Vanitas

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jakobs Marells."Vanitas", (1637), vanitas, audekls, eļļa.
Jakobs de Geins II. "Vanitas", (1603), vanitas, audekls, eļļa.

Vanitas ir baroka laikmeta glezniecības mākslas žanrs, alegoriska klusā daba, kuras kompozīcijas centrālais tēls tradicionāli ir cilvēka galvaskauss.

Šī žanrs visplašāko izplatību guva Flandrijā Beļģijā un Holandē 16. un 17. gadsimtā. Agrīnā žanra stadijā vanitas mākslas darbi kalpoja kā atgādinājums par dzīves straujo ritumu un nāves neizbēgamību.

Žanra attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vanitas darbu radīšanas pirmsākumos tie tika gleznoti, lai simbolizētu cilvēka mirstību un novietoti dzīvu portretējamo modeļu radīto darbu — portretu reversā jeb aizmugurējā pusē. Šie vanitas bija frontāli galvaskausu attēlojumi, kas bieži tika attēloti nišās ar sveci un ziediem; darbi lielākoties bija drūmi un monohromi. Kā patstāvīgs un neatkarīgs žanrs vanitas radās ap 1550. gadu. 17. gadsimtā mākslinieki galvaskausu vairs neattēloja darbu kompozīcijā frontāli, bet gan to novietoja tos kaut kur darba malā. Par vanitas kulminācijas vietu un laiku tiek uzskatīta Holandes pilsēta Leidene, kas bija kalvinisma centrs, no 1620. līdz 1650. gadam. Šeit radītie vanitas darbi tiek uzskatīti par tā laika kalvinisma morāles paudēju.