E-komercija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Elektroniskā komercija jeb e-komercija ir preču un pakalpojumu tirdzniecība, izmantojot datortīklus.

Par e-komercijas populārāko nozari tiek uzskatīta tirdzniecība internetā. Interneta e-komercijas priekšrocības slēpjas interneta globālajā izplatībā un pieejamībā, kas uzņēmējiem šo tirdzniecības veidu ļauj attīstīt ģeogrāfiski neierobežotos apmēros. E-komercija ir tirdzniecības nākotne, jo aizvien vairāk klienti vēlas iegādāties preci nepametot savus mājokļus.

E-komercijas klasifikācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E-komercijas klasifikācijas pamatā ir e-komercijas procesā iesaistīto subjektu loks.

  • G2G (government to government) sistēmas ataino valdības (un pašvaldības) savstarpējās attiecības, kuru spilgtākais piemērs ir koordinācija un savstarpējo pakalpojumu nodrošināšana.
  • G2B (government to business) ataino valdības un komersantu attiecības, kuru piemērs ir valsts informācijas pieejamības nodrošināšana komersantiem.
  • Ļoti līdzīgs ir G2C (government to customer) sistēmu lietojums, tikai pakalpojumu saņēmējs ir indivīds — gala patērētājs.
  • B2G (business to government) sistēmu spilgtākais piemērs ir valsts (un pašvaldību) pasūtījumu piegādes, piemēram, elektroniskās izsoles.
  • B2B (business to business) ir komerciālās attiecības starp diviem uzņēmumiem, kas savstarpējos darījumos izmanto e-komercijas informācijas sistēmas.
  • B2C (business to customer) sistēmas paredzētas gala patērētājiem, tās ir analogas tradicionālajiem veikaliem, katalogu pasūtījumiem un telemārketingam, tikai tiešsaistē virtuālajā vidē.
  • C2G (customer to government) sistēmas vislabākais piemērs ir nodokļu saistību kārtošana.
  • C2B (customer to business) sistēmās pakalpojumus firmām piegādā to klienti. Piemēram, klientu atsauksmes, konkurentu cenu informācija.
  • C2C (customer to customer) sistēmas nodrošina tiešu preču pārdošanu starp lietotājiem, parasti tās ir izsoļu sistēmas. Parasti tomēr kā starpnieks darbojas kāda firma, kas uztur šo pakalpojumu un saņem par to komisijas maksu vai kādu citu labumu (piemēram, samaksu par reklāmu).

Visvairāk uzmanības nepieciešams veltīt tieši B2B un B2C sistēmām, jo tās veido e-komercijas pamatu. Taču, pēc dažiem ekspertu vērtējumiem, B2B tirgus varētu būt reizes desmit lielāks par B2C tirgu, jo tas galvenokārt ir vairumtirdzniecības tirgus, kas sagādā preces B2C komercijai.

E-komercijas tiesiskā vide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E-komercijas tiesiskā vide Latvijā kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalstī pamatā veidojas uz ES regulu un direktīvu, kas ir iestrādātas Latvijas normatīvajos tiesību aktos, bāzēs. Tādējādi var teikt, ka e-komercijas tiesiskā vide Latvijā pamatos ir sakārtota.

Valstiskā līmenī e-komercijai lielāku nozīmi piešķīra "Koncepcija par elektronisko komerciju", kas Ministru kabinetā akceptēta 2001. gada 13. martā.

Darījumu drošība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E-komercijas darījuma drošumu nodrošina tehnoloģijas un likumdošana. Salīdzinot ar pierasto darījuma drošumu, kad izmanto papīra dokumentus, e-komercijā glabājamo un pārsūtāmo datu slepenību un viengabalainību, kā arī darījuma partneru autentiskuma pārbaudi nodrošina kriptogrāfija. Lai darījums, kuru noslēgšanā izmantoti kriptogrāfijas risinājumi, varētu pārbaudīt un katrai darījuma pusei paliktu likumīgs darījumu apstiprinošs dokuments, ir nepieciešamas noteiktas izmaiņas arī valsts likumdošanā. Precīzi jānorāda, kādu likumu pārvaldē darījums atrodas.

E-komercijas tehniskā drošuma nodrošināšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

E-komercijas tehniskā drošuma nodrošināšanai nepieciešams:

  • Šifrēt pārsūtāmo informāciju;
  • Pārbaudīt tirgotāja un pircēja autentiskumu;
  • Nodalīt informāciju par pirkumu un maksāšanas instrumentu: pirkuma datus zina vienīgi pircējs un tirgotājs, bet norēķinu kartes datus vienīgi pircējs un banka.

Darījuma slēgšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirība no parastajām biznesa attiecībām, darījuma puses fiziski viena otru nesatiek. Priekšstatu par darījuma partneru sniedz vienīgi elektroniskā informācija. Tāpat kā tradicionālā darījumā, arī e-komercijā, lai uzticētos, ir nepieciešams zināt, ar ko darījums tiek slēgts:

  • Pircējiem jābūt pārliecinātiem par tirgotāja eksistenci un piedāvājuma nopietnību. Jābūt iespējai, izmantojot neatkarīgus avotus, noskaidrot tirgotāja statusu. Piemēram, pēc uzņēmuma reģistrācijas datiem pārbaudīt attiecīgajā valstī kompānijas un tās pilnvaroto personu statusu, uzzināt no neatkarīgiem avotiem, vai tirgotājs ievēro noteiktus standartus (komercdarbības kodeksu, datu aizsardzības standartus).
  • Savukārt, tirgotājam jābūt iespējai pārliecināties, ka maksāšanas līdzekli (piemēram, kredītkarti) lieto tieši tā persona, kas ir autorizēta to darīt, un darījuma partneris atbilst noteiktiem kritērijiem (vecums, kredītvēsture u.c.).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]