Kriminālliteratūra

Vikipēdijas lapa

Kriminālliteratūra ir literatūras žanrs, kas apraksta noziegumus, to atklāšanu un motīvus. Kriminālliteratūrai ir vairāki apakšžanri: detektīvs, juridiskais trilleris, detektīvromāns. Noslēpumainība ir galvenais šo daiļdarbu elements.

Kriminālliteratūras vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākais pazīstamākais kriminālliteratūras darbs ir Tomasa Skinera Stura anonīmais darbs "Ričmonda" (1827). Labāk pazīstami ir Edgara Alana Po darbi[1] — "Slepkavības Rū Morgā" (1841), "Marijas Rože Noslēpums"[2](1841) un "Nozagtā vēstule" (1842).

Artura Konana Doila "Šerloks Holmss"[3] ir uzskatāms par iemeslu kriminālliteratūras žanra popularitātei.

Kriminālliteratūras kategorijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Detektīvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ieslēgtās telpas noslēpums: detektīvromāns, kuros noziegums tiek veikts it kā saskaņā ar neiespējamiem apstākļiem, piemēram, aizslēgta telpa,kurā neviens noziedznieks nevarētu iekļūt.
  • Apgāzts detektīvstāsts: žanrs, kurā lasītājs zina, kas ir noziedznieks un viss darbs ir par to, kā detektīvs atklāj to, ko lasītājs jau zina.
  • Psiholoģiskais trilleris: šim trillera apakšžanram raksturīgas daudzas detektīva iezīmes.

Filmas un literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kriminālliteratūras adaptācijas filmās vai seriālos guvušas lielus panākumus, piemēram, filma "Jēru klusēšana" un seriāls "Šerloks Holms" (2010).

Videospēles[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kriminālžanrs izplatījies arī līdz videospēlēm, kā piemēru var minēt L.A. Noire, kurā spēlētājam tiek piedēvēta policista loma, kas izmeklē noziegumu vietas, izjautā aizdomās turētos vai aculieciniekus un beigās notver vaininieku.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]