāda horeogrāfiski neapdarināta deja jeb tautas deja ir "Sudmaliņas". Savukārt apdarinātus jeb viegli stilizētus horeogrāfiskās folkloras materiālus sauc par tautiskām dejām. Tāda ir H.Sūnas dejas "Sudmaliņas" apdare. Par skatuviskām dejām sauc jaunrades dejas, kur izmantoti tikai horeogrāfiskās folkloras elementi. (piemēram, skatuviskā deja "Jautrās dzirnavas" U. Žagatas horeogrāfijā).
Izplatītākie danči[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Divdaļīgās pāru rotaļdejas:
- Alsungas Mugurdancis;
- Aknīstes Plaukstiņpolka;
- Sabiles Garais dancis;
- Rīgas Pankūkdancis;
- Bejas Cūkas driķos;
- Zemgales Tūdaliņš;
- Upītes Ļipa kust;
- Vonogu Syla Jurs.
Krustdejas, sacensību dejas:
- Vidzemes Žīga;
- Sudmaliņas;
- Brička.
19. gs beigu un 20. gs sākuma modes un balles dejas:
- Krakovjaks jeb Trakojaka;
- Polka–mazurka;
- Padespaņs jeb Padospaini.
20. gs beigu un 21. gs sākumā jaunradītas dejas:
- Skroders;
- Suitiņš;
- Madaliņa;
- Lāci, lāci...
Danču klubi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Danču klubi jeb tautas dejas klubi sākotnēji izveidojās Ungārijā un Zviedrijā 20. gadsimta vidū, lai gan jau 20. gadsimta sākumā Anglijā fiksēti mēģinājumi rīkot dejošanu klubu formā. Citviet Eiropā plašāka izplatība sākās 20. gadsimta pēdējā ceturksnī ar nodomu atdzīvināt un kopt tautas dejas tradīciju.
Latvijā pirmie mēģinājumi veidot regulārus danču vakarus saistāmi ar Jēkaba Stumbra grupas darbību 20. gadsimta 40. gados. Vēlākie mēģinājumi dejot tautas dejas tika novirzīti padomju varai tīkamajā mākslinieciskās jaunrades sistēmā. Regulāri danču vakari ar nosaukumu "Sadancošana" atjaunojās tikai 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Latvijas Universitātē (no 1985.), klubā "Iļģuciems" un Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā.
Var uzskatīt, ka 21. gadsimtā danču klubi veido tautas un seno modes deju interesentu tīklu. Līdzās izklaidei danču klubu dalībnieki vāc horeogrāfiskās folkloras materiālus, tos pēta un popularizē tādējādi saglabājot un tālāk attīstot tautas kultūras mantojumu. Danču klubos deju pavadījumiem spēlē pārsvarā tradicionālos mūzikas instrumentus dažādos spēles stilos. Šobrīd danču klubi darbojas Ungārijā (Táncház), Polijā, Baltijas valstīs, kā arī citur. Latvijā darbojas vairāki danču klubi, tai skaitā 1988. gadā dibinātais Rīgas Danču klubs. Danču klubos dejo pārsvarā latviešu tautas pāru dejas, bet ievērojamu daļu danču vakara repertuāra aizņem dažādu citu tautu dejas un 20. gadsimta sākuma balles dejas.
Par danču klubiem sauc arī sadancošanas, kas tiek rīkotas dažādu lielu publisku svētku, pasākumu un starptautisku festivālu ietvaros.
Dančmeistari[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Deju vakara vadītāju sauc par dančmeistaru vai danču direktoru. Kāzās to sauc par dancinātāju vai maršalku un tam piešķir pie krūtīm spraužamu pušķi. Var būt abu dzimumu dančmeistari. Dančmeistars sastāda deju sarakstu, atbild par raitu deju vakara norisi. Latvijā ir vismaz sešdesmit praktizējoši labi dančmeistari, bet skaits varētu pieaugt līdz ar danču tradīcijas izplatīšanos. Zināmākie mūsdienu latviešu dančmeistari — Ernests Spīčs, Valdis Putniņš, Sniedze Grīnberga, Staņislava Skudiķe. Nereti dančus vada tautas muzikanti. Zināmākie — Ilga Reizniece, Edgars Lipors, Dace Prūse, Velta Leja, Julgī Stalte, Dina Liepa, Oskars Bērziņš, Lija Dunska, Rasma Igaune. Vēl sastopami dančmeistaru pāri, kuri regulāri strādā kopā — Edgars un Lilija Lipori, Julgi Stalte un Ēriks Zeps. Ārpus Latvijas zināmākie danču direktori ir Valdis Dzelzkalējs (Zviedrijā), Zanda Liepiņa un Laurā Putāne (Vācijā).