Gulbene

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Gulbene
Brīvības cīņu piemineklis
Brīvības cīņu piemineklis
Flag of Gulbene
Karogs
Gulbene
Ģerbonis
Gulbene
Red pog.png
Gulbene
Koordinātas: 57°10′21″N 26°45′40″E / 57.17250°N 26.76111°E / 57.17250; 26.76111Koordinātas: 57°10′21″N 26°45′40″E / 57.17250°N 26.76111°E / 57.17250; 26.76111
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Gulbenes novads
Pilsētas tiesības kopš 1928. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Schwanenburg
Platība
 - Kopējā 11,9 km²
Iedzīvotāji (01.07.2014.)[1]
 - kopā 8 263
 - blīvums 694,4/km²
Laika josla EET (UTC+2)
 - Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-4401
Mājaslapa: www.gulbene.lv

Gulbene ir pilsēta Vidzemes ziemeļaustrumos, Gulbenes novada centrs, 186 km no Rīgas. Pilsēta izvietojusies Krustalīces krastos. Šeit krustojas autoceļi P27, P35, P36, P37 un Pļaviņu—Gulbenes dzelzceļš, kas turpinās kā Gulbenes—Alūksnes dzelzceļš.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstītos avotos Gulbenes pilsnovads (Gulbana) pirmoreiz minēts 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā starp Zobenbrāļu ordeni un Rīgas bīskapu. Rīgas arhibīskapa Frīdriha fon Pernšteina valdīšanas laikā Gulbenē 1340. gadā uzcēla mūra pili Schwanenburg uz senā satiksmes ceļa apmēram pusceļā starp Cesvaines un Alūksnes pilīm. Jau Livonijas kara sākumā 1559. gadā pēc uzvaras Tirzas kaujā Gulbenes pili ieņēma Ivana IV karaspēks. Kādu laiku pils pakļāvās Livonijas karalim Magnusam, bet 1577. gadā tā atkal nonāca krievu karaspēka rokās. Tāpat kā citur Vidzemē, arī Gulbenes apkārtnē krievu karaspēks šajā laikā noslepkavoja vai aizveda gūstā lielāko daļu iedzīvotāju.

Krievu nopostīto pili pēc kara vairs neatjaunoja. Pēc Vidzemes iekarošanas Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Gulbenes pilsnovadu uzdāvināja savam ģenerālim G. Hornam, bet pēc muižu redukcijas 17. gs beigās šeit iekārtotā muiža nonāca Zviedrijas valsts īpašumā. Krievijas ķeizariene Katrīna II Vecgulbenes muižu (Alt-Schwanenburg) 1763. gadā piešķīra feldmaršalam Burhardam Mīniham (Burkhard Christoph von Münnich), bet 1789. gada muiža nokļuva ietekmīgās Fītinghofu dzimtas valdījumā. 1802. gadā Vecgulbenes muižu iegādājās Johans Gotlībs fon Volfs un baronu Volfu īpašumā tā atradās līdz pat agrārajai reformai 1920. gadā. Muižai lielus ienākumus deva ķieģelnīca, siernīca, alus darītava un brandvīna dedzinātava.

Līdz pat 20. gadsimta sākumam Gulbenes pilsēta vēl nebija izveidojusies, tās vietā atradās Vecgulbenes muižas pārvaldes centrs. Pilsētas pašreizējās atrašanās vieta bija purvaina un netika uzskatīta par dzīvošanai piemērotu. Pat tagadējās Gulbenes stacijas vietā kuploja biezs alksnājs. Tomēr, kad 1903. gadā tika izbūvēts Pļaviņu—Valkas šaursliežu dzelzceļš un uzbūvēta Gulbenes stacija, bet pie tās dzelzceļa remontdarbnīcas, stacijas tuvumā sāka parādīties pirmās dzīvojamās mājas.

1905. gada revolūcijas laikā nemiernieki nodedzināja Vecgulbenes muižas kungu māju, varu Gulbenes apkārtnē pārņēma Latvijas Sociāldemokrātijas Malienas komiteja. Tikai no 1918. gada arī Vecgulbenes muižas zemi sāka sadalīt apbūvei, jo agrāk muižas īpašnieki tam bija pretojušies, nevēlēdamies, ka, attīstoties miestam, muiža varētu zaudēt apkārtnes centra lomu. Latvijas neatkarības kara laikā 1918. gada 24. decembrī Vecgulbenes muižu ieņēma Sarkanā armija, Malienas apriņķa komiteja iekārtojās muižas Baltajā pilī, bet pagrabā ierīkoja cietumu. Malienas revolucionārais kara tribunāls uz nāvi notiesāja vairāk nekā 200 cilvēku no plašākas apkārtnes. 1919. gada 31. maijā Vecgulbeni atbrīvoja Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulks kopā ar Igaunijas 1. kājnieku pulku un dāņu brīvprātīgo rota.[2]

Vecgulbenei 1921. gadā piešķīra miesta tiesības, bet 1928. gadā tā ieguva pilsētas statusu un tika pārdēvēta par Gulbeni.[3] 1928. gada rudenī tika atklāta Gulbenes Valsts komerc- un arodskola.

Pilsētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga un 1930. gadā Gulbenē dzīvoja 3574 cilvēki - latvieši 86%, krievi 6%, poļi 3% un ebreji 2%, no tiem luterāņi 77%, katoļi 10%, pareizticīgie 10%, jūdaisti 2%.[4]

Ievērojamas personības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki, kas dzimuši vai auguši Gulbenē:[5]

Kultūrvēsturiskie pieminekļi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecgulbenes muižas (vāciski: Alt-Schwanenburg) komplekss pilsētas dienvidu daļā veidojies viduslaiku nocietinātās pils tuvumā. Līdz mūsdienām saglabājusies muižas apbūve tapusi 19.–20. gadsimtā, kad muiža atradās baronu Volfu īpašumā.

Kompleksā ietilpst divas pilis — Baltā pils (romiešu stils) un Sarkanā pils (neogotiskais stils, tagad skolas ēku sastāvdaļa).

Abas pilis nodedzinātas 1905. gada nemieros, bet vēlāk daļēji atjaunotas un pārbūvētas. Līdz mūsdienām saglabājušās vairākas 19. gadsimtā ierīkotā muižas parka daļas un saimniecības ēkas — kūtis staļļi, manēža, kalpu māja.[6]

2008. gadā Baltā pils atjaunota.

Attēlu galerija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās pagastu dalījumā (PDF). Iedzīvotāju reģistra statistika uz 01.07.2014. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (2014. gada 1. jūlijā).
  2. Valmieras 1.kājnieku pulks atbrīvo Gulbeni no lieliniekiem Inita Savicka, http://www.dzirkstele.lv 2008. gada 11. novembrī
  3. Latvijas kareivis. 08.02.1928.
  4. Latviešu konversācijas vārdnīcas VI. sējuma 10 977-10 980 slejas. Rīga: 1931.
  5. Gulbenes vēsture
  6. vidzeme.com | Vidzemes turisma celvedis

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]