Igaunija

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Igaunija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Igaunijas Republika
Eesti Vabariik
Igaunijas karogs Igaunijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaMu isamaa, mu õnn ja rõõm
tulk. "Mana tēvzeme, mana laime un prieks"
Location of Estonia
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Tallina
226) 59°26′N 24°45′E
Valsts valodas igauņu valoda
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Tomass Hendriks Ilvess
 -  Premjerministrs Tāvi Reivass
Neatkarība no Vācijas un Krievijas 
 -  Deklarēta 1918. gada 24. februārī 
 -  Atzīta 1920. gada 2. februārī 
 -  PSRS okupācija 1940. gada 16. jūnijā 
 -  Proklamēta 1991. gada 20. augustā 
Iestāšanās ES 2004. gada 1. maijā
Platība
 -  Kopā 45 226 km² (132.)
 -  Ūdens (%) 4,56
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2009. g. 1 340 415[1] (151.)
 -  Blīvums 29/km² (173.)
IKP (PPP) 2007. gada aprēķins
 -  Kopā $26,85 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $21 860 
Džini koef. (2003) 35,8 (vidējs
HDI (2007) 0,860 (augsts) (44.)
Valūta Eiro (EUR)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .ee1
ISO 3166-1 kods 233 / EST / EE
Tālsarunu kods +372
1 Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Igaunija (igauņu: Eesti), oficiāli Igaunijas Republika (Eesti Vabariik), ir viena no trim Baltijas valstīm, kas atrodas Ziemeļeiropā. Igauniju veido tās kontinentālā daļa un Monzunda arhipelāgs Baltijas jūrā. Austrumos Igaunija robežojas ar Krieviju, dienvidos ar Latviju. Igaunijai ir arī jūras robežas ar Somiju ziemeļos, Somu līcī un ar Zviedriju rietumos, Baltijas jūrā. Valstī, kuras platība ir 45 226 km², dzīvo vairāk nekā 1,3 miljoni iedzīvotāju. Kopš 2004. gada 1. maija Igaunija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kopš 2004. gada 29. marta ir NATO dalībvalsts, un kopš 2010. gada 9. decembra ir OECD dalībvalsts.

Igauņi ir viena no Baltijas somu tautām, kura ir etniski radniecīga somiem un sāmiem. Vēsturiski un arī kultūras ziņā Igaunijai vienmēr ir bijuši cieša saikne ar Skandināvijas valstīm (īpaši Zviedriju un Dāniju) un Somiju.[2]

Igauņu valoda pieder pie somugru valodu saimes, un ir līdzīga somu valodai un attāli līdzīga ungāru valodai. Igauņu valoda kopā ar somu, ungāru un maltiešu valodām ir vienīgās valsts valodas Eiropas Savienībā, kuras nepieder pie indoeiropiešu valodu saimes.

Gadsimtiem ilgi igauņu apdzīvotā zeme ir bijusi krievu, dāņu, zviedru un vācu pakļautībā. Šīs tautas ir spēcīgi ietekmējušas Igaunijas kultūru. Par neatkarīgu valsti Igaunija kļuva 1918. gada 24. februārī, bet pēc vardarbīgas iekļaušanas PSRS, neatkarība tika atjaunota 1991. gada 20. augustā.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu valodas vārds "Igaunija" ir cēlies no Indriķa hronikā minētā novada Ugaunijas nosaukuma, kurš pēc J. Endzelīna domām ir ticis izrunāts kā ü.[3]

