Maršrutēšanas protokols

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Maršrutēšanas protokols ir protokols, kas nosaka kā maršrutētāji savstarpēji apmainās ar informāciju par tīkliem, kas ļauj tiem izvēlēties maršrutu starp jebkuriem diviem mezgliem tīklā.

Maršrutēšanas protokoli darbojas OSI modeļa trešajā — tīkla slānī.

Maršrutēšanas, maršrutējamie un nemaršrutējamie protokoli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Maršrutēšanas protokoli dod iespēju maršrutētājam izvēlēties ceļu, pa kuru pārraidīt datus.

Maršrutējamie protokoli atbild par pašu datu nosūtīšanu. Maršrutējams ir jebkurš tīkla slāņa protokols, kas satur tīkla adresē pietiekam informāciju, lai varētu izvēlēties paketes maršrutu, nezinot visu ceļu starp sūtītāju un saņēmēju. IP ir tipisks maršrutējama protokola piemērs.

Datu posma slāņa protokoli ir nemaršrutējami protokoli, jo satur tikai fizikālo adresi. Kas nav pietekama maršrutēšanas veikšanai. Daži augstāku slāņu protokoli, piemēram, NetBIOS, kas balstīti tieši uz datu posma slāņa bez tīkla slāņa arī ir nemaršrutējami.

Paši maršrutēšanas protokoli savas informācijas pārraidei var izmantot dažādu slāņu protokolus:

Exterior un interior maršrutēšanas protokoli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interior Gateway Protocols (IGP) veic maršrutēšanu vienā maršrutēšanas domēnā. Vienā autonomajā sistēmā var būt vairāki maršrutēšanas domēni.

IGP maršrutēšanas protokoli ir:

Exterior Gateway Protocols (EGP) veic maršrutēšanu starp autonomajām sistēmām.

EGP protokoli ir:

  • EGP (vairs netiek lietots)
  • BGP

Algoritmu tipi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc darbības principa un algoritma maršrutēšanas protokolus iedala distance-vector un posma stāvokļa (link-state) protokolos.

Distance-vector maršrutēšanas protokoli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Distance-vector maršrutēšanas protokolos maršrutētāji periodiski sūta citiem maršrutētājiem visu vai daļu no savas maršrutēšanas tabulas. Šie protokoli lieto Bellmana-Forda algoritmu maršrutu aprēķināšanai. Distance-vector protokoli regulāri nosūta citiem meršrutētājiem visu maršrutēšanas tabulu.

Atšķirībā no posma stāvokļa protokoliem katram maršrutētājam nav informācijas par visu tīkla topoloģiju tikai citu kaimiņu maršrutētāju maršrutēšanas tabulas, tāpēc distance-vector maršrutēšanu mēdz saukt arī par "maršrutēšanu kas balstīta uz baumām". Šajos maršrutēšanas protokolos, tīkla topoloģijas izmaiņu gadījumos, nav jāapziņo visi domēna maršrutētāji, tāpēc tiem nepieciešams mazāks nosūtāmo datu daudzums. Arī prasības pret procesora jaudu maršrutu aprēķināšanai ir mazākas.

Šiem protokoliem ir vairāki trūkumi. Piemēram lēna konverģence un maršrutēšana cilpu iespējamība.

Distance-vector maršrutēšanas protokoli ir:

  • RIP
  • IGRP
  • EIGRP. Šis Cisco izstrādātais protokols ietver arī posma stāvokļa protokola iezīmes (veido topoloģijas tabulu) un izmanto Diffusing update algoritmu (DUAL). Tāpēc to sauc arī par hibrīdprotokolu.
  • BGP. Šis protokols darbojas līdzīgi distance-vector protokoliem, bet par distances mēru izmanto visu autonomo sitēmu sarakstu, caur kurām paketei jātiek maršrutētai. Tāpēc to sauc arī par path vector protokolu.

Posma stāvokļa maršrutēšanas protokoli[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Posma stāvokļa maršrutēšanas protokolos maršrutētājs nesaņem no citiem maršrutēšanas tabulu, bet tikai informāciju par tīkla topoloģiju. Šie protokoli izmanto Shortest Path First ('SPF') algoritmus, lai no topoloģijas datu bāzes aprēķinātu maršrutus. Viens no šadu algoritmu piemēriem ir Deikstras algoritms.

Posma stāvokļa protokoli nodrošina maršrutēšanu bez maršrutēšanas cilpām. To konverģence ir ātrāka kā distance-vector protokoliem, jo visi maršrutētāji tiek uzreiz informēti par topoloģijas izmaiņam.

Šiem protokoliem nepieciešams lielāks datu apjoms topoloģijas informācijas izplatīšanai un lielāka procesora jauda maršrutu aprēķiniem.

Posma stāvokļa maršrutēšanas protokoli ir: