Sodrējainā pienaine
| Sodrējainā pienaine Lactarius fuliginosus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Rinda | Bērzlapju rinda (Russulales) |
| Dzimta | Bērzlapju dzimta (Russulaceae) |
| Ģints | Pienaiņu ģints (Lactarius) |
| Suga | Sodrējainā pienaine (L. fuliginosus) |
Sodrējainā pienaine (Lactarius fuliginosus) ir Latvijā bieža vidēji liela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.
Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šo sugu ar nosaukumu Agaricus fuliginosus aprakstījis Austrijas botāniķis Karls fon Kraps 1782. gadā, 1838. gadā Eliass Magnuss Frīss tai deva mūsdienu nosaukumu Lactarius fuliginosus (Krapf) Fr. (1838).[1]
Arī citi autori, kā parasti, devuši savus nosaukumus:
- Pauls Kummers 1871. gadā viņu nosauca par Galorrheus fuliginosus.
- Karls Ernsts Oto Kunce 1891. gadā — par Lactifluus fuliginosus.[2]
Vairākas bijušās sodrējainās pienaines varietātes un formas tagad atzītas par atsevišķām sugām:
- var. picinus — L. picinus (egļu pienaine)
- speciosus — L. romagnesii
- albipes — L. azonites (bezjoslu pienaine)
- major — L. lignyotus (koksnes pienaine)
Kladu sistēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc pašlaik nepilnīgiem ģenētiskiem pētījumiem sodrējainā pienaine iekļauta Plinothgali sadaļā un Plinthogalus pasugā. Sadaļas pārstāvēm parasti ir dzeltenbrūnas, brūnganas vai pelēcīgas cepurītes un kātiņi, to mīkstums gaisā sārtojas.[3] Tuvākā suga ir egļu pienaine, kas nav droši atšķirama pēc morfoloģiskajām pazīmēm un ir uzskats, ka tā relatīvi nesen ir bijusi šīs sugas forma, kuras mikoriza pielāgojusies skuju kokiem.[4]
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_Fr_71481.jpg)
- Cepurīte: plāna, sākumā plakani izliekta, vēlāk ieliekta ar krokotu vidusdaļu, uz vecumu sekli piltuvveidīga un bieži ar krokainu malu. Virsmiziņa sausa, apsarmota, sākumā samtaina, vēlāk kaila, tumši pelēkbrūna vai riekstu brūna, var būt izbalojusi līdz pelēcīgai, vecumā olīvzaļa. Platums 5—9 (12) cm.
- Lapiņas: bāli dzeltenīgas ar okerkrāsas šķautnēm, ievainojumu vietās krāsojas lašu gaļas krāsā, ar sacietējušiem dzeltenīgiem piensulas pilieniem, dažāda garuma, gar kātiņu nolaidenas. Vecākām sēnēm lapiņas tumšākas, krēma vai okera krāsā līdz brūnganām.
- Kātiņš: Cilindrisks, uz leju tievāks, bieži saliekts, bāli sodrējaini brūns, augšdaļā gaišāks, ievainojumu vietās lašu krāsā līdz brūngans, samtains, ar baltu micēliju pie pamata. Garums 5—10 cm, resnums 0,7—2 cm.
- Mīkstums: bālgans līdz krēmkrāsas, uz vecumu kļūst dzeltenīgāks, zem virsmiziņas iesārts, gaļīgs, trausls, ar neizteiktu vai vāju augļu smaržu un rūgtenu garšu. Piensula balta, saskarē ar gaisu kļūst oranždzeltena, vecām sēnēm ūdeņaina, sākumā gandrīz maiga, vēlāk mazliet rūgtena.
- Sporas: gandrīz apaļas, kārpainas, bezkrāsainas, ar līdz 0,8 µm augstu gandrīz pilnīgu tīklotu ornamentu, amiloīdas, nobirums masā gaišā okera krāsā. Izmēri 7—9,5/7—9 µm.[5][6][7]
- Bazīdijas: nedaudz vālesveida, četrsporu, 40—55/9—12 µm.[8]
- Cistīdas: pleiro- un makrocistīdu nav, lapiņu šķautnes sterilas, ar retām plānsienu, caurspīdīgām, vārpstveida vai neregulārām paracistīdām 25—55/5—7 µm.
Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvenokārt lapu koku mikorizas sēne, sastopama visā Ziemeļu puslodē, arī Jaunzēlandē.[9] Latvijā parasti aug no jūlija līdz oktobrim.[5][10] Mežos un stigās, pa vienai vai lielās grupās. Biežākie mikorizas partneri Rietumeiropā — ozoli un dižskābarži, nabadzīgās kaļķainās augsnēs.[11] Reizēm aug arī ar eglēm, bērziem, lazdām un priedēm.
Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ēdama, taču daļa autoru sauc par negaršīgu.[5] Lieto sālīšanai.[12] Rietumeiropā sēni bieži uzskata par neēdamu[13] vai pat indīgu.[14]
Sēnei, tāpat kā daļai citu augstāko sēņu, ir insekticīdas spējas, ievainojumu vietās tai veidojas kukaiņiem kaitīgi ķīmiski savienojumi.[15][16][17]
Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārēji līdzīgas pienaiņu ģints sugas ir koksnes pienaine L. lignyotus, kuras cepurīte ir tumšāka un tās centrā smails paugurs. Egļu pienaine L. picinus parasti atšķiras ar vairāk melnganbrūnu cepurīti un kātiņu, tomēr drošākā atšķirība ir egļu pienaines augšana egļu mežos. Kodīgā pienaine L. ocridus ir ar gļotainu cepurīti un strauji sārtojas ievainojumu vietās, bet bezjoslu pienainei L. azonitus ir balts kātiņš un bieži — saplaisājusi mala.[5] No Rietumeiropā sastopamās L. romagnesii nav droši atšķirama bez mikroskopa; L. romagnesii pamanāmākā atšķirība ir tās staipīgākā piensula, ko reizēm var izvilkt pavediena veidā.[18]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Fries, Elias Magnus (1838). Epicrisis systematis mycologici. p. 33648.
- ↑ Kuntze O (1891). Revisio Generum Plantarum. p. 856.
- ↑ Heilmann-Clausen et al. (2000), p. 27.
- ↑ Stubbe D, Verbeken A (2012). "Lactarius subg. Plinthogalus: the European taxa and American varieties of L. lignyotus re-evaluated". Mycologia. 104 (6): 1490—501. doi:10.3852/12-039. PMID 22684287. S2CID 5097766.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 80. lpp.
- ↑ Sugu enciklopēdija: Sodrējainā pienaine
- ↑ H. un R.Grinerti, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 148. lpp. ISBN 978-9934-0-2185-5.
- ↑ Heilmann-Clausen et al. (2000), pp. 244—5.
- ↑ GBIF atradņu karte un foto
- ↑ Latvijas Veģetācija, 5, 2002
- ↑ pilzoek.de: Lactarius fuliginosus Fr. (non ss.Neuh.)
- ↑ Грибы средней полосы: Млечник буроватый, Lactarius fuliginosus
- ↑ Ettore B. (2012). Funghi. Conoscere, riconoscere e ricercare tutte le specie di funghi più diffuse. De Agostini. p. 121. ISBN 978-88-418-7695-4.
- ↑ Chapuis JR. (1980). "Jahresbericht 1979 des Verbandstoxikologen" [Annual report 1979 by the toxicologist]. Schweizerische Zeitschrift für Pilzkunde (in German). 58 (6): 84—90.
- ↑ Dowd PF, Miller OK (1990). "Insecticidal properties of Lactarius fuliginosus and Lactarius fumosus". Entomologica Experimentalis et Applicata. 57 (1): 23—28. doi:10.1111/j.1570-7458.1990.tb01412.x. S2CID 85369383
- ↑ Conca E, De Bernardi M, Fronza G, Girometta MA, Mellerio G, Vidari G, Vita-Finzi P (1981). "Fungal metabolites 10. New chromenes from Lactarius fuliginosus Fries and Lactarius picinus Fries". Tetrahedron Letters. 22 (43): 4327—30. doi:10.1016/S0040-4039(01)82947-6.
- ↑ Spiteller P. (2008). "Chemical defence strategies of higher fungi". Chemistry: A European Journal. 14 (30): 9100—10. doi:10.1002/chem.200800292. PMID 18601235.
- ↑ Jacob Heilmann-Clausen u. a.: The genus Lactarius. Hrsg.: The Danish Mycological Society (= Fungi of Northern Europe. Band 2). 1998, ISBN 87-983581-4-6, S. 244–245
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sodrējainā pienaine |