Sociālisms

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sociālisms (no lat. sociare - dalīties") ir sabiedriskā iekārta, kurā ekonomika kalpo sociālo attiecību attīstībai sabiedrībā un kur valsts/sabiedrības politika ir vērsta uz sociālo attiecību pilnveidošanu un sociālās nevienlīdzības novēršanu, panāktu taisnīgu (atbilstoši ieguldījumam) labumu sadali starp kapitālu un darbu, kas iespējams, palielinot valsts regulējošo lomu un varbūt valsts īpašuma daļu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sociālisma saknes var meklēt jau Platona priekšstatos par īpašuma kopību ideālajā valstī. Jēdziens tiek lietots pirmo reizi 1827. gada angļu sociālista Roberta Ovena žurnālā The Cooperative Magazine. Kā ideoloģiska koncepcija sociālisms izveidojās XIX gs. pirmajā pusē marksistu vidē, reaģējot uz industriālās sabiedrības attīstību un problēmām: amatnieku un mazo uzņēmēju izspiešanu no tirgus, ko izraisīja rūpnieciskās ražošanas uzplaukums, strādnieku stāvokļa pasliktināšanos. Attiecīgi, marksisma doktrīna ir tā, kas radīja visu sociālistisko masu partiju modeli, kurš savukārt transformējās dažādās variācijās. Vēsturiski sociālisma pamatidejās izveidojās 6 virzieni un nav viennozīmīgas sociālisma definīcijas un ideoloģijas skaidrojuma. K.Marksa ideju pamatā bija atziņa, ka, ja sociālās nevienlīdzības loģika balstās uz sabiedrības sociālo un politisko struktūru, tātad ir jāmaina pašu sabiedrības struktūru. Taču, galvenais jautājums ir kādā ceļā to veikt, un tieši šo dažādo ceļu virzienu skaits, skaidro sociālisma ideju neviennozīmīgo interpretāciju. Sociālisma ideoloģijas formas vieno to izejas punkts: kapitālisma radītas nevienlīdzības negatīvo seku, nabadzības kā sociāla ļaunuma bīstamības atzīšana. Pamatā ir ideja par cilvēku vienlīdzību, līdztiesību un kolektīvo solidaritāti, galvenokārt tieši ekonomikas un sociālajā jomā. Pateicoties sociālisma idejas popularitātei un sociāldemokrātisko partiju aktīvai darbībai, vairāk vai mazāk daļēji XIX gs. beigās un XX gs. lielā daļā t.s. brīvā tirgus jeb kapitālistiskajās valstīs tika ieviesti daudzi daudzi no sociālisma kritērijiem sociālās nodrošināšanas jomā un valsts daļējai kontrolei finanšu kapitāla apritē, kur jāmin iedzīvotājiem nozīmīgi sociālie pabalsti, nodarbinātības vai bezdarba apdrošināšana, bezmaksas vai ļoti subsidēta veselības aprūpe, bērnu aprūpe un izglītība, vecuma pensijas u.c. Latvijā sociālisma idejas bija izteikti populāras 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē, t.s. starpkaru periodā. Mēģinājumi 20. gadsimtā ieviest "tīru" sociālismu vairākās valstīs kā to iekārtu, neizdevās, tām pārvēršoties par autoritārām vai totalitārām valsts ekonomikām, kurām ar "sociālismu" kopējs vairs bija tikai nosaukums.

Galvenie virzieni[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ortodoksālā marksisma un ļeņinisma teorijās sociālisms ir civilizācijas attīstības stadija starp kapitālismu un komunismu, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kopīpašums, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu, t.i. ekonomika kalpo sociālo attiecību pilnveidošanai sabiedrībā. Sākotnējās koncepcijās populāra bija doma toreizējo sabiedrību aizstāt ar pilnīgi jaunu sabiedrisko sistēmu, kas būtu balstīta uz kopīpašumu (lielinieku traktējums), t.i. īpašumtiesības un vispārējā labklājības izplatīšana šādā sistēmā jābūt pakļautiem sabiedrības vairākuma interesēm. Šo kontroli var veikt vai nu tieši pārvaldītu populāri solidāŗas kopienas - piemēram, strādnieku padomes, - vai netieši: pilsoņu izvēlēts valsts pārvaldes aparāts. Saskaņā ar šo sociālisma traktējumu valstij ir jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, savukārt ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma šajā teorijā sociālisms ir valsts, zemnieku un strādnieku kopienu pārvaldīts ražošanas process un ražošanas līdzekļi.
  • Sociāldemokrātijas teorijās lielāko tiesu tiek noraidīta ortodoksu ideja par kopīpašumu kā vienīgo īpašuma formu, pieļaujot jaukta tipa ekonomiku, kurā valsts kā pašu pilsoņu veidota pārvaldes aparāta loma ir vienādu iespēju nodrošināšana, monopolu nepieļaušana, sociālās nodrošinātības uzturēšana u.tml.

Vēsturiski radušās sociālisma virzienu skolas:

Kā arī: demokrātiskais sociālisms, kristīgais sociālisms, katedras sociālisms u.c. mazāki virzieni.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]