Latīņu valoda
| Latīņu valoda Lingua Latina |
||
|---|---|---|
| Izruna: | IPA: [laˈtiːna] | |
| Valodu lieto: | Romas Republika, Romas impērija, lielākā daļa Eiropas valstu (līdz 18. gs.), Romas katoļu baznīca | |
| Runātāju skaits: | nav zināms | |
| Valodu saime: | Indoeiropiešu Itāliešu Latīņu-falisku[1] Latīņu valoda |
|
| Rakstība: | latīņu alfabēts | |
| Oficiālais statuss | ||
| Oficiālā valoda: | ||
| Regulators: | ||
| Valodas kodi | ||
| ISO 639-1: | la | |
| ISO 639-2: | lat | |
| ISO 639-3: | lat | |
| Piezīme: Šī lapa var saturēt IPA fonētiskās rakstzīmes unikodā. | ||
Latīņu valoda (Lingua Latina) ir indoeiropiešu saimes viena no itāliešu valodām, kurā sākotnēji runāja Laciumā (Latium, mūsdienu Lacio reģions Itālijas centrālajā daļā). Paplašinoties Romas Republikai un vēlāk Romas impērijai, tā izplatījās ārpus Laciumas provinces. Latīņu valoda bija Senās Romas oficiālā valoda, [2] kaut arī plaši tika lietota arī grieķu valoda, īpaši impērijas austrumu daļā. Mūsdienās tā ir Romas Katoļu baznīcas oficiālā valoda, kas to padara arī par Vatikāna valsts valodu.
Visas romāņu valodas ir cēlušās no latīņu valodas, un daudzi vārdi citās valodās ir ieviesušies no tās. Latīņu valoda tika lietota zinātnei un starptautiskajai saziņai lielākajā daļā Eiropas valstu līdz pat 18. gadsimtam, kad to nomainīja franču valoda, un vēlāk, 19. gadsimtā, angļu valoda. Šobrīd latīņu valoda tiek lietota bioloģijā un medicīnā kā viennozīmīga starptautiska terminoloģija.
Latīņu valodas attīstības etapi [izmainīt šo sadaļu]
Latīņu valodas attīstības vēsture tiek iedalīta:
- Arhaiskā latīņu valoda;
- Klasiskā latīņu valoda;
- Pēcklasiskā latīņu valoda;
- Vēla latīņu valoda.
Atsauces un piezīmes [izmainīt šo sadaļu]
- ↑ Iespejams nepareizi transliterēts. Angliski šo valodu grupu sauc par Latino-Faliscan languages
- ↑ (angliski) What was the national language of Ancient Rome?. WikiAnswers. Atjaunināts: 2010-08-02.
Ārējās saites [izmainīt šo sadaļu]
- (angliski) Latin Grammar Verb Conjugation and Noun Declension