Krievijas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pilsoņu kara frontes. Ar sarkanu līniju iezīmēta Krievijas armijas kontrolētā teritorija 1917. gada beigās, ar dzeltenu Sarkanās armijas frontes 1919. gada vasarā.

Krievijas pilsoņu karš (krievu: Гражданская война) bija pilsoņu karš no 1918. līdz 1922. gadam bijušās Krievijas impērijas teritorijā starp lielinieku atbalstītājiem un to pretiniekiem. Pilsoņu kara galvenās kaujas beidzās jau 1920. gada novembrī ar Vrangeļa sakāvi Krimā, kuras rezultāta lielākā daļa Baltās armijas un citu bēgļu evakuējās uz Balkāniem un Rietumeiropu.

Kara pirmais posms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas pilsoņu kara pirmais posms sākās pēc Oktobra revolūcijas un turpinājās līdz ar Vāciju noslēgtajam Brestļitovskas pamieram. Pēc nākšanas pie varas jaunā boļševiku valdība paziņoja ka kazaku zemes Krievijas dienvidos tagad kontrolēs centrālā valdība, kas izraisīja Orenburgas (atamans Dutovs) un Donas (atamans Kaļedins) kazaku sacelšanos. 1918. gada janvārī Krievijas armija tika reorganizēta un pārsaukta par "Darbaļaužu un zemnieku Sarkano armiju"). Pēc Vācijas impērijas karaspēka ofensīvas 1918. gada februārī un revolucionārajām jukām Krievijas armijā zuda jebkāda disciplīna. 1918. gada 6. martā boļševiku valdība ratificēja separātu Brestļitovskas miera līgumu un Vācijas karaspēka uzbrukums beidzās.

Boļševiku lēmums slēgt mieru ar Vāciju un tās sabiedrotajiem daļēji izskaidrojams ar viņu solījumu ātri izbeigt Krievijai neveiksmīgo Pirmo Pasaules karu. Slēdzot mieru, boļševiki bija gatavi atdot lielas bijušās Krievijas impērijas teritorijas Vācijai, Austroungārijai un Turcijai. Šī piekāpība ļoti saniknoja Krievijas nacionālistus un konservatīvos spēkus. Boļševiku gatavība atdot teritorijas daļēji izskaidrojama ar viņu ticību drīzai vispasaules revolūcijai, kuras rezultātā tiktu gāztas citas impērijas un kapitālistiskās valstis un izveidotos viena vispasaules darbaļaužu valsts. Pēc šī miera līguma noslēgšanas aktivizējās pret boļševikiem noskaņotas grupas Krievijā un ārpus tās. Separātā pamiera parakstīšana pamudināja Antantes valstis izsēdināt desantu vairākās Krievijas ostas pilsētās.

Vienlaikus iekšpolitikā boļševiki kļuva aizvien represīvāki. Jau pirmajā dienā pēc Oktobra apvērsuma pārtraukta demokrātiski ievēlētās Satversmes sapulces darbība, bet 1918. gada sākumā tika aizliegtas gandrīz visas politiskās partijas. Drīz izveidojās vāja republikāņu, konservatīvo, monarhistu, sociālistu un citu politisko spēku apvienība — Baltā kustība, kuras vienīgais vienojošais mērķis bija vēlme padzīt boļševikus no varas. Viņu izveidotās armijas vienības tika sauktas par Balto armiju iepretim boļševiku kontrolētajai Sarkanajai armijai. Rietumu Antantes sabiedrotie, neapmierināti ar Krievijas vienpusējo izstāšanos no karadarbības un boļševiku radikālismu, izlēma gan tieši, gan netieši atbalstīt balto kustību. Piemēram, Vinstons Čērčils deklarēja, ka boļševisms ir "jāizravē tā saknē". Vienlaikus Ukrainas teritorijā lielu lomu spēlēja arī ukraiņu nacionālistu un anarhistu bruņotās vienības, kas savu mērķu sasniegšanai bieži vien sadarbojās gan ar sarkanajiem, gan baltajiem

Pilsoņu kara otrais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Omskā izvietotās Viskrievijas Pagaidu valdības (Временное Всероссийское правительство) jeb "Direktorijas" Ministru padome 1918. gada 18. novembrī pasludināja, ka tā pārņem varu Krievijā un visu varu aizklāta balsojuma rezultātā piešķīra admirālim Kolčakam, kas turpmāk lietoja titulu "Krievijas virspavēlnieks". Viņu atbalstīja Antantes valstis, kas viņam sniedza materiālu atbalstu un viņa vadītajai Sibīrijas armijai izdevās šķērsot Urālus un 1918. gada decembrī ieņemt Permas pilsētu.

