Islāms

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Daļa no kategorijas:
Istanbul, Hagia Sophia, Allah.jpg
Islāms

Ticības uzskati (akīda)

Dievs · Islāma monoteisms
Eņģeļi  · Dieva Grāmatas
Nākamā dzīve · Kadars
Muhameds · Pārējie pravieši

Prakse

Ticības apliecinājums · Lūgšana
Gavēnis · Labdarība · Svētceļojums

Svētie raksti un likumi

Korāns · Sunna · Hadīti
Fikhs · Šariats

Vēsture un vadītāji

Vēstures hronoloģija · Sahaba
Sunnīti · Šiīti
Kalamisti · Sūfiji
Rašidūni · Šiītu imāmi

Kultūra un sabiedrība

Pētniecība · Dzīvnieki · Māksla
Kalendārs · Bērni
Demogrāfija · Svētki
Mošejas · Filozofija
Zinātne · Sievietes
Politika · Sludināšana

Islāms un citas reliģijas

Kristietība · Jūdaisms
Hinduisms · Sikhisms · Džainisms

Skatīt arī

Kritika · Islāmafobija
Islāma terminu rādītājs

 S  D  L 

Islāms[1] (arābu: الإسلام, IPA: [al isla:m]) ir monoteistiska reliģija, kura 7. gadsimtā radās Arābijas pussalā. No islāmticīgo viedokļa islāms nesākās ar Muhamedam atklāto vēsti 7. gadsimtā, bet gan ar Ādamam atklāto vēsti. Atbilstoši islāmam starp Ādamu un Muhamedu ir bijuši daudzi citi pravieši, un daļa no tiem ir pieminēti Islāma avotos (kā, piemēram, Noass, Ābrahāms, Mozus, Dāvids, Jēzus, un citi pravieši). Tā islāmā skata "vispārīgo islāmu", kurā ietilpst visu Dieva praviešu vēsts un "konkrēto (vai specifisko) islāmu", par kuru sauc tieši pravieša Muhameda mācīto islāmu ar tā atšķirībām pielūgsmes praksēs no iepriekšējo Dieva praviešu mācībām.[2] Konkrētais islāms balstās uz Korānu - atklāsmi svēto rakstu veidā un paša pravieša Muhameda paskaidrojumu, kā pareizi saprast Korānu. Paskaidrojums ir Muhameda norādījumi sakot vai noklusējot, darot vai nedarot formā - Sunna. Arābu valodā vārds islām nozīmē pakļaušanos, jeb padošanos, apzīmējot ticības pamata vērtību – pilnīgu padošanos Dievam. Arābu valodā Dievu sauc par Allāhu (الله; [alːaːh]).[3] Šādi Dievu sauc arī arābu kristieši. Šo vārdu paralēli vietējam vārdam (ja tāds ir) lieto arī visas musulmaņu tautas. Par musulmaņiem tiek saukti islāma sekotāji un tas nozīmē "tāds, kurš ir padevies [Dievam]".[4][5] Pēc sekotāju skaita islāms ir otra lielākā reliģija pasaulē (lielāka ir vienīgi kristietība). Tiek lēsts, ka musulmaņu kopējais skaits ir no 1,2[6] līdz 1,57 miljardiem[7]. No nemusulmaņu viedokļa islāms ir viena no Ābrama reliģijām. No islāmticīgo viedokļa, tikai islāms (arābiski - "padevība Dievam") ir Ābrama reliģija, bet ne kristietība vai jūdaisms,[8][9] kuri tiek skatīti kā sagrozīti atvasinājumi no Dieva atklāsmēm un iepriekšējo praviešu skaidrojumiem. Visi iepriekšējie Dieva sūtītie zināmie un nezināmie Svētie raksti laika gaitā cietuši no tahrīf (bojāšanās). Allāhs nesargāja tās iepriekšējās vēstis no patvaļīgām cilvēku veiktajām izmaiņām, jo tās bija paredzētas tikai noteiktai tautai, ciltij, reģionam, pilsētai vai laika posmam. Rakstu saglabāšana bija uzticēta cilvēkiem, kuri sagrozīja tekstus.[10][11] Savukārt Muhameds tiek izvēlēts kā pēdējais vēstnesis ("Vēstnešu zīmogs") un viņam tiek dota universāla vēsts visai cilvēcei līdz pat Tiesas Dienai. Muhameda islāms no iepriekšējo praviešu islāmiem neatšķiras ticības uzskatos, bet gan tikai reliģiskajos un sociālajos likumos (Šariātā).[2]

Islāmā islāmu nedēvē par "reliģiju" šī koncepta rietumu izpratnē, bet gan par "dīn" (دين) (piemēram, Korānā 48:27, 9:33, 61:9) ko var iztulkot kā "reliģija-dzīvesveids". Tas nozīmē islāma valdīšanu islāmticīgā dzīvesveidā un nepieļauj ticības uzskatu un praktizēšanas šķiršanu no praktiskās dzīves.

Lai gan jau drīz pēc Muhameda un viņa skolnieku nāves islāma likumi tika aizvien plašāk ignorēti, tomēr daļa no tiem reģionāli tika ievēroti. Tā islāms būdams "dīn" (reliģija, kas nosaka dzīvesveidu) ietekmēja dažādas dzīves jomas, ieskaitot kultūru un mākslu, radot unikālus mākslas paņēmienus un stilus. Islāmticīgo sabiedrības un valstis bija attīstītākās un vadošās zinātnē tā sauktajā "Islāma zelta laikmetā" no 8. līdz 13. gadsimtam.

Islāmticīgie vairākumā ir Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Rietumāfrikas valstu, Vidusāzijā, un Dienvidaustrumāzijā. Indijas subkontinentā islāmticīgie ir vairākums Pakistānā un Bangladešā un ir liela minoritāte Indijā. Aptuveni 31% musulmaņu dzīvo Indijas subkontinentā, 20% dzīvo arābu valstīs, bet 13% dzīvo Indonēzijā. Lielas musulmaņu kopienas atrodas arī Ķīnā, Austrumāfrikā un Krievijā. Vairākās Eiropas valstīs islāms ir otra lielākā reliģija, piemēram, Francijā (vislielākā musulmaņu kopiena Eiropā) un Apvienotajā Karalistē.

