Laterāla domāšana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Laterāla domāšana ir termins, kuru ieviesis Edvards de Bono grāmatā New Think: The Use of Lateral Thinking, kas tika izdota 1967. gadā.

Šis domāšanas stils tiek attiecināts uz nestandarta un radošu domāšanu ar mērķi atrisināt problēmu. Laterāla domāšana sākas ar iemesliem un faktoriem, kas nav acīmredzami, nevis ar tradicionāliem loģiskiem spriedumiem. Laterālā domāšana ir domāšanas veids, ar kuru iespējams rast risinājumu šķietami neatrisināmai problēmai (jautājumam), izmantojot netradicionālas domāšanas metodes un elementus. Laterālās domāšanas apmācību programmas autors Dr. Edvards de Bono domāšanu iedala divos veidos – vienu no tiem dēvējot par vertikālo domāšanu, kas noris, iesaistot loģikas procesus (tradicionālais), bet otru par laterālo domāšanu, kurā tiek izjaukts loģiskās domāšanas process, nonākot pie risinājuma no cita skatupunkta. Laterālās domāšanas process liek smadzeņu darbības paorganizējošajai sistēmai mainīt tradicionālo domāšanas secību.[1]

Domāšanas tehnikas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alternatīvas: ka izmantot jēdzienus un priekšstatus jaunu ideju radīšanai. Dažkārt mēs neredzam tālāk par acīmredzamajām pieejamajām alternatīvam. Dažkārt mēs vispār neanalizējam un neapspriežam alternatīvas.Ir jāizraugās vienu, lai radītu citas.

Fokuss: kad un kā mainīt jūsu domāšanas fokusu (mērķi). Ka definet savu domašanas fokusu (mērķi) un pie tā pieturēties. Domāšanas veids, ar kura palīdzību veltīt uzmanību jautājumiem, kas nav galvenās problēmas. Kā izstrādāt un lietot Radošo ideju veiksmes sarakstu (Creative Hit List).

Izaicinājums: lauzt ierasto limitējošo (ierobežojošo) domāšanas veidu, ar to saprotot, ka līdzšinējais domāšanas veids nav labākais no iespējamajiem. Tā ir velēšanas apskatīt un izvērtēt iemeslus, kādēļ mēs izmantojam līdzšinējo tradicionālo domāšanas veidu un vai tam pastāv kādas alternatīvas.

Nejaušības princips: nesaistītu elementu izmantošana domāšanas horizonta paplašināšanai.

Provokācija un kustība: provokatīvu un izaicinošu apgalvojumu radīšana un to izmantošana jaunu ideju radīšanā. Tiks apskatītas uztveres īpatnības un ka tas ietekme un ierobežo kreativitāti. Provokācijas metodes veidotas, lai izvairītos no ierobežojumiem. Kustība ir jauns mentālais process, kuru mēs varam izmantot kā alternatīvu dažādu priekšlaicīgu spriedumu izteikšanai. Ar šī procesa palīdzību provokatīvu ideju var pārvērst praktiski lietojama un reālā idejā.

Rezultāti: radošas domāšanas sesijas beigas tiek pierakstītas tas idejas, kas šķiet pietiekami vērtīgas un praktiski izmantojamas. Ideju izmantojums: kā izstrādāt idejas un pārvērst tas praktiski izmantojamos elementos, kas noderīgi uzņēmumam vai konkrētai situācijai. [2]

Laterāla domātāja īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laterāls domātājs iedvesmo, rada jaunas metodes un tiecas ‘pārkāpt” likumus, uzdod jautājumus un deleģē, meklē jaunus kontaktus, aktuālas sadarbības, veido komandu no radošiem indivīdiem, fokusējas uz radošumu mērķu sasniegšanā, komunicē caur atvērtu dialogu, ir analītisks un intuitīvs, uzlūko tehnoloģijas kā iespēju darīt lietas pilnīgi savādāk. [3]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sloane, P.(2003). The leader's guide to lateral thinking skills,Kogan Page Publishers
  • De Bono, E. (1970). Lateral thinking: creativity step by step. Harper & Row. pp. 300
  • De Bono, E. (1992). Serious creativity: using the power of lateral thinking to create new ideas. HarperBusiness. pp. 338 </ref>

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Sloane, P.(2003). The leader's guide to lateral thinking skills,Kogan Page Publishers
  2. De Bono, E. (1970). Lateral thinking: creativity step by step. Harper & Row. pp. 300
  3. De Bono, E. (1992). Serious creativity: using the power of lateral thinking to create new ideas. HarperBusiness. pp. 338

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • [1] Lateral thinking (angliski)
  • [2] Edward de Bono, Thinking managers (angliski)