Pēc Vācijas kapitulācijas Pirmajā Pasaules karā 1918. gada 9. novembrī un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Viskrievijas Centrālā izpildu komiteja 1918. gada 13. novembrī pieņēma lēmumu par padomju varas atjaunošanu Vācijas karaspēka atstātajos bijušās Krievijas impērijas rietumu reģionos. Sarkanā armija 1918. gada 29. novembrī ieņēma Narvu, 1919. gada 3. janvārī Rīgu un tika apturēta 34 km uz austrumiem no Tallinas.

Svarīgākais Krievijas Pilsoņu kara posms ilga no 1919. gada janvāra līdz novembrim. 1919. gada 8. janvārī ģenerāļa Deņikina vadībā izdevās apvienot Kubaņas un Donas kazaku armijas un izveidot Dienvidkrievijas bruņotos spēkus (Вооружённые силы Юга России). Armijas štābs no Jekaterinodaras (tagad — Krasnodara) tika pārcelts uz Taganrogu pie Azovas jūras. Līdz 1919. gada aprīlim Kolčaka armijai izdevās sekmīgi virzīties uz rietumiem un ieņemt Kazaņu pie Volgas, tomēr tā cieta smagu sakāvi kaujā pie Samāras un maijā Sarkanā armija sāka pretuzbrukumu.

Rietumu frontē Sarkanā armija atsāka uzbrukumu 1919. gada martā, kad tika ieņemta Viļņa un Grodņa, bet Polijas armija devās pretuzbrukumā, ieņēma Pinsku, Lidu un 19. aprīlī Viļņu. 1919. gada maijā no Igaunijas teritorijas Pleskavas guberņā iebruka ģenerāļa Judeniča komandētā Krievijas Ziemeļrietumu armija. 22. maijā A. Niedras Latvijas Pagaidu valdībai pakļautās armijas daļas ieņēma Rīgu. 12. jūnijā Deņikins oficiāli atzina admirāli Kolčaku par Krievijas virspavēlnieku un 3. jūlijā sāka karagājienu uz Maskavu. Līdz 1919. gada 8. jūlijam Sarkanās armijas virspavēlnieks bija Jukums Vācietis, kas jūlijā tika atstādināts un arestēts par darbību kontrrevolucionārā baltgvardu organizācijā, taču vēlāk viņš tika attaisnots un atbrīvots.

1919. gada jūnijā Kolčaks atteicās atzīt Somijas neatkarību apmaiņā pret somu armijas uzbrukumu Pēterburgai, pasludinādams, ka "nekādu acumirklīgu ieguvumu dēļ neatteiksies no dižās nedalāmās Krievijas idejas". 1919. gada 31. augustā Igaunijas valdība, 11. septembrī — Somijas un Latvijas valdības, bet 15. septembrī Lietuvas valdība saņēma Padomju Krievijas piedāvājumu sākt miera sarunas. 1919. augustā Kolčaka Sibīrijas armija bija spiesta atkāpties no Ufas, Jekaterinburgas un Čeļabinskas, toties septembrī Dienvidkrievijas armijas kontrolē nokļuva Donbass, Krima, Harkova, Caricina, Kijeva, Odesa un Kurska. Voroņeža tika ieņemta 6. oktobrī, Orla 13. oktobrī, tika sākta Krievijas Padomju valdības iestāžu evakuācija no Maskavas uz Vologdu. Savukārt Judeniča Krievijas Ziemeļrietumu armija septembrī uzsāka uzbrukumu Petrogradas virzienā, bet 21. oktobrī tika apturēta 30 kilometru attālumā no pilsētas. Krievijas Rietumu brīvprātīgo armija Bermonta-Avalova vadībā deklarēja, ka no Kurzemes teritorijas dosies uzbrukumā uz Krieviju, bet tā vietā 8. oktobrī sāka uzbrukumu Rīgai un nesekmīgi mēģināja gāzt Kārļa Ulmaņa vadīto Latvijas Pagaidu valdību.