Islāma rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Muhameds

Muhameda islāma pirmsākumi ir meklējami Arābijā. Arābija bija nabadzīgs, tuksnešains reģions ar nelielām oāzēm, tāpēc to romieši un persieši vērtēja kā iekarošanas un pārvaldīšanas neizdevīgu. Izņemot Jemenu, kuru periodiski kā vasaļvalsti pārvaldīja Persija vai Etiopija. 6. gadsimta beigās, kad caur Arābiju gāja cauri tirdzniecības ceļš no Jemenas uz Bizantiju, palielinājās ekonomiskais nozīmīgums un turīgums oāzēm karavānu maršrutā. Šajā maršrutā bija Meka, kurā 570. vai 571. gadā kureišu (arābu: قريش, Qureiš) cilts tirgotāju ģimenē dzima Muhameds. Saskaņā ar islāmu, 40 gadu vecumā Muhameds saņēma no Dieva pirmo atklāsmi, kuru tam sniedza erceņģelis Gabriels. Nākamajos 23 dzīves gados Muhameds saņēma erceņģeļa sniegtās atklāsmes. Tās bija āju (آية) (arābiski - "zīme" vai "brīnums") "vārsmu" formā. Atklāsmes teksts varēja būt garš vai pat tikai dažas rindiņas. Ājas ir apkopotas sūrās (سورة‎) un viss kopā Korānā atbilstoši Muhameda norādījumiem.

Islāma būtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāma būtība ir padevība tikai un vienīgi Dievam monoteismā. Tāpēc divi nozīmīgākie koncepti islāmā ir "tauhīd" ("islāma monoteisms") un "ibāda" - padevība un paklausība Dievam. Par tiem abiem lejup.

Islāma mācība jau no paša sākuma bija universāla. Tā vienlīdz vērsās pie visām tautām, nācijām, abiem dzimumiem. Viens no galvenajiem islāma pamatpostulātiem ir, ka visi musulmaņi ir brāļi un māsas. Muhameda dzīves laikā islāms nosodīja valdošās elites privilēģijas, sievietes apspiešanu, cilšu asinsatriebības tradīcijas. Viņa aicinājumi ievērot ekonomisko, sociālo un politisko godīgumu, būt žēlsirdīgiem un veikt labdarību, bija kaitinoši vietējai elitei un apkārtējās valstīs pastāvošajai iekārtai.

Islāma monoteisms - Tauhīds[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiešs Muhameda vēsts izaicinājums ar kuru apkārtējie, jo sevišķi elite, nevēlējās samierināties, bija saukšana pie Islāma monoteisma (Tauhīd توحيد). Tā laika arābi ticēja Dieva esamībai. Tomēr Muhameds sauca viņus pie monoteisma, nevis vienkārši ticības Dievam. Vietējie pagāni (Meka, Medīna un pārējā Arābija), jūdaisti (Medīna un Jemena), kristieši (Jemena) atzina monoteismu Dieva Kundzībā (Tauhīd ar-Rububījja) - to, ka Dievs ir visas radības Radītājs, Pārvaldītājs un Aprūpētājs.[12].[8] Tomēr, gan pagāni, gan jūdaisti, gan kristieši neatzina divas nākamās monoteisma kategorijas - 1) Monoteismu Dieva vārdos un atribūtos (Tauhīd al-Asma vas-Sifāt) un 2) Monoteismu Pielūgsmē un Paklausībā (Tauhīd al-Ibāda). Monoteisms Dieva vārdos un atribūtos nozīmēja nepiedēvēt Radītājam radības īpašības un atribūtus, bet Muhameda noliedzēji atteicās to atzīt. Piemēram, jūdaisti un kristieši turējās pie viedokļa, ka Dievs pēc 6 radīšanas dienām bija noguris un septītajā dienā atpūtās.[13] Islāmā to redz kā radības īpašību (trūkumu) piedēvēšanu Dievam. Islāma monoteismā Dievs ir viens pats savās īpašībās un vārdos. Radības īpašības ir citādas nekā Radītāja, Kurš ir brīvs no trūkumiem.

Muhameda vēsts noliedzēji noliedza arī Monoteismu Dieva pielūgsmē un Paklausībā. Tas nozīmē, ka pielūgsme un paklausība ir tikai Dievam. Piemēram, nedrīkst vērsties ar lūgšanām ne pie viena cita kā tieši un nepastarpināti pie Dieva. Arābu pagāni uzskatīja, ka tikai īstās problēmās un grūtību laikos viņi var vērsties tieši pie Dieva. Mierīgos laikos viņi vērsās pie starpniekiem, kuri aizbilstu viņu vietā labu vārdu Dievam. Šie starpnieki bija dažādi mirušie cienīti par dievbijību vai citām labām īpašībām - svētie. Gluži tāpat kā mūsdienu katoļi vai pareizticīgie vēršas ar lūgumiem pie svētajiem. Par dievībām (pielūgsmes objektiem) tika padarīti arī daži miruši pravieši, Jaunava Marija, un pat personificētas Dieva īpašības. Kā arī dažādi citi pielūgsmes objekti (elki), kuru izcelsme nav zināma. Muhameds aicināja apkārtējos uz monoteismu un pielūgt tikai Dievu un bez starpniekiem un līdziniekiem. Atteikšanās no elkiem, nozīmētu Mekai lielas finansiālās grūtības. Meka tajā laikā bija pagānu svētceļojumu mērķis. Viņi ceļoja uz Kaabu slavināt Dievu un elkus. Atbilstoši islāmam, Kābu uzcēla pravieši Ābrahams un viņa dēls, arābu sencis Išmaēls un viņi uzsāka svētceļojumu tradīciju un rituālus slavinot Dievu. Tomēr laika gaitā sākotnējie rituāli un nozīmes tika pazaudētas, tā vietā Kaaba - monoteisma svētnīca tika piepildīta ar simtiem elku un Ābrahama svētceļojuma rituāli apmainīti ar pagānu izdomātajiem. Atzīstot Muhamedu, būtu jālikvidē elki un Meka nesaņemt svētceļotājus un viņu nestos ienākumus un prestižu. Tā šī atteikšanās no elkiem, līdztekus Muhameda aicinājumiem būt godīgiem ekonomiskajās attiecībās, bija tiešs drauds vietējās elites pārticībai un prestižam.

Kaaba ir islāmticīgo lūgšanu virziens. Tā atrodas Mekā.

Otrs šīs monoteisma kategorijas aspekts ir tas, ka par paklausības objektu jāatzīst tikai Dievu. Tas nozīmē, ka Dievs ir vienīgais, kurš nosaka atļauto un aizliegto. Tas nozīmē, ka vietējā vara un cilvēki individuāli savās dzīvēs, nevar noteikt, kas ir atļauts un kas ir aizliegts. Viņiem ir jāņem par atļauto un aizliegto atbilstoši Dieva norādījumiem atklāsmē. Šādi monoteismā tiek atzīts, ka Dievs ir vienīgais likumdevējs un ka nekas nav pielūgsmes un paklausības vērts kā vien Dievs. Tā kā elite izdomāja likumus savām vajadzībām, tad viņi nevēlējās, ka Dievs iejauktos ar Saviem likumiem viņu dzīvēs un noteiktu kā jādzīvo viņiem un sabiedrībai kopumā. Līdzīgi individuālā līmenī, cilvēkiem ir vēlme domāt par sevi, ka viņi ir lieliski cilvēki, kuri nepārkāpj aizliegto. Tā kā aizliegto nereti ir grūti nepārkāpt, tad tā vietā lai censtos nepārkāpt, viņi sāk izdomāt citas aizliegtā un atļautā robežas. Muhameda sludinātajā monoteismā šāda prakse tika nosodīta kā sevis pielūgšana un paklausība, jo pielūgsmei un paklausībai ir jābūt pret Dievu. Muhameds norādīja, ka arī kristieši un jūdaisti šādā veidā pielūdz savus garīdzniekus, jo tie viņiem atļauj to, ko Dievs ir aizliedzis, un aizliedz to, ko Dievs ir atļāvis. Kā vienu no piemēriem, Muhameds norādīja uz mūkiem,[14] kuriem ir celebāts un citi dzīves aizliegumi, lai gan Dievs neko tādu nav aizliedzis. Šo aizliegumu ir izdomājuši cilvēki, un tie, kuri paklausa pretēji Dievam, ir pārkāpuši monoteismu un šādi pielūdz līdztekus Dievam aizliegumu izdomātājus.[8]

Tā bija īsta revolūcija un monoteisma atjaunotne plašas sabiedrības uzskatos un apziņā, bet sākotnēji Muhamedu noraidīja, jo vairākumam nāktos pilnībā mainīt savu dzīvi, vērtības un dažkārt pat ienākumu avotu. Elite bija apjukusi un dusmīga uz Muhamedu. Muhameds bija zināms kā viens no uzticamākajiem un cienījamākajiem tās sabiedrības locekļiem. Viņš bija zināms kā nekad melos nepieķerts, bet vienlaikus ar iesauku "al-amīn" ("uzticamais")[15] apveltītā pravieša mācīto monoteismu dažādu iemeslu dēļ bija grūti pieņemt. Vēlāk, absolūtajam vairākumam pagānu pieņemot islāmu, viņi stāstīja par saviem iemesliem, kāpēc viņi nepieņēma islāmu uzreiz. Pagāniem traucēja paražas, ekonomiskā atkarība no Muhameda nosodītiem avotiem, nespēja atzīt, ka viņu tēvi un vectēvi ir dzīvojuši kļūdaini, kā arī individuālā nevēlēšanās mainīties un upurēties lai atzītu Dieva aizliegtā un atļautā robežas.[16] Lielākai daļai ebreju traucēja nacionālisms, jo, lai gan viņi gaidīja parādāmies jaunu Dieva pravieti šajā reģionā, viņi domāja, ka jaunais pravietis būs ebrejs un nevis arābs.[17] Islāmam pamazām izplatoties, pagāni un ebreji uzsāka dažādas nerezultatīvas kampaņas islāma ticīgo izkaušanai un Muhameda nogalināšanai. Noslēdzot Hudeibijas pamieru, miera apstākļos islāms izplatījās visā Arābijas pussalā un Mekas pagāni padevās bez kaujas.[18][15]

Pēc 23 gadiem sludināšanas, Arābijas pussala atteicās no pagānisma par labu Muhameda sludinātajam monoteisma apliecinājumam: Nekas nav pielūgsmes un paklausības vērts kā vien Dievs (لا إله إلاَّ الله).

Ibādas (pielūgsmes, paklausības un kalpošanas) koncepts Islāmā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāmā pielūgsmes koncepts ir krietni atšķirīgs no rietumos saprastā. Islāma zinātnieki piekrituši vairākām līdzīgām definīcijām pielūgsmes konceptam:

Pielūgsme ir visaptverošs termins tam, kas Dievam tīkams cilvēka iekšējā un ārējā teiktajā un darītajā.[19]

Pielūgsme ir vārds, kas aptver visu ko mīl Allāhs un ar ko Viņš ir apmierināts, no vārdiem un darbiem, atklātiem vai paslēptiem (redzamiem vai neredzamiem).[20]

Pielūgsme ir viss, kas (mums) tika pavēlēts (no Allāha), bez vērtēšanas, vai to pieņem mūsu prāts, un vai tas atbilst konkrētas vietas un laika tradīcijām.[20]

Tā pielūgsme islāmā ir dzīvot tā, kā Dievs vēlas lai cilvēks dzīvotu. Islāma skatījumā, cilvēka visa dzīve var būt ibāda. Pielūgsme ir tad, kad cilvēks dara to, ko Dievs norādījis viņam darīt, un nedara to, ko Dievs viņam norādījis nedarīt. Tādā ziņā šī kalpošana ir arī pielūgsme. Tādā ziņā katra darbība, kuru islāmticīgais veic pareizi - tā kā Dievs vēlas lai cilvēks dzīvotu - ir ibāda (pielūgsme-kalpošana). Katra lieta, kuru islāmticīgais nedara, jo zina, ka Dievs nevēlas lai viņš to darītu, - ir ibāda (pielūgsme-kalpošana). Tā pat kaut kā nedarīšana ir Dieva pielūgsme. Tā pielūgsme var būt arī ienākumu gūšana, labas attiecības ar līdzcilvēkiem, gulēšana, ēšana, smaids, atturēšanās no grēkiem un izdarīto grēku nožēla, utt. - visa dzīve var būt ibāda.

Šādi dzīvošana atbilstoši tam kādam cilvēku dzīvesveidam ir iecerējis un novēlējis viņu Radītājs, arī ir dzīves piepildījums un iemesls. Korānā 51:56 ir teikts: "Es neradīju džinus un cilvēkus, izņemot lai viņi veiktu ibādu (pielūgsmi, paklausību un kalpošanu) Man (vienam pašam)!" Tāpat islāmā ir paskaidrots, ka Dievam nevajag šo pielūgsmi, jo Dievs ir pilnīgs un brīvs no jebkurām vajadzībām. Šis pielūgsmes dzīvesveids ir nepieciešams pašiem cilvēkiem, jo viņi ir radīti šādam dzīvesveidam un tas viņiem ir piemērotākais. Ja viņi nekaplo Radītājam, tad viņi kalpo radībai, piemēram, pašu ego un tā iegribām.[21][19][20] Islāms ir pielūgsme, un tam ir 5 pīlāri, bet tie nav vienīgie punkti. Cita obligātā prakse ir labā pavēlēšana un nosodāmā aizliegšana, pūles Dieva ceļā (džihāds), Dieva slavēšana un piesaukšana.

