Vladimirs Ļeņins

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Vladimirs Ļeņins
Владимир Ленин
Lenin 1920.jpg
PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs
Amatā
1922. gada 30. decembris — 1924. gada 21. janvāris
Priekštecis amats izveidots
Pēctecis Aleksejs Rikovs

Dzimšanas dati 1870. gada 22. aprīlī
Valsts karogs: Krievija Simbirska, Krievijas impērija
Miršanas dati 1924. gada 21. janvārī (53 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Gorki, Krievijas PFSR, PSRS
Politiskā partija Krievijas Komunistiskā partija
Reliģija Ateists
Paraksts Unterschrift Lenins.svg

Vladimirs Uļjanovs, biežāk pazīstams kā Ļeņins (krievu: Владимир Ильич Ленин, Ленин, dzimis 1870. gada 22. aprīlī [v.s. 10. aprīlī] Simbirskā, miris 1924. gada 21. janvārī Gorkos pie Maskavas), bija Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs. Tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta ietekmīgākajiem politiķiem.

Darbība līdz Oktobra revolūcijai[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Krievijas vidienes provinces pilsētā Simbirskā (mūsdienu Uļjanovskā) skolu inspektora ģimenē. 1887. gadā Uļjanovu izslēdza no Kazaņas universitātes radikālo uzskatu dēļ. Tajā pašā gadā viņa brāli Aleksandru Uļjanovu sodīja ar nāvi par atentātu pret imperatoru Aleksandru III. Uļjanovs turpināja mācības pašmācības ceļā un 1881. gadā ieguva jurista licenci. Strādājot kā jurists Sanktpēterburgā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem. Tā kā marksisms bija Krievijā aizliegts, drīz vien Ļeņinu apcietināja un ieslodzīja cietumā uz gadu, bet pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. 1898. gada jūlijā Sibīrijā Ļeņins apprecēja revolucionāri Nadeždu Krupskaju. 1899. gadā tika publicēts viņa darbs "Kapitālisma attīstība Krievijā". 1900. gadā Ļeņinam tika ļauts atgriezties no Sibīrijas. Tūlīt pēc tam Ļeņins izceļoja uz Eiropu, kur viņš sāka organizēt marksistu laikraksta Iskra izdošanu un kļuva par vienu no vadošajiem Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) biedriem. 1903. gadā pēc Ļeņina disputa ar citu ievērojamu KSDSP biedru Jūliju Martovu, partija sašķēlās divās frakcijās — radikālajā (boļševikos (lieliniekos)) un mērenajā (meņševikos (maziniekos)).

Pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas 1907. gadā Ļeņins pārcēlās uz Somijas lielhercogisti, kur politiskais režīms bija liberālāks nekā pārējā Krievijas impērijā. Ļeņins ceļoja arī pa Eiropu, apmeklējot daudzus sociālistu pasākumus, dažādos laika periodos uzturoties Londonā, Parīzē un 1. Pasaules kara laikā Ženēvā. Sākoties karam, pamazām sabruka Otrā internacionāle, jo daudzas Eiropas sociālistu partijas atbalstīja savu valstu valdības kara jautājumā. Ļeņina boļševiki bija viena no nedaudzajām grupām, kas stingri uzstājās no šķiriskajām, nevis nacionālajām pozīcijām.

Pēc imperatora Nikolaja II gāšanas Februāra revolūcijā Ļeņins atgriezās no Ženēvas Krievijā. Vēsturnieki uzskata par ļoti ticamu, ka šo Ļeņina soli finansiāli atbalstīja Vācijas valdība, lai novājinātu savu pretinieku — Krieviju. Viņš kļuva par boļševiku līderi un publicēja savas "Aprīļa tēzes", kurās runā par Kerenska pagaidu valdības kļūdām un izvirza mērķi gāzt šo valdību un nodibināt proletariāta diktatūru. 1917. gada jūlijā Ļeņinu apsūdzēja sadarbībā ar vāciešiem un viņš bija spiests slēpties Somijā.

Pēc Oktobra revolūcijas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada oktobrī boļševiki ar Ļeņinu un Trocki priekšgalā veica apvērsumu un pārņēma varu Krievijā.

1917. gada 8. novembrī Ļeņins kļuva par Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāju (premjerministru). 1918. gada 3. martā tika noslēgts separāts Brestļitovskas miera līgums starp Krieviju un Vāciju. Krievija izstājas no 1. pasaules kara, tomēr zaudēja ievērojamas teritorijas (mūsdienu Baltijas valstis, Baltkrieviju, Ukrainu). Ļeņins padzina demokrātiski ievēlēto Satversmes sapulci, kurā boļševiki bija mazākumā, un aizliedza citas politiskās partijas. 1918. gada 30. augustā esere Fanija Kaplāne veica atentātu pret Ļeņinu, ievainojot to.

Krievijas Pilsoņu kara laikā Ļeņins ieviesa kara komunismu. Pēc kara beigām, mēģinot glābt ekonomiku, tika ieviesta jaunā ekonomiskā politika (NEPS), kas atļāva ierobežotu privātu uzņēmējdarbību.

Saasinoties veselības problēmām, 1922. gada maijā Ļeņins tika paralizēts. Pēc smadzeņu triekas 1923. gada martā viņš zaudēja jebkādas kustības un runas spējas. Ļeņina ceturtā trieka 1924. gada 21. janvārī bija nāvējoša. Kā citi viņa nāves iemesli ir minēti noindēšana vai sifilisa komplikācijas.[1]

Pēc nāves[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ļeņins pēc savas nāves tika iebalzamēts un viņa mūmiju ievietoja mauzolejā Maskavas centrālajā laukumā (Sarkanajā laukumā). Ļeņina mauzolejs kļuva par PSRS centrālo tribīni, no kuras svētkos un citos svinīgos gadījumos valsts amatpersonas sveica iedzīvotājus. Pēc 1991. gada ar dažādu intensitāti noritējušas diskusijas par iespēju Ļeņina ķermeni apbedīt.

Tūlīt pēc Ļeņina nāves izveidojās Ļeņina personības kults. Daudzas pilsētas, rūpnīcas utt. tika nosauktas Ļeņina vārdā. PSRS laikā gandrīz katrā kaut cik ievērojamā pilsētā centrālā iela bija nosaukta Ļeņina vārdā, bet pilsētas centrā bija Ļeņina piemineklis.

Galvenās Ļeņina idejas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Komunistiskajai partijai nav jāgaida Marksa paredzējumu piepildīšanās, bet aktīvi jādarbojas kapitālisma iznīcināšanā. Partijai jābūt disciplinētai un stingri vadāmai.
  • Kapitālisms ir iegājis savā pēdējā stadijā — imperiālismā. Tā kā imperiālistiskās varas jau ir sadalījušas pasauli, kari ir neizbēgami, kamēr eksistē kapitālisms.
  • Revolūcija nenotiks visā pasaulē vienlaicīgi, bet gan imperiālisma visvājākajā posmā (Krievijā). Pēc tam darbaļaužu vara palīdzēs citu valstu strādniekiem atbrīvoties no kapitālisma.
  • Pēc kapitālisma nav iespējama tūlītēja pāreja uz komunismu, būs pārejas posms — sociālisms.
  • Nav tādas vispārcilvēciskās morāles, morāle vienmēr ir šķiriska.
  • Taktikā varas sagrābšanai visbūtiskākais ir sagrābt sakaru infrastruktūru — pastu, telegrāfu, tiltus.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Aleksandrs Kerenskis (kā Krievijas Pagaidu valdības galva)
PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs
1917—1924
Pēctecis:
Aleksejs Rikovs