Motivācija

Vikipēdijas lapa

Motivācija (no latīņu: mōtivus — 'iekustināts') ir iekšējas intereses, dziņas, vēlmes, nostājas, kas izraisa cilvēka darbību un virza viņu rīcību. Motivēšanu modelēt kā vajadzības, mērķa nospraušana, darbība, mērķa sasniegšana. Būtiskā motivācija — faktori, kas liek darbiniekam izturēties ar īpašu attieksmi pret darbu. Šie faktori ietver atbildību, sajūtu, ka viņa darītais darbs ir svarīgs, darbības brīvību, iespēju izmantot un uzlabot prasmes un iemaņas, interesants darbs un izaugsmes iespējas. Nebūtiskā motivācija — kas ir darīts darbinieku labā, lai viņus motivētu. Te tiek ietverti tādi atlīdzības veidi kā algas pielikums, prēmijas vai paaugstinājums darbā un sodi — disciplinārie sodi, kritika un algas ieturējumi vai samazināšana.

Motivācijas veidi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iekšējo motivāciju rada iekšēji faktori, piemēram, prieks par darbību. Ārējās motivācijas pamatā ir ārēji faktori, piemēram, atlīdzība, kas iegūta, veicot darbību

Ārējā motivācija — motivācija, kas nav saistīta ar konkrētas darbības saturu, bet ir atkarīga no apstākļiem ārpus subjekta.

Iekšējā motivācija — motivācija, kas nav saistīta ar ārējiem apstākļiem, bet gan ar pašas darbības saturu.

Pozitīvā un negatīvā motivācija. Motivāciju, kuras pamatā ir pozitīvi stimuli, sauc par pozitīvu motivāciju. Motivāciju, kuras pamatā ir negatīvi stimuli, sauc par negatīvu.

Piemērs: Konstrukts "ja es sakopšu galdu, es saņemšu konfekti" vai "ja es neko nesakopsim, es saņemšu konfekti" ir pozitīva motivācija. Konstrukts "ja es nesakopšu galdu, mani sodīs" vai "ja es sabojāšu, mani sodīs" ir negatīva motivācija.

Noturīga un nenoturīga motivācija. Noturīga motivācija ir motivācija, kas balstās uz cilvēka vajadzībām, jo tai nav nepieciešams papildu pastiprinājums.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]