Islāma pieci pīlāri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāma piecos pīlāros (arābu: أركان الإسلام) ir izteikti musulmaņu galvenie reliģiskie pienākumi.

  1. šahāda - publiski saprotot[22] un patiesi[23] apliecināt ticību, ka nekas cits nav pielūgsmes vērts kā vien Allāhs, un ka Muhameds ir viņa pravietis[24]
  2. salā - noskaitīt dienā piecas obligātās lūgšanas. Atbilstoši islāmam, kvalitatīvi noskaitītas lūgšanas attīra sirdi un attur no grēkiem un atvieglo grēku nožēlu.[25][26]
  3. zakā - veikt īpašu ikgadējo neaiztikto uzkrājumu 2,5% daļas ziedojumu labdarības mērķiem. Tas palīdz pārkāpt iekšējo skopumu un atsvešinātību no citu problēmam.[27]
  4. saum - ievērot gavēni ramadāna mēnesī, kas dod daudz dažādu ieguvumu, lielākais no tiem dievbijības stiprināšana.[28]
  5. hadž - veikt svētceļojumu uz Meku, kā to veica pravietis Ābrahams un atjaunoja pravietis Muhameds.[29]

Islāma ticības uzskati - Akīda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Islāmā ir 6 ticības pamatuzskati.

1. Ticība Dievam Monoteismā.

Pamatraksts: Dievs islāmā
"Allāhs" no arābu valodas nozīmē Dievs.

Par islāma monoteismu ir izskaidrots augstāk sadaļā "Islāma būtība". Islāmā tic vienam Dievam (arābu valodā: ﷲ [alla:h]), Kurš ir visa Radītājs, Uzturētājs un Pārvaldītājs. Neviens cits nepārvalda radību kā vien Dievs. Radītājs ir citāds nekā radība (piemēram, islāmā ir sveša doma, ka Dievs līdzinās Ādamam), Viņš stāv tālu prom no radības trūkumiem. Dievs ir aiz septītajām debesīm. Islāmā ar visas septiņas debesis nenozīmē mūsu planētas atmosfēru. No aprakstiem Kurānā un hadīsos ir viedoklis, ka pirmo debešu robeža varētu būt kaut kur Visumā vai arī Visuma robežā.[30] Dievs ir vienīgais atļautā un aizliegtā noteicējs, un šī monoteisma daļa nozīmē, ka vienīgie leģitīmie likumi ir Dieva noteiktie.[31][32] (Satiksmes noteikumi, pārtikas ražošanas regulas ir atļautas kā vispārējo Dieva norādījumu īstenošana.)[27] Dievs ir vienīgais radības Radītājs, tāpēc Dievam ir tiesības noteikt kā šai radībai dzīvot.[33]

Dievam ir daudz vārdu, daļa ir atklāta Dieva Grāmatā. Pretēji pārpratumam, islāmā neapgalvo, ka Dievam ir tikai 99 vārdi.[34] "Allāh" ir viens no Dieva vārdiem.

2. Ticība Dieva Eņģeļiem.

Islāmā eņģeļi ir Dievam bezierunu paklausīgas būtnes, kuras bez ierunām izpilda Dieva pavēles.[35] Islāmā Sātans nav "kritušais eņģelis", bet gan no džiniem (gariem), cilvēkiem paralēli dzīvojošām būtnēm, kurām tāpat kā cilvēkiem ir izvēles brīvība paklausīt vai nepaklausīt Dievam.[36] Džini ir mums neredzami, izņemot kad Dievam nepaklausīgi džini pārkāpj šo robežu un veic dažādas paranormālas parādības, spoku parādības.[37]

3. Ticība Dieva Grāmatām.

Cilvēces gaitā Dievs ir sūtījis cilvēcei Tekstus kā vadību. Slavenākās no tām ir Mozus Tora, Dāvida Psalmi, Jēzus Evaņģēlijs un Kurāns. Atšķirībā no Kurāna, pārējie nav saglabājušies, bet gan ir nozaudēti un sagrozīti. Tāpēc islāmticīgie tic visām zināmajām un nezināmajām grāmatām to oriģinālajā saturā, un noraida to mūsdienu sagrozītās versijas. Tikai Kurāns ir saglabāts līdz mūsdienam oriģinālā stāvoklī.[38]

4. Ticība Dieva praviešiem.

Islāmā tic visiem Dieva praviešiem un viņu vēstij. Islāma skatījumā Dievs cilvēces gaitā ir sūtījis milzīgu skaitu praviešu, kuri visi aicināja uz padevību Dievam (arābiski "islām") un ticību Dievam īstā monoteismā. Islāma avotos ir minēti aptuveni 25 Tuvo Austrumu Dieva pravieši, bet ir apgalvots, ka tādu ir bijis milzīgs skaits viscauri pasaulei.[39] Jēzus ir skatīts kā pēdējais ebreju pravietis ebreju praviešu garajā sarakstā. Tā kā ebreji noliedza praviešus (un mēģināja nogalināt Jēzu), sagrozīja viņiem uzticētos rakstus, tad ebrejiem tika noņemts viņu īpašais statuss.[27] Pēdējais Dieva pravietis ir izvēlēts nākt no arābiem, otra Ābrahāma dēla Išamaēla pēctečiem. Atšķirībā no visiem pārējiem praviešiem, Muhameds ir pravietis visai cilvēcei līdz pat Pasaules galam. Visi pravieši sludināja vienus un tos pašus ticības uzskatus, bet reliģiskās prakses un sociālie likumi (Šariāts) varēja atšķirties, jo bija piemēroti attiecīgās tautas vai reģiona apstākļiem un laikam. Dievs sūtīja praviešus, lai tie ietu pie cilvēkiem un aicinātu viņus uz padevību Dievam (arābiski "islām") un ticību Dievam monoteismā. Viņi arī parādīja vēsti sīkumos un paskaidroja kā pareizi saprast ticības uzskatus un Dieva sūtītos rakstus.[40]

5. Ticība Nākamajai dzīvei.

Šis ticības punkts ietver ticību kapa dzīvei, kad standarta gadījumā cilvēkam būs kapa dzīve stap viņa nomiršanu un Tiesas Dienas pienākšanu. Kapa dzīve tiek pavadīta labos sapņos vai briesmīgos murgos. Pirms Tiesas Dienas, būs Pasaules Gals, kurš iesāksies Dievam pilnībā izmainot šo planētu un liekot nomirt visiem tajā laikā esošajiem (un ļoti pārbijušajiem) cilvēkiem, kuri tajā laikā būs neticīgi un smagi grēcinieki. Pēc tam, kad visi būs nomiruši, tad Dievs augšāmcels visus jebkad dzīvojošos cilvēkus un tiesās viņus atbilstoši viņu ticības uzskatiem, labajiem un sliktajiem darbiem, grēkiem un grēku nožēlai.[41] Neticēt Dievam monoteismā ir grēks pret Dievu, un ir vērtēts kā lielākais grēks.[42]