Igaunijas pašnosaukums Eesti, iespējams, ir cēlies no romiešu vēsturnieka Tacita darba "Germania", kurā viņš līdzās ģermāņiem aprakstīja arī austrumos no gotiem dzīvojošās ciltis, kuras nosauca par eistiem (latīņu: Aestii). Tacits viņus raksturoja kā ļoti barbariskus, kuri pēc savas valodas stipri atšķīrās no citām tautām šajā reģionā. Arī skandināvu sāgās Igaunija bieži ir pieminēta kā Eistland. Latīņu valodā antīkos rakstiskajos avotos igauņu apdzīvotās zemes bieži ir apzīmētas kā Estia vai Hestia. Tikai 19. gadsimtā, lai nostiprinātu savu nacionālo identiskumu, igauņi savu zemi sāka saukt par Eesti.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas Konfederācija 1260. gadā. Kartē redzams, ka Igaunijas ziemeļos bija Dāņu Igaunija, bet dienvidos atradās Sāmsalas-Vīkas bīskapija, Tērbatas bīskapija un daļa no Livonijas ordeņa.

Tiek pieņemts, ka pirmie cilvēki, kuri apdzīvoja pašreizējo Igaunijas teritoriju bija Baltijas somu ciltis. Vēlāk tie sajaucās ar no dienvidiem ieceļojušajām baltu ciltīm un skandināviem (salās un ziemeļu piekrastē).[nepieciešama atsauce] 13. gadsimtā Katoļu baznīca Dānijas karaļa Valdemāra II vadībā devās krusta karā uz Baltijas jūras piekrastes teritorijām, lai pagānu ciltis pievērstu kristietībai.[4] Livonijas krusta karu laikā no 1208. līdz 1227. gadam Igaunijas teritoriju no savām galvenajām militārajām bāzēm Cēsīs un Tallinā ar kristīto līvu un latgaļu vasaļu palīdzību iekaroja Zobenbrāļu ordenis un Dānija, bet Romas pāvests to pasludināja par "Māras zemi" (Terra Mariana).

1248. gadā Tallina (Rēvele) pieņēma uz Lībekas likuma balstītu pašpārvaldi un ieguva pilsētas tiesības, bet gadu vēlāk tika uzņemta Hanzas savienībā un, zaudējot dāņu pārvaldi, kļuva par nozīmīgu tirdzniecības punktu reģionā. Pat pēc vairākiem atsevišķiem līgumiem ar lietuviešiem un krieviem, Dānija nespēja apturēt vasaļu augošo militāro spēku, kurus atbalstīja Vestfālene un Livonija. 1343. gadā igauņi uzsāka Jurģa nakts sacelšanos pret vācu un dāņu virskundzību,[5] atsakoties no kristietības un cīnoties pret dzimtbūšanu. Pēc diviem gadiem Vācu ordenis, kas valdīja Livonijā, apspieda nemierus un nopirka no Dānijas tai piederošās teritorijas. Līdz ar to Igaunijas teritorijā sākās pilnīga vācu virskundzība.

Divus gadsimtus vēlāk Igaunijas teritorija nonāca vairāku kaimiņvalstu interešu lokā. Jaunizveidotā Krievijas cariste, izmantojot Vācu ordeņa novājināšanos cīņā ar Poliju-Lietuvu dienvidos, iebruka Livonijā, uzskatot, ka Tērbatas bīskapija nav maksājusi meslus, kas krieviem pienācās. Tikmēr Dānija, Zviedrija un Polija-Lietuva, kurus neapmierināja šāda situācija, izveidoja militāru aliansi pret krieviem un pakāpeniski iesaistījās karā par Livoniju.

Livonijas kara (1558-1583) sākumā 1559. gadā Krievijas cariste pilnībā iekaroja Tērbatas bīskapiju, vēlāk arī gandrīz visu Igaunijas teritoriju, tās dienvidu daļā Krievijas protektoratā nodibināja Livonijas ķēniņvalsti. Tallinas rāte 1561. gadā padevās Zviedrijas karalim. Zviedrijas karalis Eriks XIV un Dānijas karalis Frederiks II nosūtīja karaspēku uz Livoniju. 1561. gadā Ziemeļigaunija padevās Zviedrijas karalim. Pēc Krievijas sakāves Igaunijas ziemeļu daļā izveidojās Zviedru Igaunija, dienvidu daļā Pārdaugavas Livonijas hercogiste Lietuvas dižkunigaitijas tiešā pārvaldībā, Sāmsala piederēja Dānijai. Poļu-zviedru kara (1600-1629) laikā zviedru iekarotajās Livonijas zemēs izveidoja Zviedru Vidzemes provinci. 1645. gadā Dānija zaudēja Sāmsalas-Vīkas bīskapiju Zviedrijai[6] un zviedri pilnībā kontrolēja Igaunijas teritoriju. Zviedru laikos igauņu ciemos tika dibinātas pirmās skolas. 1632. gadā ar karaļa Gustava II rīkojumu Tartu atvēra Tērbatas universitāti.[7]

Lielā Ziemeļu karā zviedri kaujā pie Narvas uzvarēja krievus.

Pēc kara ar Brandenburgu Zviedrijas aizjūras provincēs veica zemes reformu (t.s. "arklu revīziju").[8] Līdz 1700. gada februārim pret zviedru dominanci Baltijas jūras reģionā apvienojās Dānija, Polija-Lietuva, Krievija un Saksija, uzsākot Lielo Ziemeļu karu. Pēc vairākām kaujām, kurās uzvarēja gan zviedri, gan krievi, 1709. gadā Krievijai tomēr izdevās izšķirošajā Poltavas kaujā pieveikt karaļa Kārļa XII vadīto karaspēku un vēlāk iekarot zviedru Baltijas provinces. Pēc kara igauņu apdzīvotā teritorija turpināja būt sadalīta starp divām guberņām: ziemeļu daļā atradās Igaunijas guberņa un dienvidu daļā Vidzemes guberņa.

Igaunijas neatkarības deklarācija.

19. gadsimtā izveidojās igauņu nācija. Pēc 1880. gada Tērbatas studentu korporācija Vironia sāka lietot krāsas, kas vēlāk tika pieņemtas par Igaunijas karoga krāsām. Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Vidzemes guberņas Pērnavas un Tērbatas apriņķus pievienoja Igaunijas guberņai. Brestļitovskas miera sarunās Krievija 1918. gada sakumā atteicās no Baltijas provincēm. Īsi pirms vācu karaspēka ienākšanas Tallinā 1918. gada 24. februārī tika pasludināta Igaunijas valsts neatkarība. Savukārt vācbaltieši 1918. gadā mēģināja izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti Vācijas impērijas protektorātā. Pēc Novembra revolūcijas un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas jaunajai Igaunijas valstij 1919. gadā nācās izcīnīt smagas brīvības cīņas pret Sarkano armiju, LSPR armiju (Kauja pie Paju) un Baltijas landesvēru, kas beidzās ar uzvaru Cēsu kaujās 1919. gada jūnijā.

Pirmajos 22 neatkarības gados Igaunijas Republika piedzīvoja nestabilitāti politiskajā dzīvē ar politisko partiju likvidāciju, un pirmais Igaunijas prezidents tika ievēlēts tikai 1938. gadā.[9] Savukārt šajā laikā uzplauka kultūras dzīve. Tika izveidotas daudzas skolas, kurās mācīja igauņu valodā, tāpat kā Latvijā bija nodrošināta arī mazākumtautību kultūras autonomija, kas bija unikāls gadījums Austrumeiropā. Saskaņā ar Molotova-Ribentropa paktu, Igauniju 1940. gada jūnijā okupēja Sarkanā armija un augustā tā tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā kā Igaunijas PSR. 1941. gadā Nacistiskā Vācija uzsāka karu ar Padomju Savienību un iebruka arī Igaunijas teritorijā. Sākotnēji igauņi uzskatīja vāciešus par atbrīvotājiem, jo uzskatīja, ka Igaunija atgūs neatkarību no PSRS, bet faktiski vienu okupācijas varu nomainīja cita. Pēc Vācijas karaspēka atkāpšanās Igaunija palika PSRS sastāvā. Pēckara gados Igaunijā darbojās nacionālo partizānu vienības, pazīstamākā bija Metsavennad (Meža brāļi), bet tās pamazām tika apspiestas.

