Sieviete ar svariem

Vikipēdijas lapa
Sieviete ar svariem
Vrouw met weegschaal
Mākslinieks Jans Vermērs Edit this on Wikidata[1]
Gads 1665
Medijs eļļas krāsa, audekls Edit this on Wikidata[2]
Kustība Nīderlandes glezniecības zelta laikmets Edit this on Wikidata
Izmēri 42.5 cm (16.7 in) × 38 cm (15 in)
Atrašanās vieta Nacionālā mākslas galerija, Lynnewood Hall
Īpašnieks Peter Arrell Brown Widener, Joseph E. Widener, Jacob Dissius Edit this on Wikidata
Inventāra nr. 1942.9.97 Edit this on Wikidata[3]
Identifikatori RKDimages ID: 219094
Tīmekļa vietne www.nga.gov/content/ngaweb/Collection/art-object-page.1236.html

Sieviete ar svariem ir nīderlandiešu baroka gleznotāja Jana Vermēra eļļas krāsas glezna.

Kādu laiku glezna, kas tika pabeigta 1662.—1663. gadā, bija zināma ar nosaukumu Sieviete sver zeltu, bet tuvāka apskate atklāja, ka svari viņas rokās ir tukši. Viedokļi par gleznas tematiku atšķiras, kādā no tiem sieviete tiek uzskatīta par svētuma simbolu.

Tematika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gleznā Vermērs attēlojis jaunu sievieti, kura stāv pie galda, uz kura atrodas atvērta dārglietu lādīte un tur tukšus svarus. Lādītes malām pāri birst zelts un pērles. Priekšplānā pa kreisi zem spoguļa atrodas zils audekls; vēl tālāk pa kreisi ir logs, kuru aizsedz zeltains aizkars un nedaudz iespīd gaisma. Aiz sievietes atrodas glezna "Pēdējais spriedums", kurā attēlots Jēzus ar paceltām, izstieptām rokām.[4] Sievietes tēls varētu būt veidots pēc Vermēra sievas Katarinas līdzības.[5]

Saskaņā ar Roberta Huertas grāmatu Vermeer and Plato: Painting the Ideal (2005), attēls ir dažādi interpretēts kā vanitas glezniecība, kā dievišķās patiesības vai taisnīguma attēlojums, kā reliģisks meditatīvais atbalsts un pamudinājums līdzsvarotai, pārdomātai dzīvei."[6] Daļa skatītāju iedomājušies sievieti sveram dārglietas, kamēr citi salīdzina viņas darbības ar Jēzu, asociējot to ar līdzību par dārgo pērli.[4] Daži mākslas kritiķi, ieskaitot Džonu Mišelu Montiā, kurš apraksta viņu kā "simboliski sverot nedzimušas dvēseles", saskatījuši sievietē Svēto Mariju.[7][8] Kritiķiem, kam šķiet, ka viņa tikai sver savas dārglietas, pretstatījums ar "galīgo spriedumu" norāda, ka sievietei vajadzētu koncentrēties uz debesu, nevis Zemes bagātībām.[9] Šajā perspektīvā spogulis uz sienas pastiprina viņas nodarbes niecību.[10]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Glezna pabeigta 1662. vai 1663. gadā, iepriekš saukta Sieviete sver zeltu, līdz mikroskopiska izpēte apstiprināja, ka svari sievietes rokās ir tukši.[6][11] Glezna atradās lielā Vermēra darbu kolekcijā, ko pārdeva 1696. gada 16. maijā Amsterdamā no Jakoba Disiusa (1653–1695) īpašuma.[12] Par to saņēma 155 guldeņus, ievērojami vairāk, nekā tolaik tika samaksāts par Meitene aizmigusi pie galda (62) un Virsnieks un smejošā meitene (aptuveni 44), bet mazāk kā par Kalpone ar piena krūzi (177).[13]

Gleznas materiāli[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā gleznas pigmentu analīze, ko veica Hermans Kins[14] atklāja ultramarīna lietošanu zilajam galdautam un svina balto pelēkajai sienai. Koši dzeltenajā aizkarā izmantotais pigments tika identificēts kā Indijas dzeltenais. Tālāka Roberta Fellera (1974) un M. E. Giforda (1994) veiktā tehniskā izmeklēšana[15] pierādījusi, ka glezna krietni vēlāk tikusi paplašināta par aptuveni pieciem centimetriem uz katru pusi. 1968. gadā Kina pētītais paraugs diemžēl bija ņemts no paplašinājuma. Dzeltenā aizkara īstais pigments ir svina un alvas dzeltenais. Pilna pigmentu analīze saskaņā ar jaunākajiem datiem ir attēlota Colourlex.[16]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. https://rkd.nl/explore/images/219094; pārbaudes datums: 10 jūlijs 2022.
  2. https://www.nga.gov/content/ngaweb/Collection/art-object-page.1236.html; pārbaudes datums: 24 septembris 2021.
  3. http://www.nga.gov/content/ngaweb/Collection/art-object-page.1236.html; pārbaudes datums: 15 maijs 2015.
  4. 4,0 4,1 Huerta (2005), 54. lpp.
  5. Walther and Suckale (2002), 332. lpp.
  6. 6,0 6,1 Huerta (2005), 85. lpp.
  7. Montias (1991), 191. lpp.
  8. Kenner (2006), 56. lpp.
  9. Roskill (1989), 148. lpp.
  10. Carroll and Stewart (2003), 61. lpp.
  11. Montias (1991), 162. lpp.
  12. Montias (1991), 182., 256. lpp.
  13. Montias (1991), 182. lpp.
  14. Kühn, H. A Study of the Pigments and Grounds Used by Jan Vermeer. Reports and Studies in the History of Art, 1968, 154–202.
  15. Gifford, E.M., Painting Light: Recent Observations on Vermeer’s Technique, in Gaskell, I. and Jonker, M., ed., Vermeer Studies, in Studies in the History of Art, 55, National Gallery of Art, Washington 1998, pp. 185-199
  16. Johannes Vermeer, 'Woman Holding a Balance', Colourlex

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]