Kakija Skala
| Kakija Skala | |
|---|---|
 Kakija Skala klintis | |
  Kakija Skala | |
| Ģeogrāfija | |
| Atrašanās vieta |
 Atika, Grieķija |
| Tuvākā pilsēta | Kineta |
| Koordinātas | 37°58′46″N 23°16′17″E / 37.97944°N 23.27139°EKoordinātas: 37°58′46″N 23°16′17″E / 37.97944°N 23.27139°E |
| Vispārējā informācija | |
| Tips | Gerānijas kalnu klintis |
| Izmēri | |
| Garums | 6 km |
 Kakija Skala Vikikrātuvē | |
Kakija Skala ir stāvs un klinšains Rietumu Atikas rajons Saronikas līča ziemeļrietumu piekrastē. Pēc Pausānija ziņām ceļu gar šīm klintīm pirmais izveidoja Skīrons, kad viņš Megarā bija karavadonis, tāpēc to dēvēja par Skīrona ceļu. Šis ceļš bija paredzēts tikai gājējiem, bet imperators Adriāns paplašināja to un padarīja derīgu braukšanai tā, ka pat divi pretī braucoši pajūgi varēja savstarpēji samīties.
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kakija Skalu veido Gerānijas kalnu grēdas dienvidaustrumu gals. Tā atrodas starp Megaras līdzenumu un Kinetas apgabalu.
No seniem laikiem šī bija dabīga barjera zemes ceļam starp Atēnām un Peloponēsu. Mūsdienās tā atbilst "Olimpijas" autostrādes (Atēnas – Patra) 46. līdz 52. kilometram (skaitot no Atēnām), un Kakija Skalas rajonā tai ir 5 tuneļi. Patras pusē atrodas tuneļi "Gerānija" 850 metri garumā, "Eupalina" 1700 metri garumā un "Aitra" 1200 metri garumā, savukārt Atēnu pusē ir tuneļi "Skīrons" 370 metri garumā un "Tēsejs" 350 metri garumā. Tuneļu diametrs ir 15 metri un tiem ir trīs braukšanas joslas un viena avārijas josla. Vēl Kakija Skalas posmā ir trīs tilti ar 390 metru kopējo garumu. Šī posma rekonstrukcijas līgums bija parakstīts 2000. gadā. Satiksme līdz Patrai tika atvērta 2004. gada vasarā, bet līdz Atēnām 2006. gada vasarā.
Agrāk Olmpijas šoseja gāja pa šo rajonu bez tuneļiem, kā rezultātā ceļš bija līkumains un satiksme palēnināta. Lejā, tuvu jūras piekrastei iet Nacionālais ceļš 8, bet starp tiem iet vecā (šaursliežu) dzelzceļa līnija SPAP.
Mitoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju Kakja Skalas rajonā dzīvoja laupītājs Skīrons. Kad garām gāja kāds svešinieks, tas lika ceļiniekam mazgāt viņa kājas. Bet kad tas pieliecās mazgāt Skīronam kājas, nežēlīgais laupītājs ar stipru kājas spērienu nogrūda nelaimīgo no klints krācošajos jūras viļņos, kur tas nositās uz asajiem akmeņiem, kas rēgojās virs ūdens, bet viņa līķi aprija briesmīgs jūras bruņurupucis. Viņa reputācija bija tāda, ka šo vietu nosauca par "Skīrona akmeņiem". Bet kad Skīrons arī Tēseju gribēja nogrūst, viņš satvēra laupītāju aiz kājas un iesvieda viņu pašu jūrā, tādējādi, atbrīvojot ceļiniekus no šīm briesmām.
Vēl kāds nostāsts ir par tām klintīm, kuras pārkārās ceļa pašā šaurākajā vietā, un sauca tās par Moluridām (siseņiem). Pēc nostāstiem no tām metās jūrā Ino, turot rokās savu jaunāko dēlu, Melikertu. Vecāko dēlu, Learhu, bija nogalinājis tēvs. Ofomants to izdarīja it kā neprāta uzplūdos. Viņš izjuta pret Ino un tās bērniem tādu nevaldāmu naidu, uzzinot, ka orhomeniešu bada iemesls un Friksa nāve nebija dievu griba, bet Ino ļaunais nodoms pret bērniem, jo tā bija viņiem pamāte. Un lūk, bēgot prom, tā metās jūrā no Moluridu kilnts kopā ar savu dēlu. Bet kad viņas dēlu, pēc nostāstiem, delfīns pārcēla uz Korintas šaurumu, tur sāka Melikertu godināt, dodot tam vārdu Palemons, un viņa vārdā dibināja arī Istmijas spēles.