Pirmais Krusta karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jeruzalemes ieņemšana 1099. gadā.

Pirmais Krusta karš tika uzsākts 1096. gadā, kad Romas pāvests Urbāns II rīkoja karagājienu uz Jeruzalemi, uz svēto pilsētu, kā arī uz Svēto zemi, lai atbrīvotu austrumu kristiešus no musulmaņu pasaules.

Klermonas koncila (1095. gada novembris) rezultātā 1096. gada vasarā no dažādām Rietumeiropas daļām Krusta karā uz Svēto zemi devās svētceļnieku vilnis.

Tajā piedalījās divas grupas. Pirmajā bija pilsoņi un zemnieki, skaitā ap 80 000, un tos vadīja mūks Pēteris no Amjēnas. Līdz Konstantinopolei nokļuva tikai daļa no tiem. Pārējos Āzijas krastā turki pilnīgi iznīcināja. Otrajā grupā bija ap 30 000 bruņinieku — galvenokārt no Francijas.

No dažādām zemēm nākušie svētceļnieki, starp kuriem bija daudz bruņinieku, sastapās Konstantinopolē. 1097. gada pavasarī šī armija pārcēlās uz Mazāzijas pussalu, kur sāka cīņas ar seldžukiem. Pirmais nopietnais šķērslis krustnešu armijai bija Nīkeja, kuru ar Bizantiešu imperatora viltību ieņēma 1097. gada 19. jūnijā. Nākamais nopietnais šķērslis krustnešu armijai izrādījās Antiohija, veca Bizantijas impērijas pilsēta, kura tikai salīdzinoši nesen bija kritusi seldžukiem. Antiohijas aplenkšana sākās 1097. gada oktobrī, bet beidzās jūnijā krustnešiem par labu. 1099. gada sākumā krustneši pameta Antiohiju un devās ceļā uz Jeruzalemi,kuru aplenca jūnija sākumā un jau 15. jūlijā ieņēma. Šis notikums iezīmē Pirmā Krusta kara beigas.

Jeruzalemē tika nodibināta Jeruzalemes karaliste. Jeruzalemē un Antiohijā iecēla latīņu patriarhus. Līdz ar latīņu hierarhiju te dibināja hospicijas, slimnīcas svētceļiniekiem un slimajiem, kā arī pirmos bruņinieku ordeņus svētceļinieku apsargāšanai.