Koksnes pienaine
| Koksnes pienaine Lactarius lignyotus | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Apakšvalsts | Augstākās sēnes (Dikarya) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Rinda | Bērzlapju rinda (Russulales) |
| Dzimta | Bērzlapju dzimta (Russulaceae) |
| Ģints | Pienaiņu ģints (Lactarius) |
| Suga | Koksnes pienaine (L. lignyotus) |
 Koksnes pienaine Vikikrātuvē | |
Koksnes pienaine (Lactarius lignyotus) ir Latvijā reta neliela pienaiņu ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.
Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šo sugu aprakstījis Eliass Magnuss Frīss 1855. gadā.
Citu autoru doti nosaukumi, kas mūsdienās tiek uzskatīti par novecojušiem sinonīmiem un praksē netiek lietoti:
- Lactariella lignyota (Fr.) J. Schröt. (1889)
- Lactifluus lignyotus (Fr.) Kuntze (1891)
Varietātes (g.k. Ziemeļamerikas), kas 2021. gadā kā sinonīmi reģistrētas Catalogue of Life:[1]
- Lactarius lignyotus var. americanus A.H. Sm. & Hesler
- Lactarius lignyotus var. tenuipes Peck
- Lactarius lignyotus var. parvulus A.H. Sm. & Hesler
- Lactarius lignyotus var. canadensis A.H. Sm. & Hesler
- Lactarius lignyotus var. hirtellus A.H. Sm. & Hesler
- Lactarius lignyotus var. insignis A.H. Sm. & Hesler
Ziemeļamerikā pastāv arī uzskats, ka šīs sugas turienes varietātes ir tuvi radniecisku sugu komplekss, kuras atšķiras pēc mikorizu veidojošās koku sugas, taču līdz sīkākiem pētījumiem tas nav izšķirams.[2]
Vairākās valodās sēnes tautas nosaukumi saistīts ar mora galvu (vācu: Mohrenkopf — moragalva, krievu: Груздь мавроголовый — moragalvas krimilde).
Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Cepurīte: sākumā koniska, tad izliekta ar smailu pauguru centrā un pūkainu maliņu, vēlāk izpletusies un vecumā ieliekta, ar pauguriņu vidū un viegli pūkainu un viļņoti nelīdzenu maliņu, radiāli krunkota. Virsmiziņa sausa, ar samtainu apsarmi, kastaņbrūna līdz brūngani melnai, blāva. Platums 2—7 cm.
- Lapiņas: baltas, vēlāk okerkrāsā, ievainojumu un iespiedumu vietās sārtas. Sākumā pieaugušas kātiņam, vēlāk nolaidenas gar to, platas, ciešas, dažāda garuma.
- Kātiņš: Cilindrisks, uz leju sašaurināts, bieži līks, augšdaļā dzīslots, samtains, cepurītes krāsā vai nedaudz gaišāks, bez dobuma. Garums 5—9 cm, resnums 1—2 cm.
- Mīkstums: Balts vai bālgandzeltens, trausls, bez manāmas smaržas un ar patīkamu garšu, ievainojumu vietās sārtojas, vēlāk dzeltē. Piensula ūdeņaini balta, gaisā kļūst sārta vai oranždzeltena, maiga ar vieglu rūgtumu.
- Sporas: gandrīz apaļas, kārpainas, bezkrāsainas, ar līdz 1,8 µm augstu nepilni tīklotu ornamentu, kas ar Melcera reaģentu iekrāsojas zilgani melnā krāsā (t.i. sporas ir amiloīdas), nobirums masā gaišā okerkrāsā. Izmēri 9—11/8—10 µm.[3][4]
- Bazīdijas: cilindriskas vai nedaudz vālesveida, četrsporu, 55—70/10—14 µm.
- Cistīdas: Pleirocistīdas 30—65/10—12 µm, plānsienu, caurspīdīgas, neregulāri cilindriskas formas, bieži izliektas. Lapiņu šķautnes sterilas, klātas ar daudzām līdzīgas formas paracistīdām, 15—40/4—6 µm. Pienainēm parasto makrocistīdu šai sugai nav.[2][5]
Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvenokārt egļu mikorizas sēne. Latvijā parasti aug atsevišķi vai nelielās grupās skābās, mitrās augsnēs, egļu un jauktu koku mežos no jūlija līdz septembrim.[3] Atrasta gandrīz visā Eiropā un Ziemeļamerikā, arī Āzijā,[6] kā parasti, g.k. Japānā, kur sēnes pēta rūpīgāk kā pārējā kontinenta daļā, taču nekur nav bieža. Daļā Eiropas, piemēram, daudzās Vācijas federālajās zemēs, iekļauta aizsargājamo sugu sarakstos.
Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ēdama pēc iepriekšējas novārīšanas.[3] Daži avoti uzskata par mazvērtīgu,[7] daži par augstvērtīgu.[8] Derīga sālīšanai un žāvēšanai. Kātiņi sīksti, daži avoti šīs īpašības dēļ iesaka tos nelietot. Retās sastopamības dēļ sugai nav lielas kulināras nozīmes.[9]
Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ārēji līdzīgākā pienaiņu ģints suga ir egļu pienaine L. picinus, kuras cepurīte ir bez smaila paugura,[3] un kuras piensula ar laiku kļūst dedzinoši sīva. Sodrējainā pienaine L. fuliginosus ir ar gaišāku cepurīti un kātiņu, arī bez smaila paugura, aug lapu koku mežos. Ziemeļamerikas rietumos aug līdzīgā Lactarius fallax, kuras lapiņas ir ciešākas.[2]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Catalogue of Life: Lactarius lignyotus
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Kuo, M. (2011, March). Lactarius lignyotus. MushroomExpert.Com
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 79. lpp.
- ↑ Sugu enciklopēdija: Koksnes pienaine
- ↑ Josef Breitenbach, Fred Kränzlin (Hrsg.): Pilze der Schweiz. Beitrag zur Kenntnis der Pilzflora der Schweiz. Band 6: Russulaceae. Milchlinge, Täublinge. Mykologia, Luzern 2005, ISBN 3-85604-060-9, S. 76.
- ↑ GBIF atradņu karte un foto
- ↑ Phillips, Roger (2010) [2005]. Mushrooms and Other Fungi of North America. Buffalo, NY: Firefly Books. p. 104. ISBN 978-1-55407-651-2.
- ↑ LuontoPortti: Nokirousku (somiski)
- ↑ toadstool.ru, Млечник бурый, Lactarius lignyotus
Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
 |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Koksnes pienaine |
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Mycobank
- Index Fungorum
- Catalogue of Life: Lactarius lignyotus
- Latvijā konstatētās sēņu sugas Arhivēts 2021. gada 12. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- NCBI Taxonomy browser