Pēc Tiesas Dienas daļa cilvēku būs Paradīzē, bet daļa Ellē. Tie, kuriem bija pareizie ticības uzskati, bet viņi bija šausmīgi grēkotāji un Dievs izlēma viņiem nepiedot uzreiz viņu grēkus, viņi pavadīs kādu laiku Ellē. Tie, kuri noliedza un atsacījās no ticības Dievam monoteismā, tie būs Ellē mūžīgi. Ellē ir briesmīga. Savukārt Paradīze ir brīnišķīga. Tās kvalitāte ir tik pāri cilvēkiem zināmajai radībai, ka viss ko cilvēki var iedomāties par Paradīzi būs kļūdaini. Kurānā un hadīsos ir Paradīzes apraksti, bet kļūdaini ir vizualizēt Paradīzē esošo, jo tas ir pāri cilvēku pieredzei.[43] Paradīzes iemītnieki būs attīrīti no negācijām. Priekš augšāmceltajiem cilvēkiem būs radīts citāds ķermenis, tas būs lielāks un jūtīgāks. Paradīzes iemītnieki būs skaisti un bez daudziem tagadējā ķermeņa trūkumiem.[44]

6. Ticība Kodaram.

Šis ir viens no dažiem Islāma teoloģiskiem konceptiem, kuru saprast nav viegli. Tas nozīmē, ka Dievs nolemj realitāti. Dievs zina visu kas bijis, kas ir, kas būs, un kas varētu būt, bet nebūs. Dievs nosaka kā piepildās realitāte, bet vienlaikus cilvēkiem ir dota brīvā izvēle. Tas nozīmē, ka cilvēki savos nodomos brīvi izvēlamies un par to arī atbildēsim. Savukārt, vai cilvēku nodomi piepildīsies realitātē - to nenosaka attiecīgais nodoma veicējs, bet gan Dievs.[27]

Bez šiem 6 ticības pamatuzskatiem ir vairāki citi ticības uzskati, piemēram, ticība džinu pastāvēšanai. Atbilstoši islāmam, džini ir paralēli dzīvojošas, neredzamas būtnes ar citām fiziskām īpašībām un ar brīvu izvēli tāpat kā cilvēkiem, tāpēc tie var būt gan ticīgi, gan neticīgi. Pasaka par burvju lampu neatspoguļo islāma ticības uzskatus par džiniem. Tā pat nav arābu, bet gan ķīniešu pasaka, kura pārstāstīta arābu vidē.[45] Atbilstoši islāmam, Sātans ir no džiniem un nevis no eņģeļiem, kuri ir Dievam bezierunu paklausīgas būtnes. Džini var arī iemiesoties cilvēkos,[46] kas ir plaši zināms fenomens. Tas ir aprakstīts arī Bībelē, piemēram, Jēzus Bībelē ir aprakstīts kā nelabo garu izdzinējs no kāda cilvēka.[47]

Muhameda islāma vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

40 gadu vecumā Mekas tirgonis Muhameds saņēma pirmo atklāsmi, kura pavēlēja viņam saukt cilvēkus uz monoteismu. Nākamo 13 gadu laikā viņš pavadīja saucot uz islāmu Mekas un tuvāko reģionu iedzīvotājus. Lēnām pieaugot islāmticīgo skaitam, Mekas pagānu elite sāka aizvien nežēlīgāk vērsties pret Muhameda vēsts atzinējiem spīdzinot, nogalinot vai ekonomiski boikotējot viņus. Pamazām Muhameda sekotāji aizbēga uz Etiopiju vai Medīnu. 13-tajā sludināšanas gadā arī Muhameds aizbēga no Mekas, kad viņu mēģināja nogalināt. Nākamos 10 gadus viņš pavadīja Medīnā. Islāmam turpinoties izplatīties, Mekas pagāni kopā ar Medīnas ebreju atbalstu vairākkārt rīkoja karagājienus ar mērķi izkaut islāmticīgos un nogalināt Muhamedu. Tomēr tas neizdevās un tika noslēgts Hudeibijas pamiers. Pamiera laikā islāms strauji izplatījās un Mekas pagāni padevās bez kaujas.[48] [49]

Islāma izplatīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēl Muhamedam dzīvam esot, Bizantijas un Persijas valdnieki bažīgi vēroja Arābijas pussalas arābu cilšu apvienošanos valstī. Bizantija izlēma iebrukt un, nogalinot Muhamedu un viņa sekotājus, pārtraukt šo procesu. Tikmēr Persija nogalināja islāmticīgo vēstniekus šādā veidā piesakot karu. Muhamedam 62 gadu vecumā nomirstot, daļa tikko islāmu pieņēmušās arābu ciltis ārpus Mekas un Medīnas atteicās no islāma un pirmais kalifs, Muhameda tuvākais draugs, Abū Bekrs, pavadīja lielu daļu savas valdīšanas divus gadus karojot ar viņiem. Vienlaikus viņam bija jākaro ar tā laika lielvalstīm Bizantiju un Persiju. Pēc Abū Bekra sāka valdīt cits Muhameda tuvs draugs Umars, kura laikā islāmticīgo arābu armijas iekaroja no Bizantijas Sīriju, Palestīnu, Ēģipti, un Irāku un Persiju no Persijas. Pēc viņa valdīja Usmāns, kuru nogalināja nemiernieki. Sarežģītos apstākļos pie varas nonākušais Alī pavadīja savu valdīšanas laiku nemiernieku pārņemtā valstī. Galu galā, havāridžu sekta nogalināja Alī, bet viņiem neizdevās nogalināt otru pretendentu uz varu Muāviju. Muāvija bija iepriekšējā kalifa Usmāna radinieks, kurš pārvaldīja Sīriju. Viņš pārmeta Alī, ka viņš nav notiesājis Usmāna slepkavas, ignorējot Alī sarežģīto situāciju.[27] Muāvija uzsāka vairāk kā 100 gadus valdošo Umaijīdu dinanstiju, kuras laikā tika iekarota pārējā Ziemeļāfrika, daļa Spānijas, Kaukāza, Vidusāzijas, Afganistānas un Pakistānas. Protestējot pret dažādām netaisnībām, pie varas nonāca Abbasīdu dinastija, bet Umaijīdu dinastija turpināja pārvaldīt Spāniju. Abbasīdu dinastijas laikā kalifāts pamazām sabruka, līdz 1258. gadā mongoļi nogalināja pēdējo kalifu, kurš gan bija nekas vairāk kā simboliska figūra. Vēlāk islāma militāru ekspansiju veica turki, jo sevišķi Otomāņu impērija, dažādas dinastijas, kuras iebruka Indijā. Tomēr lielākā daļa teritoriju kļuva par islāmticīgo apdzīvotām nemilitāras ekspansijas rezultātā. Tā bija ar Volgas Bulgāriju, Zelta Ordu (pārējiem Krievijas tatāriem), Indonēziju un Malaiziju, Dienvidfilipīnām, Dienvidindiju, Rietumāfriku, Centrālāfriku un Austrumāfriku, kur islāms izplatījās jo iedzīvotāji un valdnieki saskārās ar islāmticīgu tirgotāju vai misionāru sludināšanu. Tas, ka viduslaiku Eiropas baznīcas apgalojums, ka islāms ir izplatīts to uzspiežot iekarotajās teritorijās, mūsdienās ir vispāratzīts par kļūdainu un ačgārnu.[27]