Padomju valdībai izdevās noslēgt pamieru ar Polijas un Ukrainas (Petļuras) valdībām un pāriet pretuzbrukumā Dienvidu un Austrumu frontēs. Sarkanās armijas trieciengrupa, kuras kodolu veidoja Latviešu strēlnieku divīzija, Orlas — Kromu kaujās 1919. gada 11. oktobrī — 18. novembrī sakāva Dienvidkrievijas armiju un 19. decembrī ieņēma Harkovu. 14. novembrī Kolčaka valdība atkāpās no Omskas, bet līdz februārim Deņikina armija atkāpās līdz Rostovai pie Donas. 1920. gada 4. janvārī admirālis Kolčaks atkāpās no amata un pauda apņemšanos nodot savas Viskrievijas valdnieka pilnvaras Deņikinam, 15. janvārī čehoslovāku korpusa vadība viņu nodeva Irkutskas pašvaldībai, kas 21. janvārī pārgāja boļševiku rokās. Kolčaks tika nošauts naktī uz 7. februāri.

1920. gada janvārī atsākās intensīva karadarbība Rietumu frontē. Polijas armija ar Latvijas armijas atbalstu ieņēma Daugavpili. 1920. gada 2. februārī Igaunija un Krievija parakstīja miera līgumu. 1920. gada martā tika sakauta Kubaņas kazaku armija un Baltās armijas paliekas atkāpās līdz Novorosijskai un 26.—27. martā pārcēlās pārī jūras šaurumam uz Krimu. 1920. gada 4. aprīlī Deņikins atteicās no Dienvidkrievijas armijas virspavēlnieka amata un caur Stambulu devās uz Angliju. Par Dienvidkrievijas armijas komandieri kļuva barons Vrangelis.

Pilsoņu kara trešais periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920. gada 24. aprīlī Polijas armija sāka uzbrukumu Ukrainas vidienē un 7. maijā ar Petļuras valdības karaspēka atbalstu ieņēma Kijevu. Sarkanā armija Tuhačevska vadībā sāka pretofensīvu, atguva Kijevu un 11. jūlijā ieņēma Minsku, 14. jūlijā Viļņu, pēc pāris dienām Grodņu un 1. augustā Brestu. 1920. gada 12. jūlijā Krievija parakstīja miera līgumu ar Lietuvu, bet 11. augustā ar Latviju. 28. jūlijā Bjalistokā tika nodibināta padomju Polijas marionešu valdība un 10. augustā sākās Sarkanās armijas uzbrukums Varšavai, kuru poļiem izdevās apturēt. 16. augustā Polijas armija Pilsudska vadībā sāka pretuzbrukumu un līdz 18. oktobrim tai izdevās ieņemt plašu Lietuvas un Baltkrievijas teritoriju līdz Minskai austrumos. 1920. gada 21. septembrī Rīgā sākās miera sarunas, kas ieilga līdz 12. oktobrim.

Kamēr lielāka daļa Sarkanās armijas bija iesaistīta poļu-padomju karā, Krimas fronte bija samēra mierīga. Toties Sarkanā armija izvērsa uzbrukumu Centrālāzijas un Kaukāza frontēs. 1920. gada aprīlī tika ieņemta Azerbaidžāna, 1920. gada septembrī Buhāras un Hivas valstis, bet novembrī Armēnija.

Pēc sakāves Polijā Sarkanā armija uzbruka Krimai. Trieciengrupa, kuras sastāvā bija arī latviešu strēlnieki, no 7. līdz 17. novembrim šturmēja Perekopu un ieņēma Eipatoriju. 1920. gada novembra beigās pēdējie Baltās armijas kareivji evakuējās uz Konstantinopoli. 1921. gada februārī tika parakstīti miera līgumi ar Persijas šahu un Afganistānas emīru. 1921. gada 16. februārī — 17. martā Sarkanā armija okupēja Gruzijas Demokrātisko Republiku.

Pēdējā nopietnā militārā pretestība Tālajos austrumos beidzās pēc ģenerāļa Diterikha kareivju evakuācijas no Vladivostokas 1922. gada oktobrī.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]