1988. gada 16. novembrī ar Igaunijas PSR Suverenitātes deklarāciju (Deklaratsioon Eesti NSV suveräänsusest) tika pasludināts Igaunijas likumu pārākums pār PSRS likumiem, 1990. gada 8. maijā Igaunijas PSR tika likvidēta, bet pilnīga neatkarība no PSRS tika pasludināta 1991. gada 20. augustā. Pāris nedēļas vēlāk PSRS atzina Igaunijas neatkarību, bet PSRS karaspēks tika pakāpeniski izvests līdz 1994. gada 31. augustam. Par pirmo prezidentu pēc neatkarības atgūšanas kļuva Lenarts Meri. 1994. gada 24. septembrī Baltijas jūrā nogrima prāmis "Estonia", paņemot 852 cilvēku dzīvības.

Pēc neatkarības atjaunošanas Igaunijas valdība 1998. gadā sāka sarunas par valsts iestāšanos Eiropas Savienībā, kas sekmīgi noslēdzās 2004. gada 1. maijā. 2004. gada 29. martā Igaunija kļuva par NATO locekli. Neatkarības gados Igaunijas ekonomika nostiprinājās un 2011. gadā tā pievienojās eiro zonai.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas satelītuzņēmums 2004. gada aprīlī.

Igaunija ir valsts Baltijas jūras austrumu krastā ar daudziem ezeriem un salām. Tā robežojas ar Krieviju austrumos un Latviju dienvidos, tai ir jūras robeža ar Somiju un Zviedriju. Igaunijas platība ir 45 226 km² un tā ir viena no mazākajām Eiropas Savienības valstīm. Igaunijas platums austrumu-rietumu virzienā ir 350 km, bet ziemeļu-dienvidu virzienā ir 240 km. Aptuveni 10% no Igaunijas platības ir salas, bet aptuveni 4,7% ir ezeri.[10]

Igaunija ir viena no līdzenākajām un zemāk virs jūras līmeņa novietotajām Eiropas valstīm. Lielāko daļu teritorijas klāj meži (vairāk kā 45%) un purvi, vai lauksaimiecībā izmantojamas zemes. Valsts dienvidos atrodas Hānjas augstiene, kurā atrodas augstākā virsotne valstī un visā Baltijā - Lielais Munameģis (318 m), un Otepē augstiene. Valsts centrālajā daļā atrodas Pandiveres augstiene — viens no bagātākajiem upju izteces reģioniem Igaunijā. Savukārt Ziemeļigaunijai ir raksturīgi ledāju atnesti dižakmeņi, ūdenskritumi un piekrastes klintis. Rietumigaunijā atrodas kadiķu lauki, bet austrumos - Peipusa ezers, ceturtais lielākais ezers Eiropā. Igaunijā ir aptuveni 1200 ezeri, kuru platība ir lielāka par vienu hektāru.[10] Igaunijas rietumu piekrastē ir ļoti daudz salu, kuru kopskaits Monzunda arhipelāgā sasniedz ap 1500.[3] Lielākās no tām ir Sāmsala, Hījumā, Muhu un Vormsi. Garākās upes ir Vehandu (165,2 km) un Pernu (144,5 km).

Kristālisko pamatklintāju Igaunijas teritorijā klāj biezs nogulumiežu slānis, ko pārsvarā veido kaļķakmens, dolomīts, māls un smilšakmens. Kaļķakmens atsedzas Igaunijas ziemeļu piekrastē, bet smilšakmens atsegumi Dienvidigaunijas upju ielejās.