Islāma izplatība pasaulē.

Mūsdienās islāms ir visstraujāk augošā lielā reliģija pasaulē. Lai gan islāmu masveidā pieņem Centrālajā un Rietumāfrikā, tomēr lielākoties tas ir izskaidrojams ar augsto dzimstību valstīs, kur galvenā reliģija ir islāms. Tas uztrauc citu reliģiju piekritējus un ateistus. Piemēram, Vācijā gandrīz trīs ceturtdaļas ir satrauktas par islāma izplatību valstī.[50]

Musulmaņu skaits[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Musulmaņu skaits pasaulē:[nepieciešama atsauce]

Kontinents Skaits (milj) No iedzīvotājiem(%) No musulmaņu skaita(%)
Āzija 1024 26 69
Āfrika 402 45 27
Eiropa (iesk. Krieviju) 44 6 3
Amerika 6 0,7 0,4
Austrālija un Okeānija 0,4 1,2 0,03
Kopā 1126 19 100

Islāma virzieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: sunnītu islāms

Divi galvenie islāma virzieni ir sunnītisms (87-90%)[51] un šiītisms. Šiītisms (arābiski šīa - atzars) izveidojās no uzskata, ka valdniekam pēc Muhameda jābūt dinastiju veida un valdniekam jābūt znotam Alī un nevis Muhameda tuvākajam draugam un islāmticīgo kopienas izvēlētajam Abū Bekram. Taču lielākais konflikts nav par to, kuram ir jābūt valdniekam pēc Muhameda, jo sunnīti atzīst Alī kā vienu no visu laiku labākajiem musulmaņiem un viņš arī bija vēlāk valdnieks. Problēma ir tajā, ka tā kā ir skaidri redzams, ka absolūtais vairākums Muhameda skolnieku sadarbojās ar (valdniekiem starp Muhamedu un Alī) Abū Bekru, Umaru un Usmānu, tāpēc šiīti pasludināja viņus (arī Muhameda sievas) par nodevējiem un atkritušiem no islāma.[52][53] Tas sunnītu skatījumā ir milzīgs aizvainojums un runā pretēji tam, ka Dievs Korānā (9:100) saka par Muhameda skolniekiem, ka ir apmierināts ar viņiem. Tāpat vēl lielāku problēmu rada šiītu imāmāta koncepts, kurā šiīti Muhameda pēctečiem ar Imāma statusu piedēvē tādas īpašībās kā, piemēram, pilnīgu nekļūdību, absolūtas zināšanas, varu pār katru radības atomu.[53] Sunnīti to redz kā skaidru monoteisma pārkāpumu, jo tās ir Dieva īpašības. Tā šiīti redz pirmsākuma sunnītus kā tipisku, galveno masu, kura ir pārdevusi islāmu un taisnīgumu (samierinoties ar Muāviju pie varas), un izdomātājus par Muhameda dzīvi, un kā stipri ietekmētus no ebreju avotiem (viens no Muhameda dzīves atgadījumu lielākajiem informētājiem ir islāmticīgs ebrejs Abū Hureira). Bet sevi redz kā par taisnību iestājošos cīnītājus, kuri būdami mazākumā nepārdodas varai un aizstāv Muhameda pēctečus un viņu tiesības uz varu. Savukārt sunnīti redz pirmsākuma šiītus kā konspirāciju teoriju izdomātājus, meļus, tādus, kuri ir pārkāpuši monoteismu un ir izdomājuši visdažādākās pasakas un melus par Muhamedu, viņa skolniekiem, sievām, znotu Alī un mazdēliem Hasanu un Huseinu. Sevi sunnīti redz kā pravieša Islāmam piederīgos - "ahl sunna wal-džamāt" (pravieša prakses un viņa grupas ļaudis), kuri ir islāma nesēji, bet šiītisms nemaz nav islāms. Sunnīti šiītus vērtē individuāli atkarībā kam viņi tic, - ja indivīds tic šiītismam zinot tā ticības uzskatus, tad nav islāmticīgais, bet, ja nezina šiītismu, tad var būt deviants islāmticīgais.[27] Zaidi šiītu (Jemena) Imamāta koncepts atšķirās no šiītu divpadsmitnieku (Irāna, Irāka, Libāna) koncepta un ir daudz tuvāks sunnītismam. Tāpēc starp sunnītiem un zaidistiem ir mazāks konflikts nekā ar šiītiem divpadsmitniekiem vai šiītu sektām (piemēram, alavītiem), kuras ir vēl tālāk un konfliktējošāk ar sunnītisma ticības uzskatiem.[27]

