Padomju propaganda

Padomju propaganda bija komunistiskās ideoloģijas, dzīvesveida un politikas valsts propaganda. Tā slavēja padomju iekārtu kā vislabāko sistēmu pasaulē un padomju sociālisma priekšrocības salīdzinājumā kapitālismu. Tās pamatā bija marksisma-ļeņinisma (staļinisma) ideoloģija, kā arī valsts varas un padomju partijas nomenklatūras pragmatiskās intereses un aktuālie mērķi.

PSRS propagandu veidoja un vadīja valsts iestādes un institūcijas, to oficiāli sauca par: "propaganda un aģitācija", "propaganda un masu informācija", "ideoloģiskais un izglītojošais darbs", "masu izglītošana".

Viena no padomju propagandas iezīmēm ir vadoņa cildināšana, kas izraisīja personības kultu rašanos. Tā jau kopš 1920. gada valsts pilsētas un apdzīvotas vietas tika pārdēvētas par godu ievērojamām sabiedriskām personībām, īpaši Vladimiram Ļeņinam. Viņš tika cildināts dzejoļos un grāmatās, visur tika uzstādītas vadoņa statujas. Josifa Staļina valdīšanas laikā personības kults bija nepieciešams, lai saliedētu iedzīvotājus ap vienu figūru: vadonis tika pasniegts kā nekļūdīgs vadītājs un tautas tēvs. Taču pēc Staļina nāves partijas vadība pieturējās pie kolektīvās pārvaldes formas. 70. gados iedzīvotāji negatīvi uztvēra mēģinājumus radīt Leonīda Brežņeva personības kultu.

Ienaidnieka tēls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms Lielā Tēvijas kara padomju propaganda atsevišķās sabiedriskās dzīves jomās notiekošo salīdzināja ar Krievijas pilsoņu kara laika notikumiem un galvenokārt izmantoja šķiru cīņas retoriku. Pirms Lielā Tēvijas kara propaganda kā galvenos padomju tautas ārējos ienaidniekus attēloja "pasaules buržuāziju" un "fašistus", bet pēc kara — ASV vadīto NATO bloku.

Tomēr iekšējie ienaidnieki joprojām bija svarīgi propagandai. Tie galvenokārt tika attēloti kā slēpti un pārliecināti padomju varas pretinieki, kas gaida tās sabrukumu (inženieris, netalantīgs profesors, retāk — kulaks, bijušais zemes īpašnieks, kurš bija dabūja vietu nomenklatūras rindās, muižas īpašnieks, bijušais "cara" virsnieks). Propagandas uzdevums bija saistīt šādu personāžu nostāju ar visagresīvāko un nesamierināmāko ienaidnieku rīcību, jebkuru neatkarīgas domāšanas vai uzskatu iespēju pasniegt kā draudu sabiedrībai un valstij.

Efektivitātes trūkums stagnācijas periodā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomikas stagnācijas periodā valsts propaganda pakāpeniski zaudēja savu efektivitāti. Plašsaziņas līdzekļos netika atspoguļotas tādas aktuālas problēmas kā preču trūkums, ēnu ekonomikas pieaugums un nevienlīdzīga pabalstu sadale. Uz iedzīvotāju pieaugošās neapmierinātības fona sociālistisko varoņdarbu propaganda izskatījās nepiemērota un izraisīja jokus.