Gaisa mitrums

Vikipēdijas lapa
Tropiskajos mežos bieži ir augsts mitruma līmenis

Gaisa mitrums ir ūdens tvaiku daudzums gaisā. Ūdens tvaiks ir ūdens gāzveida stāvoklis. Silts gaiss spēj saturēt vairāk ūdens tvaika, tāpēc, gaisam atdziestot, mitruma var kļūt par daudz un tas izdalīsies no gaisa tai vai citā formā. Šo stāvokli ar gaisa 100% mitrumu sauc par rasas punktu.[1] Mitruma ietekmē rodas nokrišņi, rasa vai migla. Augsts mitruma daudzums samazina ķermeņa svīšanas efektivitāti, jo sviedri grūtāk iztvaiko no ādas; līdz ar to cilvēks var pārkarst.

Gaisa mitrumu raksturo šādi lielumi: absolūtais, relatīvais un specifiskais. Absolūtais mitrums ir ūdens tvaika masa vienā kubikmetrā gaisa. Relatīvais mitrums ir ūdens tvaika parciālspiediena attiecība pret piesātināta tvaika parciālspiedienu tajā pašā temperatūrā.

Gaisa mitruma veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Higrometrs

Absolūtais mitrums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Absolūtais mitrums ir ūdens tvaika masas, , attiecība pret kopējā gaisa un ūdens tvaika maisījumu , ko var izteikt šādi:

Absolūtais mitrums atmosfērā svārstās no nulles līdz 30 gramiem uz kubikmetru, ja gaiss tiek piesātināts pie 30 °C.

Gaisa absolūtais mitrums, atšķirībā no relatīvā, nemainās, mainoties gaisa temperatūrai vai spiedienam, ja vien netiek sasniegts rasas punkts, kad sākas mitruma kondensācija no gaisa.

Relatīvais mitrums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Relatīvais mitrums

Relatīvais mitrums ir ūdens tvaika parciālspiediena attiecība pret piesātināta tvaika parciālspiedienu tajā pašā temperatūrā. Relatīvo mitrumu izsaka procentos un to var aprēķināt pēc šādas formulas:

Relatīvais mitrums ir svarīgs rādītājs, ko izmanto laika prognožu noteikšanai, jo tas norāda uz nokrišņu, rasas, vai miglas iespējamību.

Mērījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir vairākas ierīces, kuras lieto, lai noteiktu un regulētu mitrumu. Ierīces, ko izmanto, lai noteiktu gaisa mitrumu, sauc par psihrometriem vai higrometriem. Mitrums tiek mērīts arī globālā mērogā, izmantojot satelītus. Šie satelīti ir spējīgi noteikt ūdens koncentrāciju troposfērā, augstumā starp 4 km un 12 km. Satelītiem, kas var izmērīt ūdens tvaiku ir sensori, kas ir jutīgi pret infrasarkano starojumu. Ūdens tvaiks īpaši absorbē un atkārtoti izstaro starojumu šajā spektra joslā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Anita Biseniece. Ģeogrāfija 6. klasei. Rīga : Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, 2002. 146. lpp. ISBN 9984-22-115-6.