Sūfismā ir daudz dažādas tradīcijas un kustības, galvenās iezīmes ir dažādi Muhameda nepraktizēti Dieva slavinājumi. Par to viņi tiek kritizēti kā reliģisko jaunievedumu veicēji, bet sūfiji kritizē reliģiskā jaunieveduma konceptu kā tādu. Reliģiskie jaunievedumi tiek noliegti sunnītisma islāmā, jo ir ājas Korānā un hadīsi, kuri vēršas pret reliģiskajiem jaunievedumiem.[27] Daļa sūfiju pielūdz mirušos - "svētos" prasot viņiem aizbilst labu vārdu Dievam. Islāma zinātnieki to kritizē kā politeismu.[54] Tieši šī bija viena no Mekas pagānu politeisma praksēm pret kuru vērsās Muhameds.[55]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Nosaukumu "islāms" agrāk latviešu valodā rakstīja ar īso "a" burtu, tas ir, islams, bet mūsdienās šo nosaukumu raksta ar garo. Piemēram, "Latviešu valodas vārdnīcā" ir rakstīts ar īso "a" (1998), bet "Svešvārdu vārdnīcā" (2005) un citos mūsdienu izdevumos ir rakstīts ar garo "ā". Oriģinālam arābu valodā (الإسلام) atbilst ar garo "ā".
  2. 2,0 2,1 All Prophets called to Islamic Tauheed: Exclusive Monotheism http://www.tauheed.com/?p=126
  3. (angliski) USC-MSA Compendium of Muslim Texts.
  4. (angliski) L. Gardet; J. Jomier "Islam". Encyclopaedia of Islam Online. Atjaunots: 2007-05-02. 
  5. (angliski) Lane's lexicon (PDF). Atjaunināts: 2007-07-03.
  6. (angliski) Islam (religion). Enyclopaedia Britannica Online. Atjaunināts: 2010-02-05.
  7. (vāciski) Jeder vierte Mensch ist Muslim. Eric Gorsk, N24. Atjaunināts: 2010-02-05.
  8. 8,0 8,1 8,2 (latviski) Abū Amīna Bilal Filips, Tauhīd (monoteisma) kategorijas, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_uzskati/Ticiba_Dievam_monoteisma/Tauhid_kategorijas.htm
  9. Korāns 3:65-67 65 Grāmatas ļaudis! Kāpēc jūs strīdaties par Ābrahamu, lai gan Tora un Evaņģēlijs nebija nosūtīti tikai kā pēc viņa? Vai jums ir sajēga? 66 Patiesi, jūs esat tādi, kuri strīdas par to, par ko jums ir zināšanas. Tad kāpēc jūs strīdaties par to, par ko jums nav zināšanu? Tas ir Dievs, kurš zina, un jūs nezināt. 67 Ābrahāms nebija ne jūdaists, ne kristietis, bet gan īstajā reliģijā (monoteismā) muslims (islām (padevības Dievam) veicējs) un nebija no Dievam partnerus piedēvējošajiem. 68 Patiesi, labākās tiesības uz Ābrahamu starp cilvēkiem ir tiem, kuri sekoja viņam. Un šim pravietim un tiem, kuri noticēja (monoteismā). Un Dievs ir Aizsargs un Palīgs ticīgajiem.
  10. Korāns 5:44. Patiesi, Mēs nosūtījām Toru, kurā vadība un gaisma, atbilstoši kurai (Dievam) padevušies pravieši tiesāja jūdiem. Tāpat arī rabīni un virspriesteri tiesāja atbilstoši tai. Viņiem bija uzticēts saglabāt Dieva Grāmatu, un tam viņi bija liecinieki. Tāpēc nebaidieties no cilvēkiem, bet baidieties no Manis un nepārdodiet Manas zīmes (Korānu) par lētu cenu (par šo dzīvi). Un tie, kas netiesā pēc tā, ko nosūtīja Dievs, tie arī ir neticīgie.
  11. Bībele, Jeremija 8:8-9, 8 Kā jūs varat sacīt: mēs esam gudri, jo mums ir Tā Kunga baušļi? - Tas gan! Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem. 9 Apkaunoti stāvēs gudrie, tie būs satraukti un apmulsuši un jutīs sevi apgāztus savos uzskatos; viņi taču bija atteikušies no Tā Kunga vārda; kādi gudrības avoti tad nu viņiem vēl ir?
  12. Korāns 10:31; 43:87; 29:63
  13. Bībele, 1. Mozus grāmata 2:2 Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis.
  14. (angliski) Tafsir ibn Kathir, http://www.tafsir.com/default.asp?sid=9&tid=20998 Qur`an 9:31: They took their rabbis and their monks to be their lords besides Allah. `Adi commented: They did not worship them. The Prophet said: Yes they did. They (rabbis and monks) prohibited the allowed for them (Christians and Jews) and allowed the prohibited, and they obeyed them. This is how they worshipped them.
  15. 15,0 15,1 (latviski) Safi ar–Rahman al–Mubarak Furi, Sira, http://www.islammuslim.lv/Islams/Praviesi_un_vinu_piemers/Muhammada_biografija/Praviesa_muhammada_dzive_isuma.htm
  16. Piemēram, kad Muhamedam tuvais tēvocis Abū Tālibs uz nāves gultas vēlējās pieņemt islāmu, tad pagāni viņam pārmeta, ka viņš šādi apkaunos savu tēvu un vectēvu. Abū Tālibs sacīja: Es zina, ka Muhameda reliģija ir labāka par visu cilvēku reliģijām, ja man nebūtu bailes par vainošanu un zākāšanos, jūs mani atrastu islāmu pieņēmušu. Sahih Al-Bukhari, Volume 2, Book 23, Number 442.
  17. (angliski) Safiyah Bint Huyeiy Ibn Akhtab, http://www.sahaba.net/modules.php?name=Content&pa=showpage&pid=120 Safija bint Hujajja, kura vēlāk kļuva islāmticīgā, stāsta par viņas tēva, ebreju cilts banū Nadīr vadoņa, atgriešanos no tikšanās ar Muhamedu, kad viņš ieradās Medīnā. Medīnas ebreji gaidīja šajā reģionā parādāmies jaunu pravieti, bet domāja, ka tas būs ebrejs, kurš vadīs ebreju uzvaru pār arābu pagāniem. Viņa stāsta: „(..)Viņi (tēvs un tēvocis) neatgriezās līdz pat saulrietam. Viņi pārnāca noguruši un drūmi, nākot lēniem, smagiem soļiem. Es pasmaidīju viņiem kā vienmēr to darīju, bet neviens no viņiem neievēroja mani, jo bija ļoti bēdīgi. Es dzirdēju (tēvoča Jāsira tēva) Abū Jāsira jautāto manam tēvam: „Vai viņš (Muhameds) ir tas (gaidītais pravietis)?” Tēvs: „Jā, tas ir viņš.” Abū Jāsirs: „Vai tu viņu pazini (pēc pravieša pazīmēm)? Vai tu vari to apstiprināt?” Tēvs: „Jā, es atpazinu viņu ļoti labi.” Abū Jāsirs: „Ko tu jūti pret viņu?” Tēvs: „Naidu, naidu cik ilgi vien dzīvošu.””
  18. (angliski) Ar-Raheeq al-Makhtum, http://comp.uark.edu/~muslim/publications/Ar-Raheeq%20Al-Makhtum.pdf
  19. 19,0 19,1 (latviski) The Institute of Islamic Information and Education, Pielūgsmes koncepts Islāmā, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_praktizesana/Ibada/Pielugsmes_koncepts_islama.htm