Igaunijas piekrastē valda mērens jūras klimats ar vēsām vasarām un siltām ziemām, bet austrumdaļā tas pāriet uz mēreni kontinentālo klimatu. Vidējā temperatūra janvārī ir +4 °C rietumos līdz -7,5 °C austrumos.[3] Savukārt jūlija vidējā temperatūra mainās no +16,5 °C rietumos līdz +17,5 °C austrumos.[3] Klimata apstākļi Igaunijā ir stipri līdzīgi Latvijas klimatiskajiem apstākļiem.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunija ir sadalīta 15 apriņķos (igauņu: maakond).

Apriņķis Admin. centrs Platība (km²) Iedzīvotāji
Austrumviru apriņķis Jehvi 3364 169688
Harju apriņķis Tallina 4333 524938
Hījumā apriņķis Kerdla 1023 10097
Jegevas apriņķis Jegeva 2604 36780
Jervas apriņķis Paide 2623 36130
Lēnes apriņķis Hāpsalu 2383 27477
Pelvas apriņķis Pelva 2165 31002
Pērnavas apriņķis Pērnava 4807 88466
Raplas apriņķis Rapla 2980 36678
Rietumviru apriņķis Rakvere 3465 67151
Sāremā apriņķis Kuresāre 2922 34723
Tartu apriņķis Tartu 2993 149605
Valgas apriņķis Valga 2044 34135
Veru apriņķis Veru 2305 37888
Viljandi apriņķis Viljandi 3422 55657

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunija ir parlamentāra demokrātija, kuras prezidentu ievēl vienpalātas parlaments (vēlēšanas reizi piecos gados). Valdību veido premjerministrs, kuru ieceļ prezidents, un 14 ministri. Valdību apstiprina prezidents un parlaments.

Likumdošanas vara pieder vienpalātas parlamentam Riigikogu, kuru sastāda 101 deputāts. To ievēl tiešās proporcionālās vēlēšanās uz četriem gadiem. Tiesu varas augstākais orgāns ir Riigikohus ar 17 tiesnešiem, kuru priekšsēdētāju izvirza prezidents, bet pēc tam apstiprina parlaments uz mūžu.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz Igaunijas lielāko pilsētu Tallinu

Igaunijā 2009. gada janvārī dzīvoja 1 340 415 cilvēki.[1] Apdzīvotības blīvums ir 29 cilv./km². Aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem dzīvo galvaspilsētā Tallinā. Nākošās lielākās pilsētas ir studentu pilsētiņa Tartu, rūpniecības robežpilsēta Narva un "vasaras galvaspilsēta" Pērnava.

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautība Iedzīvotāju skaits %
Igauņi 921,062 68.7%
Krievi 344,280 25.6%
Ukraiņi 28,158 2.1%
Baltkrievi 16,134 1.2%
Somi 11,035 0.8%
Tatāri 2,487 0.2%
Latvieši 2,216 0.2%
Poļi 2,216 0.2%
Lietuvieši 2,077 0.1%
Ebreji 1,900 0.1%
Vācieši 1,900 0.1%
Citi 9,084 0.7%

Etniskais sastāvs Igaunijā 1881-2000

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

32% Igaunijas iedzīvotāju ir ticīgie kristieši, no tiem:

Valoda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu valoda, tāpat kā lībiešu, somu un ungāru valoda, pieder somugru valodām. Tā nav lingvistiski saistīta ar indoeiropiešu valodām, kurās runā lielākā daļa Eiropas tautu. Apmēram ceturtā daļa iedzīvotāju ikdienā runā krievu valodā.[11]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tartu finanšu centrs.

