GSM

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Mobilo sakaru standarti
GSM / UMTS (3GPP)
2G
3G
4G
cdmaOne / CDMA2000 (3GPP2)
2G
3G
Pre-4G
AMPS
1G
2G
Citas tehnoloģijas
0G
1G
2G
Pre-4G


Global System for Mobile communications (GSM) šobrīd ir de-facto populārākais un plašāk izplatītais mobilo telefonu standarts. Izstrādāts 1980. gadu beigās European Telecommunications Standards Institute (ETSI), nodrošina radiokanāla dalīšanu izmantojot TDMA metodi un augstu drošības līmeni pateicoties publisko atslēgu kriptogrāfijas izmantošanai kanālu šifrēšanā. Pēc GSM asociācijas datiem vismaz 82% tirgus aizņem tieši šī standarta ierīces. Pateicoties tik lielai izplatībai, lietotājiem ir pieejami viesabonēšanas pakalpojumi praktiski jebkurā pasaules valstī.

GSM izmanto četras frekvenču joslas. Izplatītākās ir 900/1800 MHz sistēmas, taču atsevišķās valsīs, kā Kanādā un ASV, kur šīs frekvences jau bija izmantotas citiem mērķiem, GSM darbojas 850/1900 MHz frekvenču joslās. Mūsdienās tas vairs nesagādā problēmas, jo jaunākās paaudzes telefoni ir spējīgi darboties visās minētajās frekvenču joslās. GSM ir 2. paaudzes mobilo sakaru standarts. Par 3. paaudzes standartu GSM operatori parasti lieto UMTS.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais zvans publiski pieejamā GSM tīklā notika 1991. gada 1. jūlijā, kad Somijas ministru prezidents Hari Holkeri zvanīja Tamperes mēram Kārinai Sonio tīklā Radiolinja.[1]

Tīkla uzbūve[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienkāršotā variantā var uzskatīt, ka GSM tīkls sastāv no centrāles, kas savienota ar bāzes stacijām izmantojot fiksētus savienojumus un mobilajiem telefoniem, kas pieslēdzas bāzes stacijām.

Fiziskā slāņa protokols[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

GSM var darboties vairākās frekvenču joslās. Katru lietojamo frekvenču joslu iedala 2 vienāda platuma daļās. Zemākās frekvences lieto mobilie telefoni lai sūtītu datus uz bāzes staciju. Augstākās frekvences lieto bāzes stacijas, lai sūtītu datus uz mobilajiem telefoniem. Šo metodi sauc par FDD (frequency division duplex). Katru frekvenču joslu sadala 200 kHz platos kanālos, kurus parasti numurē pēc kārtas.

Frekvence Zemākās frekvences Augstākās frekvences Joslas platums Kanālu skaits
900MHz 890—915MHz 935—960MHz 25MHz 124
1800MHz 1710—1785MHz 1805—1880MHz 75MHz 374
1900MHz 1850—1910MHz 1930—1990MHz 60MHz 299
850MHz 824—849MHZ 869—894MHz 25MHz 124

Kanāla datu caurlaidība ir 270,833 kbit/s. Modulācijas metode ir GMSK, kas ir digitālās frekvences modulācijas metode. Kanālus sadala 4,615 ms garos kadros. Katrs kadrs sastāv no 8 taimslotiem. Tas arī nosaka maksimālo šūnas izmēru, jo signālam ir jāpaspēj aiziet no telefona līdz bāzes stacijai viena taimslota laikā (tas nedrīkst iekāpt nākošajā taimslotā)(gaismas ātrums nav bezgalīgs). Vienai telefonsarunai ir nepieciešams viens taimslots, tādejādi vienā frekvenču kanālā var savietot 8 lietotājus. Katra šāda 1 taimslota kanāla caurlaidība ar kļūdu korekciju (FEC) ir 13 kbit/s (9,6kbit/s datiem, jo tur vajag papildu kļūdu korekciju).

Frekvenču spektrs Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietotājs GSM 900 DCS 1800 Kanālu skaits
GSM 900 / DCS 1800
LMT 0—66 511—635 67 / 125
Tele2 71—120 637—760 50 / 124
Bite 975—1023 761—886 49 / 126

R-GSM, E-GSM (GSM 900)

DCS 1800 (GSM 1800)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Maailman ensimmäinen GSM-puhelu. yle.fi. Yelisradio OY (22 February 2008). Arhivēts no oriģināla, laiks: 5 May 2011. Atjaunināts: 28.09.2012.