  20. 20,0 20,1 20,2 (latviski) Muhammads ibn Abdul-Vahhābs, Trīs principi, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_uzskati/Ticiba_Dievam_monoteisma/Tris_principi.htm
  21. Korāns 45:23, Vai tu esi redzējis to, kurš paņēmis savas iegribas sev par ilah (dievu, pielūgsmes objektu)?
  22. (latviski) Salmāns Petrovs, Lā ilāha ill Allāh nozīmes izskaidrošana, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_praktizesana/Sahada/La_ilaha_ill_allah.htm
  23. (latviski) Džamāl ad-Dīn Zarabozo, Ticības apliecinājuma 9 nosacījumi, „Al-Basheer” žurnālā, 1994. g. janv.-feb. http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_praktizesana/Sahada/Ticibas_apliecinajuma_9_nosacijumi.htm
  24. (angliski) Shahada: Confession of a Muslim, http://muttaqun.com/shahada.html
  25. Korāns 29:45: Patiesi, lūgšana attur no nekaunīgiem un ļauniem darbiem.
  26. (latviski) Ibn Kojjims al-Džauzijā, Lūgšana un tās ietekme uz grēkošanas atmešanu un dvēseles attīstību, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_praktizesana/Sola/Lugsana_un_tas_ietekme.htm
  27. 27,0 27,1 27,2 27,3 27,4 27,5 27,6 27,7 27,8 Insert footnote text here
  28. Kurāns 2:183: Tie, kuri noticēja! Gavēšana ir jums pavēlēta tāpat kā tā bija pavēlēta tiem, kas pirms jums, lai jūs būtu dievbijīgi.
  29. Dalia Salaheddīna, Hadža nozīmīgums, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_praktizesana/Hadzs/Hadza_nozimigums.htm
  30. Muzammil H. Siddiqi, Concept of Seven Skies in Islam, http://www.islamonline.net/servlet/Satellite?pagename=IslamOnline-English-Ask_Scholar/FatwaE/FatwaE&cid=1119503547562
  31. Saleh al-Fauzan, Claiming the Right of Legislation, Legalization and Illegalization, http://www.islaam.com/Article.aspx?id=276
  32. Umm Muhammad, A Return to Tawheed, http://www.islaam.com/Article.aspx?id=323
  33. (latviski) The Institute of Islamic Information and Education, Kas ir Allāh? http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_uzskati/Ticiba_Dievam_monoteisma/Kas_ir_Allah.htm
  34. Hadīss arābu valodā nemaz neietver citu vārdu izslēgumu, Sahih Muslim (vol. 4, no. 1410), tāpat ir citi hadīsi, kuri runā par cilvēkiem zināmajiem un nezināmajiem Dieva vārdiem.
  35. Muhammed Salih Al-Munajjid, Al-Malaa’ikah (Angels), http://www.islam-qa.com/en/ref/843
  36. Muhammed Salih Al-Munajjid, Is Iblees a jinn or an angel?, http://www.islam-qa.com/en/ref/8976
  37. Muhammad ibn Ibraaheem al-Tuwayjri, Usool al-Deen al-Islami, http://islamqa.com/en/ref/13378
  38. Nadir Aqueel Ansari, The Holy Qur'an: Its Historical Authenticity, http://www.sunnahonline.com/ilm/quran/0005.htm
  39. Kurānā ir minēts: Ādams, Noass, Idrīss, Sālehs, Ābrahāms, Hūds, Lots, Jona, Išmaēls, Īzāks, Jēkabs, Jāzeps, Ījabs, Šueibs, Mozus, Ārons, Elija, Zulkifls, Dāvids, Zālamans, Zakarija, Eliass, Jānis, Jēzus un Muhameds. Ir arī citi, par kuru statusu ir viedokļu domstarpības, vai viņi bija pravieši vai vienkārši Dieva svētīti izcili un dievbijīgi cilvēki: Khidrs, Zulkarneins, Lukmans un citi.
  40. (latviski)The Institute of Islamic Information and Education, Praviešu koncepts Islāmā, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_uzskati/Ticiba_Dieva_praviesiem/Praviesu_koncepts_islama.htm
  41. (latviski) The Institute of Islamic Information and Education, Dzīve pēc nāves, http://www.islammuslim.lv/Islams/Ticibas_uzskati/Ticiba_tiesas_dienai/Dzive_pec_naves.htm
  42. Muhammed Salih Al-Munajjid, Atheism is a greater sin than shirk, http://www.islam-qa.com/en/ref/113901/shirk%20kufr
  43. Muhameds teica, ka Dievs viņam teica par Paradīzi: "Es Esmu sagatavojis saviem taisnajiem kalpiem to, ko neviena acs nav redzējusi, neviena auss nav dzirdējusi, un nav ienācis cilvēka prātā. Recitē, ja vēlies: "Neviena persona nezina priekus, kuri viņiem ir glabāti slēpti.(Korāns 32:17)"." No Bukhārī Sahīh, 3244; Muslim Sahīh, 3824.
  44. Muhammed Salih Al-Munajjid,The people of Paradise are free from deformities and physical faults, http://www.islam-qa.com/en/ref/85022/paradise
  45. Plotz, Judith Ann (2001). Romanticism and the vocation of childhood. Palgrave Macmillan. pp. 148–149. ISBN 0-312-22735-3.
  46. Muhammed Salih Al-Munajjid, Jinn possession and the rulings on jinn possession, http://islamqa.com/en/ref/73412
  47. Bībele, Mateja 9. nodaļa: 32 Kad tie bija aizgājuši, redzi, pie Viņa atnesa mēmu, ļauna gara apsēstu cilvēku. 33 Un, kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt.
  48. (angliski) Ar-Raheeq al-Makhtum, http://comp.uark.edu/~muslim/publications/Ar-Raheeq%20Al-Makhtum.pdf (latviski)
  49. Safi ar–Rahman al–Mubarak Furi, Sira, http://www.islammuslim.lv/Islams/Praviesi_un_vinu_piemers/Muhammada_biografija/Praviesa_muhammada_dzive_isuma.htm
  50. (latviski) Vāciešus satrauc islāma izplatība. Atjaunināts: 2010-02-07.
  51. (angliski) Miller, Tracy, ed. (October 2009) (PDF), Mapping the Global Muslim Population: A Report on the Size and Distribution of the World’s Muslim Population, Pew Research Center, http://pewforum.org/newassets/images/reports/Muslimpopulation/Muslimpopulation.pdf
  52. A Shi'ite Encyclopedia, http://www.al-islam.org/encyclopedia/shia4.txt
  53. 53,0 53,1 (angliski) Munajjid M., The status of the imams of the Ithna ‘Ashari Shi’ah, http://www.islam-qa.com/en/ref/101272/shia
  54. Insert footnote text here
  55. Insert footnote text here

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Wiktionary-logo-en.png
Brīvajā vārdnīcā ir vārds