Igaunijas tautsaimniecība balstās uz inženiertehnisko nozari, pārtikas rūpniecību, metālapstrādi, ķīmisko rūpniecību un koka izstrādājumu ražošanu.[11] No iekšzemes kopprodukta aptuveni 15% ienākumus dod tūrisms.[11]

Nozīmīgākie derīgie izrakteņi: degslāneklis, fosforīti, kaļķakmens, smiltis un kūdra.[3]

Eksports un imports

Igaunija Eksports Imports
Somija 18,4% 18,2%
Zviedrija 12,4% 9%
Latvija 8,9% 5,7%
Krievija 8,1% 13,1%
Vācija 5,1% 12,4%
Lietuva 4,8% 6,4%

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igauņu kultūru ir ietekmējušas nācijas, kuru pakļautībā viņi ir bijuši. Ir jūtama gan krievu, gan vāciešu, gan zviedru, gan dāņu, gan poļu kultūra. Starp slavenākajiem igauņiem ir rakstnieks Jāns Kross, kura darbi ir tulkoti vismaz 20 valodās,[11] kā arī tautas eposa "Kalevipoegs" autors Frīdrihs Reinholds Kreicvalds un rakstnieks, kinorežisors, bijušais valsts prezidents Lenarts Meri.

Tradicionālie ēdieni ir marinēts zutis, asinsdesa un sautēti skābi kāposti ar cūkgaļu.[11]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Olimpiskais čempions slēpotājs Andruss Vērpalu

Daudzus gadus igauņu sportisti Olimpiskajās spēlēs ir startējuši zem citu valstu karogiem. No 1900. līdz 1912. gadam igauņi startēja zem Krievijas impērijas karoga, bet no 1948. līdz 1988. gadam zem Padomju Savienības karoga. Pārstāvot savu valsti, igauņi Vasaras Olimpiskajās spēlēs ir izcīnījuši 8 zelta, 7 sudraba un 14 bronzas medaļas. Savukārt Ziemas Olimpiskajās spēlēs ir izcīnītas 4 zelta, 1 sudraba un 1 bronzas medaļa. Visvairāk olimpisko medaļu ir ieguvis distanču slēpotājs Andruss Vērpalu. Viņš 2002. gadā Soltleiksitijā un 2006. gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs Turīnā izcīnīja 2 zelta un 1 sudraba medaļu.

Igaunijā populāra ir arī riteņbraukšana, kur Jāns Kirsipū ir uzvarējis vairākos Tour de France posmos. Slaveni ir arī autosportisti Marko Asmers, kurš ir pirmais igaunis, kas kļuvis par Formula 1 testpilotu, un karjeru beigušais autorallija braucējs Marko Mertins (Markko Märtin).

Igaunijas futbola izlase vēl nekad nav spēlējusi FIFA Pasaules kausā vai Eiropas čempionātā. Ievērību ir guvis vārtsargs Marts Poms (Mart Poom), bet plašāk pazīstams ir Igaunijā dzimušais Krievijas futbola izlases futbolists Valērijs Karpins.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Most requested statistics. Stastistics Estonia. Atjaunināts: 2009-12-28.
  2. Estonia as a Nordic Country. Estonian Ministry of Foreign Affairs. Atjaunināts: 2009-12-22.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Igaunija. Ceļojumubode.lv. Atjaunināts: 2009-12-27.
  4. Christiansen, Erik (1997). The Northern Crusades. London: Penguin Books. 287. lpp. ISBN 0-14-026653-4.
  5. Much ado about Estonia or who prevailed on St. George's night?. Estonica. Atjaunināts: 2009-12-26.
  6. Kļūda atsaucē: Invalid <ref> tag; no text was provided for refs named History_World
  7. University of Tartu. University of Tartu. Atjaunināts: 2009-12-27.
  8. The Swedish Empire in the Baltic Nations. Erik Esvelt. Atjaunināts: 2009-12-27.
  9. The Story of the Estonian Republic — 1918–1940. Estonica. Atjaunināts: 2009-12-28.
  10. 10,0 10,1 Nature: The hydrographic network. Estonica. Atjaunināts: 2009-12-28.
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 Igaunija. Eiropas Savieības portāls. Atjaunināts: 2009-12-27.

Ārējas saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]