Spārnotā raķete

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
ASV/Lielibritānijas spārnotā raķete Tomahawk
Luftwaffes modernā spārnotā raķete Taurus KEPD 350

Spārnotā raķete ir vadāms bezpilota vienreizējas lietošanas ar sprāgstvielām pildīts lidaparāts, kas izmanto spārnus, lai noturētu augstumu un strūklas dzinēju ātruma došanai un ļautu lidot. Spārnotās raķetes izstādātas, lai ar lielu precizitāti daudzu simtu kilometru attālumā nogādātu konvencionālo vai kodolgalviņu. Mūsdienu spārnotās raķetes spēj lidot ar virsskaņas vai skaņas ātrumu, tām ir pašnavigācija, un lido ļoti zemos augstumos, lai izvairītos no pretinieka radariem, kas to varētu atklāt.

Spārnoto raķešu būtiskākā atšķirība no bezpilota lidaparātiem ir tā, ka tās lieto kā ieroci, nevis areālai izlūkošanai. Kaujas galviņa ir integrēta lidaparātā, un uzdevuma izpildes gaitā raķete tiek iznīcināta.

Salīdzinājums ar citām raķetēm[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšrocības[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Iespējams ievadīt raķetes kursu, tajā skaitā, līkumotu trajektoriju, kas apgrūtina pretinieka pretgaisa aizsardzības efektivitāti.
  • Iespēja nelielos augstumos lidot paralēli zemes reljefam, kas apgrūtina to atklāšanu.
  • Mūsdienu raķetes domātas mērķu iznīcināšanai ar augstu precizitātes koeficentu.

Trūkumi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dažreiz lido ar skaņas ātrumu.
  • Augstas izmaksas.

Salīdzinājums ar lidmašīnām[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinot ar lidmašīnām, spārnoto raķešu galvenā priekšrocība - bezpilota lidaparāts, kas ļauj taupīt cilvēkresursus, un samazināt raķetes izmērus, kas savukārt apgrūtina to atklāšanu. Spārnotās raķetes ir vienreizējas lietošanas, līdz ar to, nav dzinēju un citu agregātu ekspluatācijas izmaksu.

Vēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Fieseler Fi-103, V-1 (Fau-1) lidojošā bumba.

1916.gadā Lorencs Sperijs patentēja un uzbūvēja "lidojošo torpēdu", nelielu divplāksni, pildītu ar TNT lādiņu, tai bija autopilots un barometra augstuma vadība. Šo mēģinājumu iedvesmota, ASV radīja līdzīgu lidojošo bumbu sauktu par Kettering Bug. Starpkaru laikā Lielbritānija izgatavoja Larynx, kas veica dažus testa lidojumus 1920-tajos gados. 1932-1939 Padomju Savienībā Sergejs Koroļovs vadīja GIRD-06 spārnoto raķešu projektu, izmantojot raķešu dzinēju un žiroskopiskās navigācijas sistēmas.

Vācija 2.Pasaules kara laikā uzsāka spārnoto raķešu ražošanu. V-1 (Fau-1) izmantoja žiroskopisko navigācijas sistēmu un vienkāršu reaktīvo dzinēju, kas radīja sanēšanai līdzīgu skaņu, no kā tā ieguva iesauku "buzz bomb" (sanošā bumba). Precizitāte bija pietiekama tikai pret ļoti lieliem mērķiem (galvenokārt pilsētām).

Beidzoties karam ASV Gaisa spēki saņēma 21 dažādu raķešu projektu, tajā skaitā potenciālo spārnoto raķešu. Līdz 1948.gadam izņemot četrus visi projekti tika atmesti.

1950.gadu nogalē ASV izstrādāja ambiciozu un labi apmaksātu plānu - izstrādāt spārnoto raķeti ar kodoldzinēju, sauktu "Project Pluto". Tā bija izstrādāta, lai lidotu zemāk par radaru uztveršanas augstumu, ar Mah 3 ātrumu un mērķī nogādātu vairākas ūdeņraža bumbas, ko izmestu lidojuma laikā ienaidnieka teritorijā. Koncepcija tika atzīta par derīgu un 500 megavatu dzinējs veica veiksmīgus pārbaudījumus 1961.gadā. Tomēr derīgs lidaparāts netika uzbūvēts. Projekts tika galīgi atmests par labu SKBR izstrādei.

Kamēr ballistiskās raķetes bija prioritārs ierocis sauszemes mērķu iznīcināšanai, smagām konvencionālām un kodolgalviņām bruņotas raķetes PSRS uzskatīja par galveno ieroci ASV Karaflotes Aviācijas bāzes kuģu kaujas grupu iznīcināšanai. Lielas zemūdenes - 675 projekts (NATO-Echo) un 949А Antei (NATO-Oscar) apbruņotas ar šiem ieročiem, sekoja ASV kaujas grupām jūrā. Tālās darbības bumbvedēji Tu-22M, Tu-95 un Tu-160 spēja nogādāt tās ienaidnieka teritorijā.

Dizains[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spārnotās raķetes pamatā sastāv no navigācijas sistēmas, sprāgstvielas pildījuma, dzinēja, kas ievietots lidmašīnai līdzīgā korpusā, kam ir spārni lidojuma kontrolei. Sprāgstvielas pildījums parasti ir konvencionālā vai kodolgalviņa. Spārnoto raķešu lidojumu nodrošina strūklas dzinējs. Turbopropelleru dzinējiem tiek dota priekšroka to lielākai efektivitātei zemos augstumos un skaņas ātruma dēļ.

Klasifikācija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spārnotās raķetes iedala

  • Pēc lādiņa tipa:
    • ar kodollādiņu
    • ar konvencionālo lādiņu
  • Pēc uzdevuma:
    • stratēģiskās
    • taktiskās
    • operatīvi taktiskās
  • Pēc bāzēšanās tipa:
    • virszemes
    • gaisa
    • jūras
    • zemūdens (uz zemūdenēm)

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]