Dalībniece:Laura Romanova/Smilšu kaste

Vecgulbenes muiža Vecgulbenes muiža atrodas Gulbenes teritorijā. Muižas kompleksā ietilpst Gulbenes Baltā pils, Gulbenes Sarkanā pils, saimniecības komplekss, Pils parks un Rūdolfa parks. Muižas tiešā tuvumā atrodas arī citi ievērojami kultūras pieminekļi- luterāņu baznīca un mācītājmuiža, brīvības cīnītāju piemineklis, 20.gs 20. un 30.gadu apbūve Gulbenē u.c., bet šajā rakstā nedaudz par vienu no Vecgulbenes muižas kompleksa ēkām- Gulbenes Balto pili. Vecgulbenes muižas Baltā pils ir ievērojams 19.gadsimta arhitektūras paraugs, kuras saglabāšanu nākamajām paaudzēm sola vērienīgi uzsāktie atjaunošanas darbi- manēža ar stalli, aitu kūts, siernīca, oranžērija u.c. Gulbenes novads ir plaši pazīstams ar notikumiem bagātu kultūrvēsturi, taču daudzi fakti, atziņas un pieminekļi ir palikuši neizpētīti vai maz zināmi plašai publikai. It īpaši teiktais ir attiecināms uz Vecgulbenes muižas Balto pili, kas savos ziedu laikos bija viens no ievērojamākajiem un krāšņākajiem eklektisma stila muižu apbūves ansambļiem Latvijā un varbūt arī Baltijā.

Literatūrā un citos informācijas avotos dati par pils izcelšanos tiek interpretēti dažādi. Gulbenes vēstures un mākslas muzeja speciālisti norādījuši, ka ēkas centrālā daļa celta pēc 1763.gada un ēka paplašināta 19.gs. 40.-70.gados. Tā nodedzināta 1905.gadā un atjaunota agrākajā izskatā. Daļēji sagrauta 1944.gadā. Savukārt Latvijas Piļu un muižu asociācijas speciālisti ziņo, ka centrālā daļa celta tieši 1763.gadā un ēka paplašināta arī tieši 1840.gadā, bet nodedzināta jau gadu iepriekš- 1904.gadā.

Vecgulbenes muižas Gulbenes Baltā pils pārbūvēta vairākkārt, tomēr būtiskākās pārmaiņas sākās 1859.gadā, kad par muižas īpašnieku kļuva Johans Gotlībs Heintihs fon Volfs. Pārbūves rezultātā Gulbenes Baltā pils kļuvusi par izcilu neorenesanses stila celtni Baltijā. Pili iekļāvuši parki - Pils parks ar Mīlas kalniņa un Saules altāra skulpturālajām kompozīcijām un Rūdolfa parks -, kurus savienojis kokgriezumiem rotāts Gaisa tilts pāri Garā kalna nogāzei un Krustalīces gravai. Pilij pretī bijis piemineklis ģermāņu kareivju veidolā - velījums Vācijas impērijas apvienotājam "dzelzs kancleram" Oto fon Bismarkam, ar kuru kopā, pēc gulbeniešu nostāstiem, barons Volfs jaunībā esot studējis. Starp abām pilīm bijis izcils rožu dārzs, kur Gulbenes dārzniekam esot izdevies izaudzēt pat melnu rozi.

Garā kalna kraujas malā uzceltā Gulbenes Sarkanā pils esot bijusi barona Henriha dāvana mīļotajai sievai Marisai dzimšanas dienā. Ar Marisas vārdu Gulbenē saistās skaists mīlas stāsts. Baronese bijusi gan jauna, gan skaista, bet sirgusi ar tolaik neārstējamo tuberkolozi. Pat Romas gaiss nav varējis glābt divdesmit septiņus gadus veco Marisu, tur viņa 1875.gadā mirusi, bet barons Heinrihs visu atlikušo mūžu (viņš mira 1897.gadā) nodzīvojis viens, ar viņu beidzās Vecgulbenes Volfu dzimtas atzars.

Vecgulbenes muižas īpašnieki Volfi cēlušies no Silēzijas, ieceļojuši Krievijas impērijā vispirms tagadējā Igaunijā, vēlāk iegādājušies īpašumus Latvijas teritorijā (līdz pat Krievijas impērijas sabrukumam 1917.gadā Dienvidigaunija un Vidzeme veidoja vienu administratīvu vienību - Vidzemes guberņu).

Tā viņi no Jaunlaicenes (tagadējā Alūksnes rajonā) nonākuši arī tagadējā Gulbenes rajonā un kļuvuši par Vecgulbenes, Litenes, Stāmerienas, Kalnamuižas (Kalnienas), Lizuma un Druvienas īpašniekiem.

Volfi ir veiksmīgi saimnieki, jo viņu laikā vispirms dzimtzemnieku, vēlāk klaušinieku, vēlāk rentzemnieku darbs ticis organizēts tā, ka Vecgulbenes muiža kļūst par spēcīgu, baronam peļņu un turīgumu nesošu saimniecisku centru. Muižā darbojušās dzirnavas, spirta brūzis, krogs.

Govju, aitu un cūku kūtis moderniecība un siernīca ar būvniecisko vērienu un greznumu (bareljefi un citi rotājumi) joprojām liek apbrīnot Volfu saimniecisko ķērienu.

Peļņa tikusi izmantota dažādi - saimniecības paplašināšanai, muižas kungu un saimniecības ēku pārbūvei un jaunbūvei, parku iekopšanai un skulptūru uzstādīšanai, ārzemju ceļojumiem un baronu dzimtas jaunās paaudzes studijām. Tā 19.gadsimta gaitā muiža kļuvusi par plaukstošu, pašpietiekamu saimniecisku vienību, kuras centru vainagoja Baltā un Sarkanā pils.

Vecgulbenes muižas komplekss mūsdienās

Šī vieta tika nežēlīgi postīta karu gados un padomju laikā. Lai arī daudz kas nebija saglabājies, likās nepiedodami, ka šis krāšņais un izkoptais ansamblis nākamajām paaudzēm atmiņā paliktu kā padomju sadzīves atliekas. Šis bija viens no iemesliem, kas lika pievērsties ansambļa izpētei un iepazīstināt ar tajā bijušajām, pašreizējām un atdzimušajām kultūrvēsturiskajām vērtībām. Otrs iemesls bija vērienīgie atjaunošanas un restaurācijas darbi, kas uzsākti 2005.gadā un veiksmīgi turpinājās līdz aptuveni 2009.gadam. Tas liecina par jauno muižas īpašnieku fanātisku savas zemes mīlestību, pilsoņa pienākuma apziņu un dziļu kultūrvēsturisko vērtību nozīmīguma izpratni mūsdienu dzīves norisēs.

Muižas manēža

Muižas manēža, kur savulaik barons Rūdolfs lolojis savus no Austrumiem atvestos rikšotājus, tika iekārtota garnizona zāle, tolaik lielākā Gulbenē, kur 20.gadsimta 20. un 30.gados notika visi svinīgie pasākumi un arī pirmais kino seanss.Pašlaik manēža, siernīca, aitu kūts un parki lielā mērā ir atjaunoti, un piedāvā gulbeniešiem un pilsētas viesiem plašu atpūtas un izklaides pasākumu klāstu (viesnīca, SPA, izstāžu zāle u.c.).